Kopš svētdienas Vatikānā norisinās Āfrikas Bīskapu Sinode. Trešdien atsevišķi tās
pārstāvji apmeklēja Kapitoloja kalnu, kur tikās ar Romas pilsētas mēru Džanni Allemanno.
Delegāciju vadīja Sinodes ģenerālsekretārs Nikola Eterovičs. Tās sastāvā ietilpa Dievišķā
kulta un Sakramentu disciplīnas kongregācijas prefekts Francis Arinze, Dakāras arhibīskaps
Teodors Adriens Sarrs, Durbanas arhibīskaps Vilfrīds Fokss Napiers, Keipkoustas arhibīskaps
no Ganas Pēteris Kodvo Turksons, Sadhas bīskaps no Čadas Edmonds Džitangars un Luandas
arhibīskaps Damio Antonio Franklins.
Kā jau minēts iepriekš, Sinodē piedalās
arī citu kontinentu pārstāvji. To skaitā ir arī Varšavas-Prāgas bīskaps no Polijas
Henriks Hosers. Ilgus gadus viņš bija misionārs Ruandā. Ir piedalījies arī pirmajā
Āfrikas Bīskapu Sinodē. Intervijā poļu laikrakstam Idziemy jautāts, kas izraisa
konfliktus starp dažādām etniskām grupām Āfrikā, viņš pastāstīja, ka tās noteikti
nav valodu un tradīciju atšķirības, kā bieži ir pierasts domāt Rietumu pasaulē. Īstenībā
aiz konfliktiem slēpjas ekonomiskās un politiskās intereses. Visbiežāk tās ir citu
valstu intereses. Āfrika nespēj pārveidot savā kontinentā iegūtās dabas bagātības,
jeb tā dēvētās „jēlvielas”. Tās tiek eksportētas un dod peļņu nevis Āfrikas, bet citu
kontinentu zemēm. Izejvielas tiek iepirktas par niecīgām cenām, bet tirgū pārdotas
dārgi.
Kas attiecas uz nodrošinājumu ar pārtiku, bīskaps Hosers stāsta, ka
Āfrika savas lauksaimniecības preces varētu pat eksportēt. Kontinentā ir daudzi auglīgi
reģioni, taču trūkst lauksaimnieciskās organizācijas. Bada nāve Āfrikas kontinentā
ir mākslīgi izveidotas situācijas rezultāts. Afrikāņu zemniekiem nav iespējas ražot
pārtiku vairāk par savas ģimenes vajadzībām, jo viņu darbs nav apmaksāts.
Misionārs
uzskata, ka kontinents ir kļuvis par postkoloniālā laikmeta upuri. Tās zemes, kurām
Āfrikā piederēja kolonijas, savulaik tajās ieguldīja investīcijas. Šodien trūkst ne
tikai investīciju, vēl jo vairāk – no bijušajām kolonijām tiek izvests viss, ko ir
iespējams nopirkt, vai vienkārši piesavināties. Tiek izsūknētas jēlvielas un izcirsti
koki. Miljoniem gadu seni džungļi pamazām pārvēršas par retiem mežiem, savannām un
visbeidzot par tuksnesi, kas iespaido visas planētas ekosistēmu.
Šī Āfrikas
izzagšana tiek aizvietota ar mākslīgu starptautisko palīdzību. Arī tā tikai retos
gadījumos nonāk pie adresāta. Parasti šo palīdzību piesavinās dažādas starpniekorganizācijas.
Situācija Āfrikā nekad nav bijusi pietiekami atspoguļota pasaules medijos. Bīskaps
Hosers izsaka domu, ka bagātajām zemēm, iespējams, ir sava veida sirdsapziņas pārmetumi,
tāpēc attiecībā uz Āfriku tās dod priekšroku klusumam. Pagātnē lielās metropoles izrādīja
solidaritāti ar savām kolonijām. Bīskaps stāsta, ka strādājot Āfrikā, viņš saticis
vairākus vecāka gadagājuma beļģus, kas ilgus gadus pavadījuši Kongo un kopā ar vietējiem
iedzīvotājiem šeit attīstījuši dažādas infrastruktūras. Tā ir bijusi draudzīga un
abām pusēm izdevīga sadarbība. Šodien šī paaudze izmirst un viņu bērniem ar Āfriku
vairs nav nekādas saiknes. Āfrika ir atstāta savā ziņā un šo situāciju cenšas izmantot
starptautisko uzņēmumu darbinieki, kas bieži vien ir korumpēti.
Bīskaps Henriks
Hosers liecina, ka Baznīca daudzviet ir vienīgā institūcija, kas organizē sociālo
dzīvi, cenšas aizsargāt vietējos iedzīvotājus, rūpējas par viņu veselību, izglītību,
cilvēcisko cieņu. Tā ir vienīgā stiprā struktūra zemēs, kur nedarbojas valsts.