Romas ebreji un viņu specifiskais rits

Sakarā ar pāvesta Benedikta XVI gaidāmo vizīti Romas ebreju sinagogā, turpināsim iepazīstināt ar Romas ebreju kopienu. Romas un Itālijas ebreji zināmā veidā ir kā atsevišķa sala pārējā ebreju pasaulē. Jau pats vārds „Itālija” ebrejiem saistās ar viņu valodā pazīstamo skaņu salikumu I-tal-y.a, kas tulkojumā nozīmē „dievišķās rasas sala”. No pārējiem ciltsbrāļiem Itālijas ebreji atšķiras ar savu oriģinālo rituālo tradīciju, kas nav sastopama nekur citviet pasaulē. Ir zināms, ka ebreji lielākoties iedalās divās galvenajās grupās – sefardītos un aškenazītos. Šo divu grupu vārdi ir aizgūti no Svēto Rakstu toponīmiem, kas attiecināti uz Spāniju un Vāciju – uz divām zemēm, kur viduslaikos bija izveidojušies visplaukstošākie ebreju kultūras centri. Šodien pie sefardītu grupas pieder lielākoties tie ebreji, kas dzīvo zemēs ar musulmaņu vairākumu, bet pie aškenazītu grupas – ebreji, kas nāk no kristiešu apdzīvotajām zemēm. Tomēr, šis iedalījums ir diezgan neprecīzs, jo gadu gaitā ir notikušas vairākas migrācijas.

Itālija, būdama nemitīga tranzīta zeme, ir pieredzējusi dažādu etnisko grupu un rituālu klātbūtni, taču vienlaikus tā spējusi saglabāt savu oriģinālo stilu. Itālijas ebreju kopienā šis stils izpaužas galvenokārt ar savu īpašo lūgšanas formulu, ar vienreizējiem liturģiskajiem dziedājumiem, specifisko juridisko un rituālo tradīciju, ar valodu un dialektiem, kuros integrēti itāliešu valodas elementi, ar folkloras tradīcijām, sakrālās mākslas aspektiem.

Itāliešu rits, jeb minhàg ir viens no vairākiem ritiem, kas ir klātesošs pasaules ebreju liturģiskajā panorāmā. Tas ir pavisam neliels savas izplatības, taču ne nozīmes ziņā. Izņemot Itāliju, jo īpaši Romu, šis rits ir pārstāvēts vienā no Jeruzalemes sinagogām, kur tam dots nosaukums italqi. Taču visrūpīgāk tas tiek kopts tieši Romā, jau pieminētajā Lielajā Templī Tibras krastmalā. Tiesa, tāpat kā daudzi riti – ne tikai jūdu, bet gandrīz visu reliģiju tradīcijās, arī šis rits laika gaitā ir pakļauts izmaiņām un evolūcijai. Dievkalpojuma laikā vairs netiek lasīti vairāki liturģiskie lasījumi, daži tiek saīsināti, vēl daži ir aizgūti no citiem ebreju ritiem. Liturģiskajos dziedājumos laika gaitā ir izlaistas dažas grūti izdziedamas melodijas, vai arī tās ir pakļautas pārveidojumiem.

Ja senatnē Romā pastāvēja pieci ebreju lūgšanu nami, tad šodien ir tikai divi – monumentālais itāļu rita templis un Spāņu templis. Arī šo abu tempļu apmeklētāji ir asimilējušies. Ir zaudēts tāds senā itāļu rita aspekts kā tradicionālā Toras dziedāšana, kas savulaik bija centrālais liturģisko svinību moments. Taču šī dziedāšanas forma joprojām ir saglabāta Turīnas un Milānas sinagogās. Romā tā tiek izpildīta tikai ļoti retos svinību gadījumos.

I. Šteinerte/VR