Senie dievekļi jaunā izskatā – neopagānisms Rietumos
“Rietumu kultūras pagāniskošana” – ar šādu nosaukumu Britu žurnālā Standpoint
publicēts rabīna Adina Šteinzalca raksts. Rabīns kavējas domās par mūsdienu „mītiem”,
kas dominē Rietumu sabiedrībā un ir aizvietojuši kristietību. Ebreju kultūras un reliģijas
pārstāvis atzīmē, ka kristietība ir zaudējusi savu agrāko spēku un tās vietā ir iestājies
tukšums, ko cenšas aizpildīt pagānisms. Viņa skatījumā, pašreizējā Eiropas kultūra
ir pagānu kultūra, kurā tiek pielūgti tie paši vecie dievekļi, vienīgi tagad tie ir
ieguvuši jaunus vārdus un jaunu izskatu. Kādi tad ir šie dievekļi? Kā pirmo un galveno
Šteinzalcs min varas dievu, kurš visbiežāk mēdz pieņemt mamonas, jeb naudas izskatu.
Semītu tautas šo dievu sauca par Baalu un tā godam būvēja tempļus. Arī šodien tam
netrūkst „svētnīcu” visā pasaulē un tās ir bankas. To darbinieki ir savdabīgi šie
dieva priesteri, bet banku menedžeri un izpilddirektori veic augsto priesteru pienākumus.
Nākamais
dieveklis ir sekss. Agrāk to pazina kā dievieti Astarti, jeb Ištaru. Vienīgā lielā
atšķirība, ka šodien tā vairs netiek pielūgta kā izpriecu un auglības, bet vienīgi
kā izpriecu dieviete. Seko slavas dievība, ko daļēji var salīdzināt ar grieķu dievieti
Kaliopi. Šodien to pielūdz masu saziņas līdzekļos, jo īpaši televīzijā. Daudzi jaunieši
tiecas kļūt par zvaigznēm, lai izceltos vairs nevis ar skaistumu, bet ar pasaules
slavu.
"Tas viss vēl nenozīmē, ka arī pagātnē cilvēki netiecās pēc varas, naudas,
vai izpriecām,” atzīmē rabīns. Taču atšķirība starp pagātni un mūsu dienām viņa skatījumā
ir tā, ka agrāk šīs vēlmes bija apslēptas un sabiedrībā uzskatītas par kārdinājumiem.
Šodien tās tiek demonstrētas atklāti un nekaunīgi.
Adins Štreinzalcs norāda,
ka jaunpagānisms ir skāris arī ideoloģijas. Ja vēl XX gadsimta sākumā daudzi bija
gatavi cīnīties nacionālisma, vai marksisma ideju vārdā, tad šodien reti kurais būtu
gatavs atdot dzīvību par dzimteni, vai arī proletariāta vārdā.
Raksta autors
paskaidro, ka vārdu „Rietumu kultūra” šodien var attiecināt ne vien uz Eiropas kontinenta
zemēm, bet tikpat lielā mērā uz Izraelu, pat uz vairākām musulmaņu valstīm, kā arī
uz Ķīnu un Japānu – uz tām sabiedrībām, vai iedzīvotāju grupām, kuras ir sekularizējušās
un zaudējušas savas reliģiskās saknes.
Raksta noslēgumā rabīns kavējas pie
ebreju un kristiešu attiecībām, atzīmējot, ka abas reliģijas vieno ticība Dievam,
pārliecība, ka cilvēku vajadzības nav noteicējas pār pasauli, un ka cilvēks šai pasaulē
nav tikai kungs, bet arī kalps. Tāda pati pārliecība valda arī islāmā, hinduismā un
budismā. Tāpēc rabīna vēlējums ir kopā iet Ābrama ceļu, lai neopagānisma pasaulē nepaliktu
vieni.