«Priecīgus Ziemassvētkus» – ar šiem vārdiem Benedikts XVI sveica kristiešus Latvijā
un ārpus tās robežām. Pirms tam pāvests nolasīja Ziemassvētku vēstījumu.
Dārgie
brāļi un māsas Romā un visā pasaulē un jūs visi – Kunga mīlētie vīrieši un sievietes!
«Lux fulgebit hodie super nos
quia natus est nobis Dominus.
Šodien
pār mums spīd gaisma
jo šodien mums ir dzimis Kungs»
(Romas misāle,
Kunga dzimšana, Rītausmas Mise, ievaddziesma)
Rītausmas Mises liturģija
mums atgādināja, ka šodien tiešām ir pagājusi nakts, ir sākusies diena, gaisma, kas
nāk no Betlemes grotas spīd pār mums. Tomēr Bībele un Liturģija nerunā par dabisko
gaismu, bet gan par citādu gaismu, speciālu, savā veidā brīnumainu un vērstu uz «mums»,
tiem pašiem «mums» par kuriem Betlēmes Bērns «ir dzimis». Šie «mēs» ir Baznīca, lielā
universālā Kristum ticīgo ģimene, kas ar cerību gaidīja jauno Pestītāja dzimšanu un
šodien svētku liturģijā svin šī notikuma nepārejošo aktualitāti.
Sākumā, ap
Betlēmes silīti, šie «mēs» bija gandrīz neredzams cilvēku acīm. Kā mums atstāsta Lūkasa
evanģēlijs, bez Marijas un Jāzepa tas sastāvēja no dažiem pazemīgiem ganiem, kas nonāca
grotā pēc eņgeļa paziņojuma. Pirmā Ziemassvētku gaisma bija kā naktī iedegta uguns.
Visapkārt bija tumsa, bet grotā atspīdēja patiesā gaisma, «kas izgaismo katru cilvēku»
(Jņ 1, 9). Tomēr viss notiek vienkārši un apslēpti, saskaņā ar veidu kādā Dievs darbojas
visā pestīšanas vēsturē. Dievam patīk iedegt dažus starus, kas vēlāk top par lieliem
stariem. Patiesība, kā Mīlestība, kas ir tās saturs, iedegas tur, kur gaisma tiek
uzņemta, plūst kā koncentriskie apļi, gandrīz no pieskāriena, to sirdīs un prātos,
kuri brīvi atveras tās spožumam, tādejādi paši kļūstot par gaismas avotiem. Tā ir
Baznīcas vēsture, kas sākas nabadzīgajā Betlemes grotā, un caur gadsimtiem kļūst par
Tautu un gaismas avotu cilvēcei. Vēl joprojām Dievs iededz ugunis pasaules naktī,
lai aicinātu cilvēkus atpazīt Jēzū Savas pestījošās un atbrīvojošās klātbūtnes «zīmi»
un paplašinātu «mūs» kā Kristum ticīgos visā cilvēcē.
Kur vien ir «mēs», kas
pieņem Dieva mīlestību, tur atspīd Kristus gaisma, pat visgrūtakajās situācijās. Baznīca
kā Jaunava Marija, dāvā pasaulei Jēzu, Dēlu, ko Viņa pati ir saņēmusi kā dāvanu, un
kas ir nācis, lai atbrīvotu cilvēku no grēka verdzības. Kā Marijai, Baznīcai nav bail,
jo šis Bērns ir Viņas spēks. Bet Viņa to nepatur pie sevis, to piedāvā tiem, kas
to meklē ar patiesu sirdi, zemes pazemīgajiem un piemeklētajiem, vardarbības upuriem,
tiem, kas ilgojas pēc miera labuma. Arī šodien, cilvēces ģimenei, kuru smagi skārusi
pirmkārt morālā un arī lielā ekonomiskā krīze, karu un konfliktu sāpīgās brūces, līdzdalībā
un ticībā cilvēkam Baznīca atkārto ar ganiem «Iesim līdz Betlēmei» (Lk 2, 15), tur
atradīsim mūsu cerību.
Baznīcas «mēs» dzīvo tur, kur Jēzus ir dzimis, Svētajā
Zemē, lai aicinātu tās iedzīvotājus pamest jebkādu vardarbības un atriebības loģiku
un ar atjaunotu sparu pievērsties ceļam uz mierīgu līdzās pastāvēšanu. Baznīcas «mēs»
ir klātesošs citās Tuvo Austrumu valstīs kā «mazais ganāmpulks», daudzas reizes pakļauts
vardarbībai un netaisnībām, bet vienmēr gatavs celt komūnu un piedāvāt mīlestības
liecību, kas pretojas sadursmes un tuvākā noniecināšanas loģikai. Baznīcas «mēs» darbojas
Šrilankā, Korejas pussalā un Filipīnās, kā arī citās Āzijas valstīs kā samierināšanas
un miera ieraugs. Āfrikas kontinentā tā nebeidz celt balsi pie Dieva, lai lūgtu par
varas izmantošanas beigām Kongo Demokrātiskajā Republikā, aicina Gvinejas un Nigērijas
pilsoņus uz ikviena cilvēka tiesību cieņu un dialogu, Madagaskāras pilsoņus lūdz pārvarēt
iekšējo šķelšanos un pieņemt vienam otru, visiem atgādina, ka viņi ir aicināti uz
cerību, neskatoties uz kataklizmām, pārbaudījumiem un grūtībām, kas viņus piemeklē.
Europā un Ziemeļamērikā Baznīcas «mēs» cenšas pārvarēt egoisma un tehnokrātijas mentalitāti,
veicināt kopējo labumu un cienīt visvājākās personas, sākot ar tām, kuras vēl nav
dzimušas. Hondurasā palīdz institucionālā ceļa atsākšanā, visā Latīņamērikā Baznīcas
«mēs» ir identificējošs faktors, patiesības un žēlsirdības pilnība, ko nevar aizvietot
neviena ideoloģija, aicinājums cienīt katras personas neatņemamās tiesības un tiesības
uz tās vispārējo attīstību, brālības un taisnīguma vēsts, vienotības avots.
Uzticīga
tās Veidotāja uzdevumam, Baznīca ir solidāra ar tiem, kurus ir piemeklējušas dabas
katastrofas un nabadzība, arī turīgajās valstīs. Saskaroties ar masveida migrācijām,
lai izvairītos no bada, netolerances vai apkārtējās vides degradācijas, Baznīca klātbūtne
aicina uz pretimnākšanu un pieņemšanu. Vienā vārdā – Baznīca sludina Kristus Evanģēliju
visur neskatoties uz vajāšanām, diskrimināciju, uzbrukumiem un dažreiz pat draudīgu
vienaldzību, vēl vairāk – tādejādi tā ņem dalību sava Mācītāja un Kunga liktenī.
Dārgie
brāļi un māsas, kāda liela dāvana būt daļai no komūnas, kas ir klātesoša priekš visiem!
Tā ir Vissvētākās Trīsvienības savienība, no kuras sirds pasaule ir nācis Emanuēls,
Jēzus, Dievs ar mums. Kā Betlēmes gani, brīnuma un pateicības pilni pārdomāsim šo
mīlestības un gaismas noslēpumu! Vēlu visiem priecīgus Ziemassvētkus!
Pēc Ziemassvētku
vēstījuma Benedikts XVI deva savu apustulisko svētību «Urbi et Orbi» (Pilsētai un
pasaulei). To translēja 65 valstu televīzijas, arī LTV.