Tuvo Austrumu bīskapi gatavojas speciālajai asamblejai

Vatikāna preses zālē prezentētas galvenās darba līnijas, pēc kurām oktobrī gaidāmās speciālās asamblejas laikā vadīsies Tuvo Austrumu bīskapi. Teksts iedalīts trijās nodaļās. Ievadā teikts, ka šīs tikšanās galvenais mērķis būs „stiprināt kristiešus un viņu identitāti ar Dieva Vārdu un Sakramentiem”, un „darīt dzīvāku ekleziālo kopību starp atsevišķām Baznīcām un kristīgajām kopienām, lai tās varētu sniegt autentiskas, priecīgas un pievilcīgas kristīgās dzīves liecību”.

Pirmā nodaļa saucas „Katoliskā Baznīca un Tuvie Austrumi”. Dokumentā īsumā pastāstīts par Tuvo Austrumu Baznīcu un kristīgo kopienu vēsturi, kuras arī šodien, vairāk nekā citas kopienas pasaulē, ir saistītas ar pirmo Jeruzalemes kristīgo kopienu. Tieši no tās šīs kopienas ir izplatījušās visā reģionā, saglabājot savu būtisko vienotību izteiksmju daudzveidībā. Tuvo Austrumu kristīgās kopienas raksturo apustuliskums un spēcīga misionārā daba. Līdzās latīņu rita kopienai, pastāv piecu tradīciju Austrumu katoļu kopienas. Tās ir Aleksandrijas, Antiohijas, armēņu, austrumsīru un bizantiešu, jeb Konstantinopoles tradīcijas. Aplūkojot ciešāk, jāmin, ka pie Aleksandrijas tradīcijas pieder koptu un etiopiešu kopienas; pie Antiohijas tradīcijas – sīru-malankariešu, malabariešu un sīru kopienas; pie armēņu tradīcijas – armēņu kopiena; pie kaldiešu un austrumsīru tradīcijas – kaldiešu un sīru-malabariešu kopienas; pie bizantiešu, jeb Konstantinopoles tradīcijas – bizantiešu un grieķu-melkītu kopienas.

Pirmajā vadlīniju (itāliski Lineamenta) nodaļā ir pieminēti arī vairāki mūsdienu izaicinājumi, ar kuriem sastopas šīs kopienas. Tie ir politiskie konflikti Izraelā, Palestīnā, Irākā un Libānā, reliģiskās un sirdsapziņas brīvības ierobežojumi un islāma ekstrēmistisko strāvojumu izplatība, no kuriem cieš arī paši musulmaņi. Bez tam, Tuvo Austrumu reģionā turpinās iedzīvotāju, tostarp daudzu kristiešu izceļošana. Bīskapu dokumentā izteikts piedāvājums veikt kristiešu formāciju, kas viņiem palīdzētu drosmīgāk liecināt par savu ticību privātajā un publiskajā dzīvē, celt demokrātisku sabiedrību, kurā tiek ievērotas visu cilvēku tiesības un pienākumi.

Otrajā speciālās asamblejas darba vadlīniju nodaļā uzsvars ir likts uz kopības teoloģisko dabu, kas balstās uz Vissvētās Trīsvienības noslēpumu. Tiek runāts par kopību Katoliskās Baznīcas iekšienē, tas ir, starp visām kopienām. Pastāv divas galvenās katoļu kopības zīmes: Euharistijas svinēšana un kopība ar Romas bīskapu – apustuļa Pētera pēcteci un redzamo visas Baznīcas galvu. Bez šaubām, kopība izpaužas arī attiecībās starp dažādu Austrumu katoļu ritu bīskapiem, starp viņiem un ticīgajiem, kā arī pašu ticīgo starpā. Vislabāk tā ir saskatāma ikdienas dzīvē. Dokumentā tiek norādīts uz konkrētiem Tuvo Austrumu kristiešu kopības aspektiem, tādiem kā pierakstīšanās skolās un augstākajās mācību iestādēs, iespēja saņemt palīdzību karitatīva un sanitāra rakstura iestādēs. Liela uzmanība veltīta vienas kopienas piederīgo dalībai citu katolisko kopienu dievkalpojumos.

Garāka par divām pirmajām ir vadlīniju trešā nodaļa. Tai dots nosaukums „Kristīgā liecība”. Vispirms tā ir liecība pašas Baznīcas iekšienē – ar katehēzes un konkrētu darbu starpniecību, un tikai tad – ārpus Baznīcas. Tuvo Austrumu bīskapi raksta, ka dialogs ar citām Baznīcām un kristīgajām kopienām pastāv, taču tas ir jāattīsta vairāk. Šai darbā liela loma pieder Tuvo Austrumu Baznīcu padomei, kurā ietilpst visas reģiona kristīgās denominācijas. Bez tam, pastāv kopējie pastorālie projekti, ko izstrādājusi Libānas un Sīrijas katoļu un pareizticīgo patriarhu apvienība. Kopā ar visu Katolisko Baznīcu, Austrumu katoļu kopienas piedalās arī teoloģiskajā dialogā ar Pareizticīgo Baznīcu un novēl, lai lielāka sadarbība izvērstos arī liturģiskajā jomā.

Jeruzalemes Baznīcas, kuru sastāvā ietilpst sešas katoļu, piecas pareizticīgo un 2 protestantu kopienas, par īpaši neatliekamu uzskata dialogu ar ebrejiem. Palestīnā un Izraelā pastāv dažādas ebreju un kristiešu dialoga apvienības. Tomēr attiecības ar ebrejiem lielā mērā iespaido politiskā situācija, kurā no vienas puses pretenzijas izvirza palestīnieši un arābu pasaule, bet no otras – Izraelas valsts.

Šai ziņā vienmēr ir jāprot atšķirt reliģiskā un politiskā sfēra. Ir svarīgi izcelt reliģisko saikni starp jūdaismu un kristietību, starp Veco un Jauno Derību. Kristiešu uzdevums ir izmantot visus mierīgos līdzekļus, lai sasniegtu mieru ar taisnības starpniecību.

Nozīmīgu vietu dokumentā ieņem attiecības ar musulmaņiem. Tuvo Austrumu zemju konstitūcijās garantēta vienlīdzība starp pilsoņiem visos līmeņos. Šis juridiskais nosacījums kristiešiem ļauj pieprasīt savu tiesību un pienākumu respektu. Diemžēl, tieši izšķirt nespējas dēļ starp reliģiju un politiku, kristieši praksē bieži vien tiek nostādīti nepilsoņu stāvoklī. Lai uzlabotu situāciju, ir jāveicina dialogs – arī lai labāk iepazītos savā starpā. Ir jācenšas, lai iedzīvotāji tiktu objektīvi iepazīstināti ar kristietību un islāmu. Šeit milzīga loma ir masu medijiem. Bez tam, svarīgs devums šai darbā ir ne tikai starpreliģiju dialoga grupām, bet arī katoļu izglītības, sanitārajām un labdarības iestādēm, ko apmeklē arī musulmaņi.

Vadlīniju noslēgumā tiek atgādināts, ka pastāv būtiski ticības iemesli, lai Tuvo Austrumu kristieši nebēgtu prom no savām zemēm, bet paliktu dzīvot tajās un dotu savu ieguldījumu taisnīgākas, mierīgākas un attīstītas sabiedrības veidošanā. „Nebaidies, mazais ganāmpulk!”, tāds ir Lūkas Evaņģēlijā (12,32) ietvertais aicinājums. Tā ir vislabākā atbilde kristiešiem, kuri šaubās, vai palikt Svētajā Zemē. Bīskapi atgādina, ka Betlēmē dzimušais Jēzus bija tuvs visiem cilvēkiem, jo īpaši savas zemes ļaudīm. Dokumenta noslēgumā tiek piebilsts arī, ka Evaņģēlisko aicinājumu nebaidīties iedrošina arī kristiešu solidaritāte visā pasaulē. „Kristīgā cerība, kas ir dzimusi Svētajā Zemē, ticīgos ir vadījusi veselus 2000 gadus. Arī šodien, neraugoties uz daudzām grūtībām un izaicinājumiem, tā paliek neizsmeļams ticības, mīlestības un prieka avots, kas palīdz liecināt par augšāmcēlušos Kungu Jēzu, kurš ir klātesošs savu mācekļu vidū,” raksta Tuvo Austrumu bīskapi. Gatavojoties savai speciālajai asamblejai, viņi atgādina, ka tāpat kā savulaik Jeruzalemes Pēdējo Vakariņu namā, Jēzus turpina piepildīt ar Svēto Garu savējos, teikdams: „Miers jums! Tāpat kā Tēvs mani ir sūtījis, arī es jūs sūtu” (Jņ 20,21)”.

I. Šteinerte/VR