Mirušo piemiņas diena: vēsture un mūsdienu tradīcijas

2. novembrī Baznīca atzīmē Mirušo piemiņas, jeb Dvēseļu dienu. Kristieši ir lūgušies par saviem mirušajiem brāļiem un māsām jau kopš kristietības sākumiem. Par to liecina gan iegravējumi katakombās, gan agrie kristīgie rakstnieki Tertulians un Ciprians. Tātad, kristieši jau izsenis ir ticējuši, ka viņu lūgšanām var būt pozitīva ietekme mirušo cilvēku dvēseļu labklājībā. Tiesa, teoloģisks šo lūgšanu pamats attīstījās tikai vēlākā laika gaitā.

VI gadsimtā benediktiešu mūki mēdza atcerēties savus mirušos līdzbrāļus Vasarsvētkos. Dvēseļu dienas sākumi ir meklējami 998. gadā, kad Klunī klostera abats Odilo ierosināja benediktiešus svinēt šo atceri kādā citā noteiktā dienā. Drīzumā šo praksi pārņēma arī kartuziešu ordenis un tā pamazām sāka ieviesties visā universālajā Baznīcā. XII gadsimta Milānā, piemēram, lūgšanu diena par mirušajiem tika rīkota 15. oktobrī. Šodien visi Rietumu kristieši – gan katoļi, gan arī anglikāņi un luterāņi Dvēseļu dienu atzīmē 2. novembrī. Sākumā daudzi Baznīcas reformatori gribēja atteikties no šīs dienas svinēšanas, jo tā bija saistīta ar Katolisko teoloģiju un tās izpratni par šķīstītavu. Taču laika gaitā vairākas protestantu kopienas tomēr nolēma rīkot mirušo atceres dienas arī savās Baznīcās.

Pasaulē pastāv daudz dažādu tradīciju, kas ir saistītas ar Dvēseļu dienu, dažviet tās ir cieši savijušās ar vietējās kultūras elementiem, tai skaitā pat tādiem, kas ir pretrunā ar kristietību. Meksikā ļaudis dodas uz kapsētu, kur rīko sava veida piknikus, ēd konfektes un cepumus, kas ir veidoti miroņgalvas veidā un atstāj ēdienu arī uz kapa – mirušajiem tuviniekiem.

Dažādas tautas nāvi uztver atšķirīgi cita no citas. Eiropā izplatītās skumjas par aizgājējiem ir svešas, piemēram, filipīniešiem. Dvēseļu dienas priekšvakarā viņi klauvē pie kaimiņu durvīm, prasot dāvanas un dziedot pavisam jautras tradicionālās dziesmas, kas vēstī par dvēseļu atbrīvošanos no šķīstītavas.

Ungārijā Mirušo dienā ir pieņemts aicināt mājās bāreņus un apdāvināt tos ar ēdienu, drēbēm un rotaļlietām. Polijas laukos ir izplatījusies leģenda, ka pusnaktī pirms Dvēseļu dienas vietējo dievnamu apspīd spoža gaisma. Pastāv ticējums, ka šo gaismu veido svētas dvēseles, kas ir sapulcējušās savā bijušajā draudzē, lai lūgtos par tām dvēselēm, kuras vēl atrodas šķīstītavā. Vairāki poļi tic, ka pēc lūgšanas, šīs dvēseles apciemo mājas, tāpēc atstāj atvērtas savu namu durvis.

Pēdējos gadu desmitos pasauli, tai skaitā arī visu Eiropu, ir pārņēmušas neopagāniskas Dvēseļu dienas svinēšanas tradīcijas. Jau naktī pirms 1. novembra, jeb Visu Svēto dienas, tiek atzīmēts tā dēvētais „Helovīns”. Vārds „helovīns” ir aizgūts no senās angļu valodas vārda hallowed, kurā tika saukti svēti cilvēki. Hallowe’en – tā, savukārt, angļi ir apzīmējuši Visu svēto dienas Vigīliju. Mūsdienu helovīns ir milzīgs kultūru un tradīciju sajaukums, kurā ir savijušies seno ķeltu priesteru druīdu Samhain rituāla elementi, seno romiešu auglības dievietes Pomonas svētku svinēšanas tradīcijas, kaut kas ir aizgūts arī no kristīgajām Visu Svēto un Dvēseļu dienām, no dažādām ezoteriskajām kustībām un tai pašā laikā ne mazums – no sātanisma. Citiem vārdiem, runājot, „helovīns” ir īsts postmodernisma kultūras paraugs, kur, bez īpašas izšķirošanas, vienā katlā tiek „samaisītas” vērtības un antivērtības.

Taču atgriezīsimies pie Mirušo dienas kristīgajā izpratnē. Tā ir nodibināta kā lūgšanu diena par mirušajiem – tātad, par tām, dvēselēm, kas atrodas šķīstītavā, un kurām ir nepieciešamas ticīgo lūgšanas, lai šīs dvēseles varētu baudīt mūžīgo svētlaimi pie Dieva. Par šo cilvēku dvēselēm tad arī lūgsimies: „Mūžīgo mieru dod viņiem, Kungs, un mūžīgā gaisma lai atspīd viņiem!” Āmen!

I. Šteinerte/Internet resursi