Vatikānā konsakrēti jauni bīskapi

Svētā Pētera bazilikā sestdien notika jaunu bīskapu konsakrācijas svinības. Bīskapu kārtā pāvests iesvētīja apustulisko nunciju Libānā Gabrielu Džordano Kačču, nunciju Burundi Franku Koppolu, nunciju Venecuēlā Pjēru Parolēnu, jaunnominēto Fraskati diecēzes ordināriju Rafaello Martinelli un Svētā Krēsla Darba nodaļas prezidentu Džordžo Korbellini. Benedikts XVI pateicās par viņu kalpojumu Vatikāna valsts sekretariātā, Ticības mācības kongregācijā un Vatikāna valsts pārvaldē. Viņš izteica pārliecību, ka viņi tikpat cītīgi kalpos arī bīskapu kārtā viņiem uzticētajās pastorālās darbības vietās.

Svētās Mises homīlijā pāvests atgādināja, ka sekojot apustuliskajai tradīcijai, Bīskapu iesvētīšanas sakraments tiek piešķirts ar roku uzlikšanu un lūgšanu. Roku uzlikšana notiek klusumā. Tādējādi dvēsele labāk atveras Dievam. Cilvēkam Viņš pastiepj pretim roku, ņem pie sevis un tai pašā laikā to pasargā, lai viņš turpmāk būtu Dieva īpašums, lai visā piederētu Viņam un lai vestu pie Viņa citus cilvēkus.

Otrs nozīmīgs konsakrācijas elements ir lūgšana. „Neviens cilvēks nevar padarīt citu cilvēku par priesteri, vai bīskapu,” teica pāvests. To dara pats Kungs caur lūgšanu un roku uzlikšanas žestu. Viņš pats konsakrē savus izredzētos. Viņš pats, vienīgais Augstais Priesteris, kas ir upurējis sevi visu cilvēku labā, vēlas dalīties savā priesterībā ar cilvēku, lai Viņa Vārds un Viņa darbi būtu klātesoši visos laikos.

Pamatojoties uz šo saistību starp lūgšanu un Kristus darbību cilvēkā, Baznīca savā liturģijā ir attīstījusi kādu daiļrunīgu zīmi. Ordinācijas lūgšanas laikā virs kandidāta tiek atvērta Evaņģēlija grāmata. Evaņģēlijam ir jāienāk viņā un viņu jāpārņem, jo Evaņģēlijs nav tikai vārds, Kristus pats ir Evaņģēlijs. Kristus dzīvei ir jāpārņem cilvēka dzīve, tā, lai viņš kļūst vienots ar Kristu, lai Kristus dzīvo viņā un piešķir viņa dzīvei formu un saturu. Konsakrētajam ir jānes Labā Vēsts, patiesā brīvība un cerība nabagiem, kas tos dziedē un palīdz tiem dzīvot. Viņam ir jānostabilizē Kristus Priesterība cilvēku vidū, tā Priesterība, kas nav nekas cits kā taisnības un miera valstība. Bīskapam ir jānes dziedināšana, kas palīdz dziedēt cilvēka iekšējās brūces, viņa atsvešinātību no Dieva. Pirmais un svarīgākais labums, kas ir nepieciešams cilvēkam, ir Dieva klātbūtne.

Jeruzalemē, savas šīszemes dzīves pēdējā nedēļā, Jēzus divās līdzībās runāja par tiem saviem kalpiem, kuriem Kungs uzticēja savu labumu un atklāja tiem trīs patiesas kalpošanas īpašības.

Pirmā īpašība, ko Kungs prasa no kalpa, ir uzticība. Viņam ir uzticēts liels labums, kas tam nepieder. „Baznīca nav mūsu, bet gan Viņa Baznīca, Dieva Baznīca,” teica pāvests bīskapiem. Kalpam ir jāapzinās, ka viņš rūpējas par labumu, kas tam ir uzticēts.

Benedikts XVI piebilda: „Mēs nepiesaistām cilvēkus sev, mēs nemeklējam varu, prestižu, vai sevis cienīšanu. Mēs vedam cilvēkus pie Jēzus Kristus, pie dzīvā Dieva. Līdz ar to mēs iepazīstinām viņus ar patiesību un brīvību, kas izriet no patiesības. Zinām, ka civilajā sabiedrībā un nereti arī Baznīcā, daudziem nākas ciest, jo ne mazums to, kam ir uzticēta atbildība, strādā sevis, nevis kopienas labā.”

Grieķu valodā vārds „uzticība” sakrīt ar vārdu „ticība”. Jēzus kalpa uzticība nozīmē arī to, ka viņš necenšas pielāgot ticību sava laika modei. Tikai Kristum pieder mūžīgās dzīves vārdi un tie ir jānes cilvēkiem. Tie ir augstākais labums, kas cilvēkiem ir dots. Tie ir jānes tālāk – sava laika pasaulei.

Otra īpašība, ko no saviem kalpiem prasa Jēzus, ir apdomība, un to nekādā ziņā nedrīkst jaukt ar viltību. Pāvests paskaidroja: „Apdomība, saskaņā ar grieķu filozofiju, ir pirmais tikums kardinālo tikumu sarakstā. Tā norāda uz patiesības primātu. Apdomība prasa pazemīgu, disciplinētu un modru prātu. Tā neļauj sevi kārdināt ar aizspriedumiem, tā nevērtē pēc vēlmēm un aizraušanās, bet meklē patiesību – arī tad, ja tā nešķiet ērta. Apdomība nozīmē meklēt patiesību un darboties tai atbilstošā veidā. Apdomīgs kalps galvenokārt ir patiesības un taisnīga prāta cilvēks.”

Pāvests novēlēja, lai bīskapi neļauj sevi vadīt pēc personīgās viltības, bet gan pēc patiesības, pēc patiesi svarīgām lietām. Trešā patiesa Kristus kalpa īpašība ir labestība. Labs šī vārda pilnīgajā izteiksmē ir tikai Dievs. Labais cilvēkā nozīmē dziļa iekšēja orientēšanās uz Dievu. Labestība prasa dzīvu kopību ar Dievu. „Mēs kļūsim labi kalpi tikai tad, ja mūsu dzīve būs vienota dialogā ar Jēzu Kristu, ja Viņa īpašības iemājos mūsos,” uzsvēra Benedikts XVI.

Homīlijas noslēgumā pāvests piebilda, ka Baznīcas kalendārā šodien ir ierakstīts Marijas vārds. Viņā cilvēki ir raduši saskatīt Mātes vaigu, iedrošinājumu iet tālāk. Rietumu tradīcijā vārds „Marija” ir iztulkots kā „Jūras Zvaigzne”. „Tieši tajā izpaužas šī pieredze,” teica pāvests, „cik gan bieži vēsture, kurā dzīvojam, šķiet kā sabangota jūra, kas draud apgāzt mūsu dzīves laivu. Dažreiz liekas, ka tikai ļaunumam ir vara un ka Dievs ir bezgalīgi tālu. Bieži vien Gaismu, Jēzu Kristu, kas uzvarēja nāvi un ļaunumu, redzam tikai no liela attāluma. Taču tad, kad Marija teica: „Lūk, es esmu mana Kunga kalpone”, šī gaisma ir paradījusies daudz tuvāk. Labestībā, kādā viņa pieņēma cilvēkus un kādā vienmēr atbild uz viņu lielajām un mazajām ilgām, var atpazīt paša Dieva labestību. Savā labestībā Marija nes Jēzu Kristu, Lielo Gaismu pasaulē. „Tāpat kā Marijai, mums ir jāmāk teikt „jā”, lai kļūtu labi kā viņa,” sacīja pāvests jaunajiem, 12. septembrī konsakrētajiem bīskapiem.

I. Šteinerte / Vatikāna Radio