Pāvests tikās ar Albānijas Pareizticīgo Baznīcas galvu, arhibīskapu Anastāziju

Piektdien pāvests pieņēma audiencē Albānijas Pareizticīgo Baznīcas virsvadītāju, Tirānas un Duracco arhibīskapu, Viņa Svētību Anastāziju un viņa delegācijas locekļus. Sveicot viesus, Benedikts XVI atcerējās, ka iepriekšējā tikšanās ar arhibīskapu Anastāziju notika pāvesta Jāņa Pāvila II bērēs. Benedikta XVI priekšgājējs savulaik bija apmeklējis Albāniju apustuliskajā vizītē.

Albānija savulaik bija Romas province, ko pazina ar nosaukumu Ilīrija. Kristus Evaņģēlija vēsti šī zeme saņēma jau apustuļu laikos (sk. Rom 15:19). Pāvests atzīmēja, ka šī vēsts ir nesusi augļus līdz pat šai dienai. Seno Albānijas kristiešu liecības ir saglabājušās vēsturē, literatūrā un mākslā, apvienojot latīņu un bizantiešu elementus. Taču visiespaidīgākā liecība vienmēr ir bijusi pati dzīve. Aizvadītā gadsimta otrajā pusē kristieši Albānijā – gan katoļi, gan pareizticīgie, visiem spēkiem ir centušies nosargāt ticību, neraugoties uz ateistiskā režīma represijām, kas Albānijā bija īpaši nežēlīgas. Režīma krišana ir ļāvusi veikt atjaunotni Albānijas kristīgajās kopienās, kur lielu ieguldījumu ir devis arī pareizticīgo arhibīskaps Anastāzijs.

Kopš brīvības iegūšanas, Albānijas Pareizticīgo Baznīca ir varējusi piedalīties starptautiskajā teoloģiskajā dialogā ar Katolisko Baznīcu. Pāvests atzinīgi novērtēja arhibīskapa Anastāzija devumu šai dialogā un teica, ka tas kalpo par labu iedvesmas paraugu visai albāņu tautai, rādot, ka ir iespējams dzīvot saskaņā.

Benedikts XVI izcēla vairākus elementus, kas ir kopīgi Katoliskajai un Pareizticīgo Baznīcai. Tas ir Nīkajas-Konstantinopoles ticības apliecinājums, kopēja kristība, pirmo ekumenisko koncilu mantojums, patiesa, lai arī nepilnīga kopība, kurā vienmēr ir dalījušies katoļi un pareizticīgie, kopēja griba un sadarbības centieni.

Albānijā divas nozīmīgas sadarbības iniciatīvas ir Starpkonfesionālās Bībeles biedrības un Starpreliģisko attiecību komitejas nodibināšana. Tas liecina par savstarpējas sapratnes un sadarbības gribu ne tikai starp katoļiem un pareizticīgajiem, bet arī starp kristiešiem, musulmaņiem un islāma sufītu atzara bektaši piekritējiem.

Pāvests izteica prieku par Albānijas garīgo atjaunotni un apliecināja Katoliskās Baznīcas vēlmi sadarboties ar Pareizticīgo Baznīcu Albānijā, lai liecinātu par brālību un mieru, un censtos sasniegt to vienotību, kādu ir gribējis Jēzus.

Arhibīskaps Anastāzijs, savukārt, pastāstīja, ka beidzoties komunistiskajam režīmam, viņa vadītā Baznīca Albānijā ir varējusi piedalīties liturģiskajā dzīvē, sprediķot, katehizēt, kā arī iesvētīt 140 jaunus priesterus, uzcelt 145 jaunas baznīcas, atjaunot 230 vecos dievnamus un ekleziālos centrus, un galvenokārt, vest pie Kristus jaunās paaudzes. Tai pašā laikā kristieši sniedz ievērojamu ieguldījumu Albānijas sabiedrības izaugsmē, rūpējas par veselību, lauksaimniecības attīstību un kultūru.

Arhibīskaps Anastāzijs izteica pārliecību, ka kristietībā ir rodams visdrosmīgākais filozofiskais piedāvājums attiecībā un cilvēces nākotni un tās vērtībām. „Kristietība liek uzsvaru uz Augstāko Būtni, uz Mīlestības Dievu, kā arī uz cilvēku progresu, ejot pretim „dievišķošanai” (theosis) Dieva žēlastības dēļ. Eiropai un faktiski, visai pasaulei, šodien vairāk nekā jebkad agrāk ir vajadzīga Kristus gaisma. Jaunā zināšanu bagātība par „radītās” gaismas dabu, ir piešķīrusi lielāku plašumu pārsteidzošajam garīgās gaismas efektu simbolismam pasaulē. Kristus, pasaules gaisma, ir atpazīstams un zināms kā dabiskā gaisma, taču, tai pašā laikā, Viņš nav pieejams savā būtībā. Dievs tiek saukts par gaismu nevis pēc savas būtības, bet pēc sava spēka, kā to paskaidro svētais Gregorijs Palamas. Taču, lai arī Dieva būtība paliek nepieejama, visi, kas vēlas, var piedalīties Viņa spēkā,” tiekoties ar pāvestu, kavējās pārdomās Albānijas pareizticīgo arhibīskaps. Viņš piebilda, ka viņa vadītā Baznīca ir vienisprātis ar pāvesta Benedikta XVI enciklikā Deus caritas est pausto atziņu, ka „visa sākums ir Dieva mīlestībā, visu ir radījusi Viņa mīlestība un viss tiek virzīts uz šo mīlestību”. Arhibīskaps Anastāzijs pieminēja arī jaunākajā enciklikā Caritas in veritate izteikto domu, ka „Dievs mums ir piešķīris spēku cīnīties un ciest mīlestības dēļ uz kopējo labumu, jo Viņš ir mūsu Viss. Viņš ir mūsu vislielākā cerība”.

I. Šteinerte/Vatikāna radio