2009-11-21 19:42:55

Pāvests tikās ar mākslas pasaules pārstāvjiem


Skaistajā Siksta kapelā sestdien notika pāvesta tikšanās ar dažādu pasaules zemju māksliniekiem. Viņi pārstāv visdažādākās mākslas nozares – tēlotājmākslu, mūziku, teātri, daiļliteratūru. Mākslinieki pieder arī dažādām reliģijām un kultūras tradīcijām. Šis bija jau sen iecerēts un gaidīts notikums. Benedikts XVI sveica savus viesus un pateicās par to, ka viņi ir atsaukušies uz viņa uzaicinājumu ierasties Vatikānā. Svētais tēvs teica, ka viņš vēlas apliecināt un atjaunot Baznīcas draudzīgo attieksmi pret mākslas pasauli. Šī draudzība ir aizsākusies jau kristietības pirmajās dienās. Senie kristieši atzina mākslas vērtību un izmantoja tās daudzveidīgo valodu, lai izteiktu nemainīgo pestīšanas vēsti. Pāvests uzsvēra, ka šī draudzība ir nemitīgi jāstiprina un jāatbalsta, lai tā būtu autentiska un auglīga, piemērota dažādiem vēstures posmiem un lai atspoguļotu sociālās un kultūras izmaiņas.

Benedikts XVI atzīmēja, ka daži no viņa viesiem, iespējams, ir tālu no reliģiskās prakses, tomēr ir ieinteresēti uzturēt saziņu ar Katolisko Baznīcu, nesašaurinot savus eksistences apvāršņus tikai līdz materiālām realitātēm vien, līdz reduktīvam un banālam lietu skatījumam.

Pāvests atgādināja, ka šai laikā aprit vairākas nozīmīgas gadskārtas. Ir pagājuši 10 gadi, kopš pāvests Jānis Pāvils II publicēja „Vēstuli māksliniekiem”. Benedikts XVI teica, ka viņa priekšgājējs, kurš pats bija mākslinieks, rakstīja vēstuli 2000. gadu Lielās jubilejas priekšvakarā, apvienojot tajā pontifikālā dokumenta nopietnību ar draudzīgu sarunas toni. Jānis Pāvils II vērsās pie visiem tiem, kas „ir aizrautīgi veltījušies jaunu skaistuma epifāniju rašanā”.

Pirms 25 gadiem tas pats pāvests pasludināja svētīgo Fra Andželiko par mākslas patronu, iepazīstinot ar viņu kā ar pilnīgas prāta un mākslas harmonijas modeli. 1964. gada 7. maijā Siksta kapelā, pēc pāvesta Pāvila VI vēlēšanās notika vēsturisks notikums, lai apliecinātu draudzību starp Baznīcu un mākslas pasauli. Uzrunājot māksliniekus, Pāvils VI teica: „Jūs mums esat vajadzīgi! Mums ir vajadzīga jūsu sadarbība, lai veiktu savu kalpošanu, kas, kā jau jūs zināt, sastāv neredzamā un neizsakāmā Gara, paša Dieva, sludināšanā un darīšanā par pieejamu un saprotamu cilvēku prātiem un sirdīm. Šai ziņā jūs esat meistari. Jūsu uzdevums, misija un jūsu māksla nozīmē bagātību smelšanu no debesu valstības un to ietērpšanu vārdos, krāsās, formās”.

Pašreizējais pāvests atzīmēja, ka Pāvils VI toreiz uzaicināja māksliniekus, lai nopietni un objektīvi izanalizētu faktorus, kas traucēja Baznīcas un viņu draudzībā un sadarbībā, un lai turpinātu jaunas attiecības, kas ir balstītas uz savstarpēju pazīšanos un dialogu, kas vestu pie patiesas mākslas „renesanses” jauna humānisma kontekstā.

Šodien, pēc 45 gadiem, ar māksliniekiem atkal tikās Benedikts XVI. Viņš pievērsās skaisto darbu attēlojamam Siksta kapelā un tai apkārt esošajās zālēs un nosauca vairāku mākslinieku vārdus, kas šeit atstājuši paliekošu mantojumu. Tāpat pāvests pieminēja mūzikas koncertus, liturģiskās svinības, pāvestu konklāvas, kas ir notikušas Siksta kapelā. Viņš atzinās, ka pats, ar trīsām sirdī un tai pašā laikā ar pilnīgu paļāvību uz Dievu, pieredzējis savas izvēlēšanas par Pētera pēcteci privileģēto brīdi.

Turpinot, Svētais tēvs pievērsās Siksta kapelā redzamajam tēlojumam. Viņš teica: „Dārgie draugi, ļausim, lai šīs freskas šodien mūs uzrunā, vedot mūs uz cilvēces vēstures galējo mērķi. Pēdējā Tiesa, ko redzat aiz manis, atgādina, ka cilvēces vēsture ir kustība un pacelšanās, nemitīga tiekšanās uz pilnību, uz cilvēcisko laimi, uz apvārsni, kas vienmēr pārsniedz pašreizējo brīdi, pat tad, ja tie abi sakrīt. Tomēr, dramatiskā aina, kas attēlota šai freskā, mūsu acīm parāda arī cilvēka galējo krišanu. Tas ir risks, kas draud aprīt cilvēku, ja viņš ļauj ļaunā spēkiem vest sevi neceļos. Freska pauž spēcīgu pravietisku saucienu pret ļauno, pret katru netaisnības formu. Tomēr, ticīgajiem Augšāmcēlušais Kristus ir Ceļš, Patiesība un Dzīvība. Viņa uzticīgajiem sekotājiem, Viņš ir Durvis, caur kurām mēs tiekam vesti uz to „aci pret aci” tikšanos ar Dievu, no kuras izriet neierobežota, pilnīga un galēja laime. Tādējādi Mikelandželo mūsu skatienam rāda vēstures Alfu un Omegu, Sākumu un Beigas, un viņš mūs aicina iet pa dzīvības ceļu ar prieku, drosmi un cerību. Mikelandželo gleznojuma dramatiskais skaistums, tā krāsas un formas, kļūst par cerības apliecinājumu, par aicinājumu pacelt skatienu uz galējo apvārsni.”

Pāvests izteica nožēlu, ka pašreizējo laiku iezīmē negatīvi elementi ne tikai sociālajā un ekonomiskajā sfērā, bet arī cerības vājināšanās, zināms uzticības trūkums cilvēciskajās attiecībās, kas ved pie atsvešināšanās, agresivitātes un izmisuma. Pastāv risks, ka pasauli, kurā mēs dzīvojam, līdz nepazīšanai pārvērtīs neprātīgas cilvēku darbības, kuras nevis kopj tās skaistumu, bet bez sirdsapziņas pārmetumiem izmanto tās resursus tikai nedaudzu labā. Bieži vien šādas darbības izposta veselus dabas brīnumus.

„Kas gan spēj atjaunot entuziasmu un paļāvību, kas var iedrošināt cilvēka garu atklāt ceļu, pacelt acis pret apvārsni, sapņot par dzīvi, kura būtu sava paaicinājuma vērta, ja ne skaistums?” jautāja Benedikts XVI. Viņš teica, ka mākslinieki labi pazīst skaistuma pieredzi, autentisku skaistumu, kurš nav pārejošs un mākslīgs. „Skaistuma pieredze neatrauj no īstenības, tieši pretēji, tā ved pie tikšanās ar ikdienas realitāti, atbrīvojot to no tumsības, pārveidojot to un darot to mirdzošu un skaistu,” uzsvēra pāvests. Viņš citēja Platona, Dostojevska, gleznotāja Žorža Brakva, dzejnieka Cipriana Norvida pārdomas par to, kas notiek, ja cilvēks tiek atrauts no skaistuma. Dostojevska vārdiem runājot, bez skaistuma cilvēkam šai pasaulē vairs nav ko iesākt.

Turpinot iedziļināties skaistuma jēdzienā, Benedikts XVI piebilda: „Skaistums, vai tas būtu izteikts dabiskajā universā, vai mākslā, paver un paplašina cilvēka apziņas apvāršņus, norādot uz to, kas atrodas ārpus mums, vedot mūs uz tikšanos ar Bezgalības dziļumiem. Tāpēc tas var kļūt par ceļu uz transcendento, uz galējo Noslēpumu, uz Dievu. Tai brīdī, kad māksla, visās tās formās, tiekas ar mūsu eksistences lielajiem jautājumiem, ar fundamentālajām tēmām, kas piešķir jēgu dzīvei, tā var pieņemt ticības kvalitāti, kļūstot par dziļu iekšēju pārdomu un garīguma ceļu. Šī ciešā tuvība, šī saskaņa starp ticības ceļojumu un mākslinieka taku, ir pierādījusies neskaitāmos mākslas darbos, kas ir balstīti uz milzīgo „figūru” depozītu, plašākā nozīmē, uz Svēto Rakstu personībām, stāstiem, simboliem. Svēto Rakstu stāsti, temati un līdzības ir iedvesmojuši neskaitāmus mākslas šedevrus katrā tās sektorā, tāpat tie ir uzrunājuši katras paaudzes ticīgo sirdis ar amatnieku un tautiskās mākslas darbiem, kas nav mazāk daiļrunīgi un iedvesmojoši.”

Pāvests pieminēja, ka skaistuma ceļu savos darbos izteiksmīgi ir aprakstījuši Hanss Urss fon Baltazars, Hermanis Hese, Jānis Pāvils II. Benedikts XVI, noslēdzot māksliniekiem veltīto uzrunu, teica: „Jūs esat skaistuma glabātāji. Paldies par jūsu talantu, jums ir iespēja uzrunāt cilvēces sirdi, pieskarties individuālajām un kolektīvajām sirdsapziņām, likt traukties uz priekšu sapņiem un cerībām, paplašināt zināšanu un cilvēciskā ieguldījuma apvāršņus. Esiet pateicīgi par saņemtajām dāvanām un apzinieties savu lielo atbildību skaistuma izplatīšanā. Ar savu mākslu jūs paši esat cerības vēstneši un liecinieki pasaulei. Nebaidieties tuvoties pirmajam un pēdējam skaistuma avotam, ienākt dialogā ar ticīgajiem, ar tiem, kas, tāpat kā jūs, domā, ka ir svētceļnieki šai pasaulē un vēsturē pretim bezgalīgajam Skaistumam. Ticība neko neatņem no jūsu mākslas ģēnija. Tieši pretēji, to stiprina un uztur, kā arī iedrošina pārkāpt slieksni un kontemplēt pēdējo un definitīvo mērķi, sauli, kas nenoriet, sauli, kas apgaismo pašreizējo brīdi un dara to skaistu.”

I. Šteinerte/Vatikāna Radio







All the contents on this site are copyrighted ©.