Skaistajā Siksta kapelā sestdien notika pāvesta tikšanās ar dažādu pasaules zemju
māksliniekiem. Viņi pārstāv visdažādākās mākslas nozares – tēlotājmākslu, mūziku,
teātri, daiļliteratūru. Mākslinieki pieder arī dažādām reliģijām un kultūras tradīcijām.
Šis bija jau sen iecerēts un gaidīts notikums. Benedikts XVI sveica savus viesus un
pateicās par to, ka viņi ir atsaukušies uz viņa uzaicinājumu ierasties Vatikānā. Svētais
tēvs teica, ka viņš vēlas apliecināt un atjaunot Baznīcas draudzīgo attieksmi pret
mākslas pasauli. Šī draudzība ir aizsākusies jau kristietības pirmajās dienās. Senie
kristieši atzina mākslas vērtību un izmantoja tās daudzveidīgo valodu, lai izteiktu
nemainīgo pestīšanas vēsti. Pāvests uzsvēra, ka šī draudzība ir nemitīgi jāstiprina
un jāatbalsta, lai tā būtu autentiska un auglīga, piemērota dažādiem vēstures posmiem
un lai atspoguļotu sociālās un kultūras izmaiņas.
Benedikts XVI atzīmēja, ka
daži no viņa viesiem, iespējams, ir tālu no reliģiskās prakses, tomēr ir ieinteresēti
uzturēt saziņu ar Katolisko Baznīcu, nesašaurinot savus eksistences apvāršņus tikai
līdz materiālām realitātēm vien, līdz reduktīvam un banālam lietu skatījumam.
Pāvests
atgādināja, ka šai laikā aprit vairākas nozīmīgas gadskārtas. Ir pagājuši 10 gadi,
kopš pāvests Jānis Pāvils II publicēja „Vēstuli māksliniekiem”. Benedikts XVI teica,
ka viņa priekšgājējs, kurš pats bija mākslinieks, rakstīja vēstuli 2000. gadu Lielās
jubilejas priekšvakarā, apvienojot tajā pontifikālā dokumenta nopietnību ar draudzīgu
sarunas toni. Jānis Pāvils II vērsās pie visiem tiem, kas „ir aizrautīgi veltījušies
jaunu skaistuma epifāniju rašanā”.
Pirms 25 gadiem tas pats pāvests pasludināja
svētīgo Fra Andželiko par mākslas patronu, iepazīstinot ar viņu kā ar pilnīgas prāta
un mākslas harmonijas modeli. 1964. gada 7. maijā Siksta kapelā, pēc pāvesta Pāvila
VI vēlēšanās notika vēsturisks notikums, lai apliecinātu draudzību starp Baznīcu un
mākslas pasauli. Uzrunājot māksliniekus, Pāvils VI teica: „Jūs mums esat vajadzīgi!
Mums ir vajadzīga jūsu sadarbība, lai veiktu savu kalpošanu, kas, kā jau jūs zināt,
sastāv neredzamā un neizsakāmā Gara, paša Dieva, sludināšanā un darīšanā par pieejamu
un saprotamu cilvēku prātiem un sirdīm. Šai ziņā jūs esat meistari. Jūsu uzdevums,
misija un jūsu māksla nozīmē bagātību smelšanu no debesu valstības un to ietērpšanu
vārdos, krāsās, formās”.
Pašreizējais pāvests atzīmēja, ka Pāvils VI toreiz
uzaicināja māksliniekus, lai nopietni un objektīvi izanalizētu faktorus, kas traucēja
Baznīcas un viņu draudzībā un sadarbībā, un lai turpinātu jaunas attiecības, kas ir
balstītas uz savstarpēju pazīšanos un dialogu, kas vestu pie patiesas mākslas „renesanses”
jauna humānisma kontekstā.
Šodien, pēc 45 gadiem, ar māksliniekiem atkal tikās
Benedikts XVI. Viņš pievērsās skaisto darbu attēlojamam Siksta kapelā un tai apkārt
esošajās zālēs un nosauca vairāku mākslinieku vārdus, kas šeit atstājuši paliekošu
mantojumu. Tāpat pāvests pieminēja mūzikas koncertus, liturģiskās svinības, pāvestu
konklāvas, kas ir notikušas Siksta kapelā. Viņš atzinās, ka pats, ar trīsām sirdī
un tai pašā laikā ar pilnīgu paļāvību uz Dievu, pieredzējis savas izvēlēšanas par
Pētera pēcteci privileģēto brīdi.
Turpinot, Svētais tēvs pievērsās Siksta kapelā
redzamajam tēlojumam. Viņš teica: „Dārgie draugi, ļausim, lai šīs freskas šodien mūs
uzrunā, vedot mūs uz cilvēces vēstures galējo mērķi. Pēdējā Tiesa, ko redzat aiz manis,
atgādina, ka cilvēces vēsture ir kustība un pacelšanās, nemitīga tiekšanās uz pilnību,
uz cilvēcisko laimi, uz apvārsni, kas vienmēr pārsniedz pašreizējo brīdi, pat tad,
ja tie abi sakrīt. Tomēr, dramatiskā aina, kas attēlota šai freskā, mūsu acīm parāda
arī cilvēka galējo krišanu. Tas ir risks, kas draud aprīt cilvēku, ja viņš ļauj ļaunā
spēkiem vest sevi neceļos. Freska pauž spēcīgu pravietisku saucienu pret ļauno, pret
katru netaisnības formu. Tomēr, ticīgajiem Augšāmcēlušais Kristus ir Ceļš, Patiesība
un Dzīvība. Viņa uzticīgajiem sekotājiem, Viņš ir Durvis, caur kurām mēs tiekam vesti
uz to „aci pret aci” tikšanos ar Dievu, no kuras izriet neierobežota, pilnīga un galēja
laime. Tādējādi Mikelandželo mūsu skatienam rāda vēstures Alfu un Omegu, Sākumu un
Beigas, un viņš mūs aicina iet pa dzīvības ceļu ar prieku, drosmi un cerību. Mikelandželo
gleznojuma dramatiskais skaistums, tā krāsas un formas, kļūst par cerības apliecinājumu,
par aicinājumu pacelt skatienu uz galējo apvārsni.”
Pāvests izteica nožēlu,
ka pašreizējo laiku iezīmē negatīvi elementi ne tikai sociālajā un ekonomiskajā sfērā,
bet arī cerības vājināšanās, zināms uzticības trūkums cilvēciskajās attiecībās, kas
ved pie atsvešināšanās, agresivitātes un izmisuma. Pastāv risks, ka pasauli, kurā
mēs dzīvojam, līdz nepazīšanai pārvērtīs neprātīgas cilvēku darbības, kuras nevis
kopj tās skaistumu, bet bez sirdsapziņas pārmetumiem izmanto tās resursus tikai nedaudzu
labā. Bieži vien šādas darbības izposta veselus dabas brīnumus.
„Kas gan spēj
atjaunot entuziasmu un paļāvību, kas var iedrošināt cilvēka garu atklāt ceļu, pacelt
acis pret apvārsni, sapņot par dzīvi, kura būtu sava paaicinājuma vērta, ja ne skaistums?”
jautāja Benedikts XVI. Viņš teica, ka mākslinieki labi pazīst skaistuma pieredzi,
autentisku skaistumu, kurš nav pārejošs un mākslīgs. „Skaistuma pieredze neatrauj
no īstenības, tieši pretēji, tā ved pie tikšanās ar ikdienas realitāti, atbrīvojot
to no tumsības, pārveidojot to un darot to mirdzošu un skaistu,” uzsvēra pāvests.
Viņš citēja Platona, Dostojevska, gleznotāja Žorža Brakva, dzejnieka Cipriana Norvida
pārdomas par to, kas notiek, ja cilvēks tiek atrauts no skaistuma. Dostojevska vārdiem
runājot, bez skaistuma cilvēkam šai pasaulē vairs nav ko iesākt.
Turpinot iedziļināties
skaistuma jēdzienā, Benedikts XVI piebilda: „Skaistums, vai tas būtu izteikts dabiskajā
universā, vai mākslā, paver un paplašina cilvēka apziņas apvāršņus, norādot uz to,
kas atrodas ārpus mums, vedot mūs uz tikšanos ar Bezgalības dziļumiem. Tāpēc tas var
kļūt par ceļu uz transcendento, uz galējo Noslēpumu, uz Dievu. Tai brīdī, kad māksla,
visās tās formās, tiekas ar mūsu eksistences lielajiem jautājumiem, ar fundamentālajām
tēmām, kas piešķir jēgu dzīvei, tā var pieņemt ticības kvalitāti, kļūstot par dziļu
iekšēju pārdomu un garīguma ceļu. Šī ciešā tuvība, šī saskaņa starp ticības ceļojumu
un mākslinieka taku, ir pierādījusies neskaitāmos mākslas darbos, kas ir balstīti
uz milzīgo „figūru” depozītu, plašākā nozīmē, uz Svēto Rakstu personībām, stāstiem,
simboliem. Svēto Rakstu stāsti, temati un līdzības ir iedvesmojuši neskaitāmus mākslas
šedevrus katrā tās sektorā, tāpat tie ir uzrunājuši katras paaudzes ticīgo sirdis
ar amatnieku un tautiskās mākslas darbiem, kas nav mazāk daiļrunīgi un iedvesmojoši.”
Pāvests
pieminēja, ka skaistuma ceļu savos darbos izteiksmīgi ir aprakstījuši Hanss Urss fon
Baltazars, Hermanis Hese, Jānis Pāvils II. Benedikts XVI, noslēdzot māksliniekiem
veltīto uzrunu, teica: „Jūs esat skaistuma glabātāji. Paldies par jūsu talantu, jums
ir iespēja uzrunāt cilvēces sirdi, pieskarties individuālajām un kolektīvajām sirdsapziņām,
likt traukties uz priekšu sapņiem un cerībām, paplašināt zināšanu un cilvēciskā ieguldījuma
apvāršņus. Esiet pateicīgi par saņemtajām dāvanām un apzinieties savu lielo atbildību
skaistuma izplatīšanā. Ar savu mākslu jūs paši esat cerības vēstneši un liecinieki
pasaulei. Nebaidieties tuvoties pirmajam un pēdējam skaistuma avotam, ienākt dialogā
ar ticīgajiem, ar tiem, kas, tāpat kā jūs, domā, ka ir svētceļnieki šai pasaulē un
vēsturē pretim bezgalīgajam Skaistumam. Ticība neko neatņem no jūsu mākslas ģēnija.
Tieši pretēji, to stiprina un uztur, kā arī iedrošina pārkāpt slieksni un kontemplēt
pēdējo un definitīvo mērķi, sauli, kas nenoriet, sauli, kas apgaismo pašreizējo brīdi
un dara to skaistu.”