Vispārējā audience: sv. Francisks – brālības un dialoga vīrs

Kurš gan nepazīst sv. Francisku no Asīzes? Viņš ir īsts „svētuma milzis”, kurš joprojām šodien savaldzina neskaitāmus visu vecumu un visu reliģiju cilvēkus – sacīja Benedikts XVI trešdienas vispārējās audiences laikā. Viduslaiku kristīgās kultūras tēmai veltītās rubrikas ietvarā, šorīt pāvests runāja par Asīzes Francisku. Šis svētais mums atstājis patiesu Kristum sekošanas piemēru. Viņš no visas sirds mīlēja Dievu un visu radību. Pāvests pasvītroja, ka šodien, kad saskaramies ar vides aizsardzības problēmu, viņa vēsts par radības mīlestību ir īpaši aktuāla. Tā kā šodien pasaule atzīmē Holokausta upuru piemiņas dienu, tad audiences noslēgumā Svētais tēvs vērsās pie visiem ar aicinājumu respektēt katras personas cieņu un veidot patiesi brālīgu sabiedrību.

Asīzes Francisks dzīvoja no 1182. līdz 1226. gadam. Dzimis bagāta tirgotāja ģimenē. Agrā jaunībā gribēja kļūt par bruņinieku. Viņu raksturoja tukšas slavas un pasaulīgo izpriecu meklējumi. Taču Kristus aicinājums „Ej un atjauno manu namu” radikāli izmainīja Franciska dzīvi. Jaunietis pilnībā veltīja sevi Dievam, izdzīvojot nabadzību un nododoties Evaņģēlija sludināšanai. Par viņa vienīgo ideālu kļuva Kristus. Viņš vēlējās pilnībā sekot Jēzum un Viņu mīlēt. Pāvests Honorijs III 1223. gadā apstiprināja sv. Franciska jauno ordeni un viņa regulu. Pirms tam to mutiski jau bija apstiprinājis Inocents III. Asīzes Nabags saprata, ka katra Svētā Gara dāvana ir paredzēta kalpošanai Baznīcai. Viņa ordenim bija svarīga loma Baznīcas atjaunotnes procesā.

1219. gadā Francisks saņēma atļauju doties pie sultāna uz Ēģipti, lai arī tur sludinātu Evaņģēliju. Pāvests īpaši uzsvēra šo svētā dzīves epizodi, jo tā atstāja būtisku iezīmi dialoga ceļā starp kristiešiem un musulmaņiem. Tajā laikā starp abu reliģiju locekļiem valdīja nesaskaņas. Francisks devās pie islāma valdnieka, bruņojies tikai ar ticību un lēnprātību. Hronikas vēstī, ka sultāns viņu esot uzņēmis labvēlīgi un sirsnīgi. Benedikts XVI atgādināja, ka šis Franciska solis ir paraugs attiecību veidošanai starp abām reliģijām arī mūsdienās. Esam aicināti veidot dialogu patiesībā, ar savstarpēju cieņu un sapratni. Pāvests norādīja arī uz Franciska lielo cieņu pret priesteriem un brālīgo mīlestību pret radību. Pēdējās avots ir Dieva mīlestība. Svētais tēvs pasvītroja, ka viņa vēsts ir īpaši vērā ņemama, risinot vides aizsardzības problēmu. Asīzes Nabags māca, ka radītā pasaule atklāj mums Dieva gudrību un labestību. „Dārgie draugi, Francisks bija liels svētais un priecīgs cilvēks”, sacīja pāvests. „Viņa vienkāršība, pazemība, ticība, mīlestība pret Kristu un labestība pret katru vīrieti un sievieti darīja viņu priecīgu katrā dzīves situācijā”. Šajā kontekstā Benedikts XVI uzsvēra, ka starp svētumu un prieku pastāv cieša un nešķirama saikne. Līdz ar to, sv. Asīzes Francisks atklāj, ka patiesas laimes atslēga meklējama dzīves svētumā.

Tā kā 27. janvārī pasaule atzīmē Holokausta upuru piemiņas dienu, tad audiences laikā gan vācu, gan itāļu valodā pāvests vērsās pie visiem cilvēkiem ar speciālu aicinājumu. Viņš ar aizkustinājumu pieminēja nacisma upurus, visus tos, kuri, riskējot ar savu dzīvību, glāba vajātos, un atgādināja, ka tieši pirms 65 gadiem, tas ir, 1945. gada 27. janvārī, tika atvērtas Aušvicas nāves nometnes durvis un izlaisti nedaudzie izdzīvojušie. Laika posmā no 1940. līdz 1945. gadam nometnē tika nogalināti apmēram 1 miljons 100 tūkstoši cilvēku, no kuriem gandrīz miljons bija ebreji. Šie notikumi un izdzīvojušo liecības atklāj pasaulei nacistu noziegumu lielās šausmas. Pāvests atgādināja, lai Holokausta traģēdijas piemiņa pamudinātu mūs ar aizvien lielāku pārliecību aizstāvēt cilvēka personas cieņu un dzīvību. „Lai Visvarenais Dievs apgaismo sirdis un prātus, lai nekad vairs neatkārtotos šādas traģēdijas!” – noslēgumā sacīja Benedikts XVI.

J. Evertovskis / VR