Romas ebreji ver sinagogas durvis, lai sagaidītu pāvestu

Svētdien, 17. janvārī, pāvests Benedikts XVI viesosies Romas ebreju sinagogā. Itāliski to sauc par Tempio Maggiore – Lielo Templi. Lieluma ziņā sinagoga patiešām ir iespaidīga celtne. To var saskatīt no vairākām pilsētas centra vietām. Balto kvadrātveida namu Tibras krastmalā var viegli pamanīt no Džanikolo kalna, no tā dēvētā Apelsīnu dārza Avventino kalnā, vai arī pastaigājoties gar Tibras upi. Sinagoga atrodas tieši iepretim Tiberīnas salai, daudzgadīgu platānu koku ieskāvumā. Šai namā noris aktīva lūgšanu un kultūras dzīve.

Kā jau minēts, Romas ebreji jau gadsimtiem ilgi ir izcēlušies ar savu īpašo ritu, kas laika gaitā ir pakļauts pārmaiņām, taču joprojām spējis saglabāt savu specifisko identitāti. Izmaiņas Romas ebreju ritā lielā mērā ir veicinājis arī jaunā tempļa monumentālais aspekts. Tāpat kā citās Rietumu pasaules galvaspilsētās, līdztekus dievnama funkcijai, tas ir kļuvis arī par vietējās un nacionālās kopienas saietu vietu. Atsevišķos gadījumos sinagogu apmeklē arī civilās autoritātes, kā arī citu reliģiju pārstāvji. Ir pieņemta virkne ceremoniālu formalitāšu, kas attiecas uz rabīnu un pārējo kulta personu apģērbiem, žestiem, sinagogas iekārtojumu. Tā piemēram, šodien Romas ebreju sinagogā vairs nevar sastapt kalpotājus, kas nēsātu shammashim cilindru.

Vienlaikus Romas Lielās sinagogas ritos ir ieviestas jaunas ceremonijas, piemēram, vīra un sievas svētīšana zelta un sudrabkāzu jubilejā, pilngadības vecumu sasniegušu jaunekļu svētīšana, jeb bar mitzwà, un pilngadīgu meiteņu svētīšana bat mitzwà.

Jaunās kulta vietas dzīvi kuplina ērģeļmūzika. Tiesa, ērģeles nelabprāt uzlūko ebreju ortodoksālās tradīcijas stingrākie piekritēji. Lielajā Templī tiek atskaņoti skaņdarbi, kas sacerēti, balstoties uz XX gadsimta pirmās puses opermūzikas paraugiem, kā arī jaunākie izraēliešu sakrālās mūzikas darbi.

Romas Lielais Templis tiek piedēvēts ebreju ortodoksālajam virzienam. Taču ortodoksijas definīcija bieži vien ir problemātiska. No šīs definīcijas ir viegli izslēgt tādu sinagogu, kur vērojamas šai tradīcijai pretrunīgas izdarības, taču grūti to izdarīt, saskaroties ar mazākām un diskutējamām izmaiņām. Ja uz sinagogu nāk lūgties kaut vai viens ultraortodoksāls ebrejs, tad šādu kulta vietu diezgan nešaubīgi var saukt par ortodoksālu. Romas Lielais Templis glabā tādas ortodoksālā virziena īpatnības, kā lūgšanas ebreju valodā, kas atbilst senajam formulējumam (izņemot tikai nelielus saīsinājumus, variantus, klātpielikumus), dzimumu nošķirtību lūgšanu laikā, ko var vērot arī sinagogas interjera arhitektoniskajā plānojumā, un citas.

Ievērojot dažādus tempļa dzīves aspektus, Romas ebreju lielo sinagogu var uzskatīt par iespaidīgu vēstures dokumentu, kurā tiek izrādīta dzīva interese par multidisciplinārām studijām un daudzveidīgām mūsdienu pasaules aktualitātēm.

Gaidot sinagogā ierodamies pāvestu, emeritētais Romas lielrabīns Elijs Toafs atzīst, ka „tikai veicot dialogu un pārvarot nesapratni, var atrast kopēju ceļu starp divām reliģijām”. „Dialoga durvīm vienmēr ir jābūt atvērtām,” intervijā ziņu aģentūrai ADNKRONOS piebilst rabīns.

I. Šteinerte/VR