Pāvests: lai izzinātu patiesību, vajadzīga ticība un pazemība

Kas ir teoloģija? Kas esam mēs, teologi? Kādi būtu labāki metodoloģiskie paņēmieni teoloģijā? – šos jautājumus aicināja pārdomāt Benedikts XVI, tiekoties ar Starptautiskās Teoloģiskās komisijas locekļiem. No 30. novembra līdz 4. decembrim Vatikānā notiek komisijas gadskārtējā sesija. 1. decembra rītā saieta dalībnieki piedalījās pāvesta vadītajā Svētajā Misē. Minētie jautājumi ir būtiski saistīti ne tikai ar teologu darbību, bet arī ar viņu dzīvi.

Homīlijā Benedikts XVI norādīja uz šīs dienas Evaņģēlija fragmentu, kurā Jēzus slavē Debesu Tēvu par to, ka lielos ticības noslēpumus, piemēram par Trīsvienību un Kristu, ir „apslēpis gudrajiem un saprātīgajiem, bet atklājis mazajiem”. Kad Austrumu Gudrie jautāja Rakstu zinātājiem par Pestītāja dzimšanu, tie, būdami speciālisti, tūlīt prata atbildēt diezgan detalizēti, taču paši nesajuta aicinājumu doties uz Betlēmi pie Bērna. Viņu akadēmiskās zināšanas palika nesaistītas ar viņu dzīvi – norādīja pāvests. Rakstu zinātāji bija spējīgi sniegt informāciju, taču šī informācija nekļuva par viņu dzīves formāciju.

Līdzīgas epizodes varam pamanīt arī Jēzus atklātās darbības laikā. Rakstu mācītāji nespēj pieņemt, ka šis neizglītotais Galilejas vīrs varētu būt Dieva Dēls. Viņi pazīst pravietojumus, taču noslēpums paliek apslēpts. Tas tika atklāts „mazajiem” – sākot ar Vissvētāko Jaunavu Mariju līdz pat Galilejas zvejniekiem. Gan viņi, gan romiešu karavīrs krusta pakājē apzinājās, ka Jēzus ir Dieva Dēls. Šīs un citas epizodes ir cieši saistītas ar mūsdienām – atgādināja pāvests. Teologi smalki pazīst Svētos Rakstus un Baznīcas mācību, taču daudziem būtiskākais paliek apslēpts. Tai pat laikā pazīstam daudzus „mazos”, kuri spējuši izprast ticības noslēpumu dziļumus: piemēram, sv. Terēze no Lizjē, māsa Bakita vai Kalkutas Māte Terēze.

Kāpēc sastopamies ar šādiem paradoksiem? Vai kristietība ir neizglītotu ļaužu reliģija? – jautāja Benedikts XVI. Vai pamostoties prātam, ticība izdziest? Patiesībā, daudzus „mazos”, par kuriem runā Evaņģēlijs, varam uzskatīt par „mācītiem” un gudriem: Dievmāte, evaņģēlists Jānis vai sv. Pāvils. Neskatoties uz iegūtajām bagātajām zināšanām, Pāvils sevi uzskatīja par nezinošu. Kad Kungs viņam pieskārās, tad notika atgriešanās. Uz Damaskas ceļa viņš kļuva akls, lai sāktu patiesi redzēt. Mācītais vīrs kļuva mazs, un tieši tādēļ sāka saskatīt Dieva gudrību, kas pasaules acīs liekas esam muļķība.

Benedikts XVI paskaidroja, ka varam runāt par divējādu prāta spēju izmantošanu un divējādi raudzīties uz gudrību vai niecīgumu. Savu prātu varam nostādīt augstāk nekā Dievu, kā tas nereti notiek dažādu zinātņu laukā. Līdzīgi var notikt arī teoloģijā. Mēs zvejojam Svēto Rakstu ūdeņos ar tādu tīklu, kurā varam noķert tikai noteikta izmēra zivis. Par Cilvēku tapušā Dieva Dēla lielais noslēpums tiek reizēm sašaurināts. Jēzus tiek uzskatīts tikai par cilvēku, kuru piemeklēja traģisks liktenis. Nereti izvēlamies tādas metodes, kas ļauj noķert tikai dažas atsevišķas zivis, bet viss lielais noslēpums tiek izslēgts. Var atgadīties, ka teologs redz detaļas, bet nesaskata noslēpumu kopumā. Tā dziļākais iemesls ir augstprātība. Par visa mērauklu cilvēks izvirza sevi. Taču ja viņš pieņem sevi tādu, kāds ir, pazemīgi atzīst savu niecīgumu un Dieva lielumu, tad patiesība atklājas viņam visā tās spožumā. Ticība apgaismo prātu un paver cilvēkam daudz plašākus apvāršņus. Benedikts XVI pasvītroja, ka patiesās gudrības iemantošanas nosacījums ir ciešas attiecības ar Kristu, kurš ir gudrības un patiesības avots. Patiess teologs ir tas, kurš ne tikai iegūst intelektuālās zināšanas, bet arī iesakņo ticības noslēpumus dziļi savā sirdī.

J. Evertovskis / VR