Jezuīta P. Deccas liecība par pāvesta Pija XII klusēšanu

“Atskan sūdzības, ka pāvests neko nerunā, bet pāvests taču nevar runāt” – ar šādu virsrakstu laikrakstā L’Osservatore Romano 2. februārī pārpublicēta sena liecība, ko savulaik sniedzis jezuīts Paolo Decca (Dezza). Vatikāna laikrakstā to pirmoreiz varēja lasīt jau 1964. gada 28. jūnijā, kad toreizējais Pontifikālās Gregora universitātes rektors dalījās atmiņās par privātu sarunu ar pāvestu Piju XII, kas notika 1942. gadā, kad Decca vadīja garīgos vingrinājumus Vatikānā. Lūk, kāds iezīmējas pāvesta Pija XII tēls, lasot tēva Paolo Deccas atmiņas: „Toreiz Pijs XII man veltīja ilgu laiku privātā audiencē. Viņš stāstīja par nacistu zvērībām Vācijā un citās okupētajās zemēs. Viņš izrādīja savas sāpes un teica, ka „ļaudis sūdzas par to, ka pāvests neko nerunā. Taču pāvests nevar runāt. Ja runātu, tad būtu vēl ļaunāk.” Tad viņš pastāstīja par trim, nesen nosūtītām vēstulēm – vienu cilvēkam, kuru viņš sauca par „varonīgo Krakovas arhibīskapu”, proti, nākamajam kardinālam Sapjeham, bet pārējās divas citiem diviem bīskapiem Polijā. Vēstulēs viņš nosodīja nacistu zvērības. Pāvests pastāstīja, ka viņš saņem atbildes, kurās izteikta pateicība, taču vienlaikus adresāti dara zināmu, ka publicēt šīs vēstules nedrīkst, pretējā gadījumā situācija pasliktinātos vēl vairāk. Pijs XII atgādināja par Pija X pieredzi, kurš, attiecībā uz vajāšanām Krievijā, teicis: „Ir jāklusē, lai neļautu izpausties vēl lielākam ļaunumam”.

Arī šai gadījumā skaidri saskatāma to cilvēku nepatiesība, kas uzskata, ka Pijs XII ir klusējis tāpēc, ka gribējis aizstāvēt nacistus pret krieviem un komunismu. Atceros, ka viņš man teica: „Jā, pastāv komunisma briesmas, taču šobrīd briesmīgāks ir nacisms.” Viņš stāstīja par to, ko nacisti būtu varējuši izdarīt, ja viņi gūtu uzvaru. Atceros Piju XII sakām: „Viņi vēlas sagraut Baznīcu un samīt to kā krupi. Pāvestam jaunajā Eiropā nebūs vietas. Viņi jau šobrīd saka, lai pāvests vācas uz Ameriku. Taču es nebaidos un palikšu šeit”. Pāvests to pateica ļoti pārliecinoši un droši. Varēja skaidri saskatīt, ka viņš klusēja nevis tāpēc, ka baidījās, vai arī tāpēc, ka viņam būtu kādas intereses, bet vienīgi tāpēc, ka baidījās pasliktināt vajāto cilvēku situāciju. Runājot par nacistu draudiem ieņemt Vatikānu, viņš bija pilnīgi mierīgs, drošs, uzticīgs Dievišķajai Apredzībai, savukārt, stāstot par sūdzībām, ka pāvests neko nerunā, izrādīja nemieru. „Ja es runāšu, tad izdarīšu viņiem tikai ļaunu,” viņš teica.

Šai sarunā mani iespaidoja arī tas, ka viņš pastāstīja par visu to, ko ir darījis un darīja vajāto labā. Atceros, ka viņš stāstīja par pirmajiem kontaktiem, kurus tūlīt pēc ievēlēšanas par pāvestu, centās nodibināt ar Hitleru. Taču tiem nebija nekādu rezultātu. Viņš stāstīja arī par savu sarunu ar Ribentropu, kurš bija ieradies Romā. Taču arī šī saruna nenesa augļus. Katrā ziņā, pāvests turpināja darīt visu, ko spēja. Viņš centās izvairīties no politiskiem un militāriem jautājumiem, bet ieturēja līniju, kas ietilpst Svētā Krēsla kompetencē. Šai sakarā atceros, ka 1943. gadā, kad Romā sāka valdīt vācieši, Pontifikālajā Gregora universitātē pieņēmu patvēruma meklētājus. Pijs XII tad man teica: „Tēvs, izvairieties no militārpersonu pieņemšanas, jo Gregoriāna ir saistīta ar Svēto Krēslu, bet mums ir jāturas ārpus šīm lietām. Taču visiem pārējiem – civilpersonām un vajātajiem ebrejiem dodiet patvērumu droši!”. Patiešām, esmu pieņēmis visdažādākos cilvēkus.

Attiecībā uz to, ko pāvests ir darījis ebreju labā, daudzo liecību vidū ir bijušā Romas lielrabīna Izraeļa Zolli liecība. Nacistu okupācijas laikā viņš bija patvēries kādā strādnieku ģimenē. Kad briesmas bija garām un ieradās Alianses karavīri, viņš konvertējās katoļticībā. Šī konvertēšanās bija sirsnīga un patiesa, bez interesēm. Atceros, ka Zolli mani uzmeklēja 1944. gada 15. augustā un izklāstīja par savu vēlēšanos kļūt par katoli: „Tas nav nekāds do ut des. Lūdzu Kristības ūdeni un tas ir viss. Nacisti man nolaupīja visu. Esmu nabags, dzīvošu nabags, nomiršu nabags, bet mani tas neuztrauc”. Kristībā Izraels Zolli vēlējās pieņemt Euģēnija vārdu, tādējādi pateicoties tieši pāvestam Euģēnijam Pačelli par to, ko viņš ir darījis ebreju labā. Es pats pēc Kristības viņu pavadīju audiencē pie pāvesta un Zolli tad viņu lūdza noņemt no liturģijas tādus ebrejiem netīkamus izteicienus kā „perfidis iudaeis”. Pijs XII tūlīt nespēja liturģiju mainīt, taču publicēja deklarāciju, ka „perfidi” latīņu valodā nozīmē „neticīgs”. Taču vēlāk, līdz ar liturģijas reformu, šis vārds tika atmests.

Pijs XII izvēlējās neteikt neko, lai neizraisītu nacistu reakciju un nepasliktinātu situāciju vēl vairāk. Es pats apsveru divus jautājumus: vai viņš darīja pareizi, klusējot, vai tomēr labāk būtu runāt? Par to var vēsturiski diskutēt. Varbūt cits pāvests – Pijs XI, būdams citāda rakstura, reaģētu citādāk. Taču man ir skaidrs, ka Pijs XII klusēja, vai maz runāja tāpēc, ka baidījās pasliktināt esošo situāciju. Objektīvi, šo jautājumu var pakļaut diskusijām, bet subjektīvi – nav jāšaubās par pāvesta nolūku – viņš patiešām centās darīt to, kas labāks.”

Atgādināsim, ka šīs liecības autors, jezuītu tēvs Paolo Decca nodzīvoja bagātīgu, 98 gadus ilgu mūžu. Viņš piedzima 1901. gadā Parmā, bet nomira 1999. gadā Romā. Jezuītu ordenī iestājās jau 17 gadu vecumā. 1991. gadā pāvests Jānis Pāvils II viņu iecēla kardinālu kārtā. Paolo Decca savulaik ir bijis pāvestu Pāvila VI un Jāņa Pāvila I biktstēvs. Viņš ir apbedīts Romā, svētā Ignācija bazilikā.

I. Šteinerte/L’Osservatore Romano