Priesteri un celibāts Āfrikā: saruna ar pr. Dario Vitali
„Katoliskās Baznīcas priesteri un celibāts Āfrikā”. Par šo tematu pirms Āfrikas Bīskapu
Sinodes intervijā Vatikāna radio runāja eklezioloģijas docents Pontifikālajā Gregora
universitātē, itāliešu tautības priesteris Dario Vitali.
Sāksim ar vispārēju
ieskatu: kādi ir priesteru celibāta vēsturiskie un teoloģiskie sākumi? Priesteriskais
celibāts Baznīcā, jo īpaši latīņu rita Baznīcā, nostiprinājās pirmajos kristietības
gadsimtos saistībā ar priesterisko kalpošanu. Kalpošana savā pilnīgākajā nozīmē ir
sevis un sava darba veltīšana Baznīcai bez jebkādas sirds sadalīšanas. Tātad, tā ir
pilnīga sevis atdeve Kungam un pilnīga kalpošana Baznīcai. Jau pirmajos gadsimtos
tas kļuva par stipru, saliedētu realitāti. Latīņu rita Baznīcā tā kļuva par neatņemamu
priesteriskās kalpošanas nosacījumu.
Pārcelsimies uz Āfriku: vai jūsuprāt,
respekta trūkums pret priesterisko celibātu šai kontinentā patiešām ir samilzusi problēma?
Kāpēc? Tas, ko esmu sapratis, tiekoties arī ar studentiem no Āfrikas, šī problēma
patiešām ir liela. Tā ir kultūras rakstura problēma tai ziņā, ka afrikāņu tradīcijā
liela nozīme ir idejai par pēctecības nepārtraukšanu, kā arī tai, ko sauc par „senču
perspektīvu”. Tāpēc, domāju, ka problēma vairāk saistās nevis ar grūtībām ievērot
celibātu, bet gan ar to, ka priesteris nevar turpināt dzimtu.
Rietumos,
savukārt, šāda perspektīva nepastāv? Protams, netrūkst pārdomu par ģimeni.
Vēl jo vairāk, šīm pārdomām ir divējāds raksturs. Pirmkārt, tās attiecas uz ģimeni
saistībā ar kristīgo laulību, jeb veltīšanos Kungam ar šī paaicinājuma starpniecību.
Otrkārt, tās ir pārdomas par priesterisko kalpošanu un tātad, arī par to, ka šī kalpošana
ir pilnīgi veltīta Kungam ārpus ģimenes.
Vai jūsuprāt, celibāta problēmai
tiek veltīta pietiekami liela uzmanība formācijas līmenī garīgajos semināros? Varam
teikt, ka šis ir viens no jautājumiem, kam tiek pievērsta vislielākā uzmanība, īpaši
tāpēc, ka mūsdienās tas ir pieņēmis problemātisku raksturu. Tāpēc, pamatojoties uz
celibāta vērtības neizpratni no mūsdienu kultūras puses, man šķiet, ka semināros pietiekami
daudz uzmanības tiek veltīts pārdomām par celibātu un par jaunavību, jo abas realitātes
pamatā neatšķiras viena no otras. Runa nav vienkārši par ģimenes veidošanu, bet par
pilnīgas dāvāšanās Kungam saglabāšanu, par sevis un savas seksualitātes upurēšanu.
Pie tam, priesteriskais celibāts nozīmē arī sirds un savas kalpošanas veltīšanu Dievam
un Baznīcai.
Jūsuprāt, kādas stratēģijas varētu izmantot Āfrikas vietējās
bīskapijas, lai novērstu precēto priesteru fenomenu? Domāju, ka tām ir skaidri
jāapliecina tas, ko saucam par tradīciju, par pilnīgas piederības formu Baznīcai.
Taču man šķiet, ka problēmu veido ne tik daudz precētie priesteri, bet gan tie, kas
dzīvo saskaņā ar dubultiem dzīves standartiem – publisko un privāto, kas atšķiras
viens no otra. Tāpēc, man šķiet, ka galvenokārt, ir jāpārdomā un rūpīgi jāpārbauda
tie, kas kandidē uz priesterību. Diemžēl, bieži vien, saskaņā ar sakāmvārdu „vajadzība
ir tikums” par priesteriem tiek ordinēti cilvēki, kurus nevada dziļa motivācija. Viņi
tiek iesvētīti tikai tāpēc, lai baznīcā būtu priesteri.
Kā izturas Baznīca
pret tiem, kas ir pārkāpuši celibātu? Šai ziņā pāvests Benedikts XVI un Baznīca
jau ir devuši precīzu norādījumu – sekot Baznīcas likumdošanai par kalpošanu, kas
ir balstīta uz celibāta perspektīvu, pārbaudīt priesteru patiesos nodomus, attieksmi,
motivāciju un saukt pie attieksmes maiņas celibāta pārkāpējus, ja tas vēl ir iespējams.
Pretējā gadījumā, atbrīvot tos no kalpošanas, jo pretrunas un slikta liecība nevienam
nenes labumu.
Vai jūsuprāt, gaidāmā Āfrikas Bīskapu Sinode spēs atrisināt
šo problemātiku? Iespējams. Ir nepieciešama saskaņa starp vairākiem centieniem:
bīskapu centieniem ir jābūt vērstiem uz drosmīgu un neatlaidīgu Āfrikas Baznīcas atjaunotni;
tradīcijām, kā jau to norādījis Vatikāna II koncils, ir jābūt saskaņotām ar universālās
Baznīcas kopību un jāpaklausa Svētā tēva norādījumiem. Visi Āfrikas Baznīcas piederīgie
ir aicināti uz šo saskaņu: Dieva tautai ir jādzīvo pēc Evaņģēlija, tās ganiem ir jāliecina
un jāatjauno paklausība Dieva Vārdam un tās kalpiem ir jāliecina Evaņģēlijs ne tikai
ar vārdiem, bet arī ar dzīvi. Viss ir atkarīgs no gribas, no atvērtības Dievam un
Viņa Garam, no Evaņģēlija praktizēšanas dzīvē, no vēlēšanās būt Dieva tautas daļai
un no uzticības Kunga Vārdam un Viņa iezīmētajam ceļam.