Kard. V. Fokss Napiers par Baznīcu Āfrikā

Tuvojoties Āfrikas Bīskapu Sinodei, iepazīstināsim ar Āfrikas Baznīcas pārstāvju stāstīto par savu zemju katoliskajām kopienām un vispārējo skatījumu uz Baznīcu Melnajā kontinentā. Šoreiz saruna ar Durbanas arhibīskapu no Dienvidāfrikas, kardinālu Vilfrīdu Foksu Napieru:

Notiek gatavošanās speciālajai Āfrikas Bīskapu Sinodei, kuras temats ir „Baznīca Āfrikā. Kalpojot izlīgšanai, taisnībai un mieram. Jūs esat zemes sāls… Jūs esat pasaules gaisma (Mt 5,13.14). Ko šis temats nozīmē mūsdienu Āfrikai?
Domāju, ka vislabākā atbilde ir tā, ka temats ir izvēlēts, pamatojoties uz Bīskapu konferenču atbildēm Bīskapu Sinodes ģenerālsekretariāta speciālajai Āfrikas padomei, kas sāka darboties 1994. gadā. Tātad, jautājumi, kas ietverti tematā, ir tie, ko Baznīca Āfrikā ir saskatījusi pēdējo 15 gadu laikā.

Tas tāpēc, ka daudzviet kontinentā pastāv kritiska rakstura situācijas…
Jā, tieši tāpēc. Situācijas, ko ir izcēluši bīskapi, atspoguļo nepieciešamību izlīgt galvenokārt tais vietās, kur konflikti kaut kādā mērā jau ir atrisināti. Pastāv patiešām neatliekama vajadzība veikt praktiskus un ļoti konkrētus soļus, lai izlīgtu. Domāju par tādām zemēm, kā Burundi un Ruanda, kur pagātnē ir pastāvējusi milzu problēma, bet šodien notiek centieni izveidot Patiesības un Izlīgšanas komisiju, kuras mērķis būtu nostabilizēt mieru.

Kādu mācību varam gūt no Dienvidāfrikas izlīgšanas pieredzes? Domāju par Patiesības un Izlīgšanas komisiju, kas tika izveidota pēc aparteīda režīma beigām. Kāda šai procesā ir bijusi Baznīcas loma?
Mūsu loma sākās jau daudz agrāk par pārejas periodu. Jau 1980. gadā Baznīca bija iesaistījusies procesā, lai izpētītu tos rajonus, kuros varēja dot nozīmīgu ieguldījumu izmaiņu veicināšanā un jaunas Dienvidāfrikas celtniecībā. Sapratām, ka bija nepieciešams vadīties no kopienas celtniecības starp cilvēkiem, kas pagātnē bija nošķirti un sašķēlušies. Baznīca varēja kaut ko darīt tikai tad, kad tai izdevās samierināt savus locekļus un izveidot kopienu. No turienes varēja nest šo kopienas jēgu pārējai sabiedrībai. Tāpēc tad, kad notika pārmaiņas, bija arī jaunas iniciatīvas: mēs, bīskapi, aktīvi sadarbojāmies ar politiskajām partijām un citām kristīgajām Baznīcām un kopienām, lai sagatavotu augsni pārejai un palīdzētu šai procesā valstij.

Ko Dienvidāfrikas Baznīca sagaida no šīs otrās Āfrikas Baznīcas Sinodes?
Pirmais, ko cenšamies darīt, ir labāk veicināt to, ka esam „pasaules gaisma un zemes sāls”. Ja vēlamies, lai mums būtu ietekme sabiedrībā, mūsu dzīves centrā ir jāliek Evaņģēlijs un katram Baznīcas loceklim ir jābūt patiesi un dziļi evaņģelizētam. Citiem vārdiem runājot, mums ir jāmeklē īsta draudzība, personīgas attiecības ar Kristu. Vēlamies, lai Sinode mums parāda, ka Baznīcai citās Āfrikas zemēs to ir izdevies panākt. Savukārt, citas Āfrikas Baznīcas, kas ir uzņēmušas ar mums kontaktus, cer uzzināt, kādā veidā mēs esam snieguši ieguldījumu Patiesības un Izlīgšanas komisijas izveidē, kā tā ir darbojusies, kur tai ir izdevies sasniegt labus rezultātus un kur nē. Šai ziņā svarīgi ir analizēt mūsu neveiksmju cēloņus, lai no tām varētu izvairīties citi un lai viņiem izlīgšanas process izdotos labāk, nekā tas ir izdevies mums, Dienvidāfrikā.

Ar ko pašreizējā situācija atšķiras no tās, kad notika gatavošanās pirmajai Āfrikas Bīskapu Sinodei 1994. gadā – laikā, kad norisinājās vardarbība Ruandā un Burundi?
1994. gadā mums bija vienreizēja situācija. No vienas puses, notika pāreja Dienvidāfrikā. Tas rādīja piemēru par labajām lietām, ko varam paveikt Āfrikā, kad cilvēki kopā strādā un kad tos vada viens kopīgs nodoms: pārejot no aparteīda uz demokrātiju, iespējams, tika izliets vismazāk asiņu par visām citām pārejām Āfrikā. Tai pašā laikā notika slepkavības Ruandā, visbriesmīgākās, kādas jebkad Āfrikā ir notikušas. Etnocentrisms izraisīja bezjēdzīgu daudzu cilvēku dzīvību iznīcināšanu. Patiesā traģēdija bija tā, ka tas varēja notikt tādās zemēs, kā Burundi un Ruanda, īpaši jau Ruanda, kur ir liels katoļu procentuālais sastāvs. Mums tas bija īsts šoks: no vienas puses, Baznīcai bija liela loma, lai palīdzētu Dienvidāfrikai iziet no apspiestības uz brīvību, bet no otras puses, Baznīcas locekļi izraisīja citu cilvēku nāvi. Mēs tobrīd nezinājām, vai priecāties par to, kas panākts Dienvidāfrikā, vai raudāt par to, kas norisinājās citviet Āfrikā. Šodien redzu vairākus piemērus, kur atsevišķas zemes ir pārgājušas no diktatūras uz demokrātiskāku valdību formām. Taču joprojām pastāv reģioni, kuru iedzīvotāji nevar baudīt mieru. Īpaši domāju par Lielo Ezeru reģioniem, par Austrumu Kongo, par Ziemeļu un Dienvidu Kivu, kur nabadzīgie ļaudis dzīvo izmisuma stāvoklī.

Jūs runājāt par drūmo situāciju pirmās Sinodes laikā, kuras centrālais temats bija „Baznīca Āfrikā un tās evaņģelizējošā misija 2000. gada ausmā: „Jūs būsiet mani liecinieki (Apd 1,8)”. Kādi ir šīs Sinodes galvenie panākumi?
Pirmā Sinode vēlējās pievērst uzmanību dažiem tematiem, lai Baznīca varētu būt evaņģelizējošais spēks Trešā gadu tūkstoša priekšvakarā. Tāpēc, centrālais punkts bija Dieva Vārda sludināšana: mēs uzzinājām, kā Baznīca sludināja Dieva Vārdu dažādās Āfrikas kontinenta zemēs. Otrais punkts bija dialogs, un es domāju, ka tas Āfrikai bija ļoti svarīgi, jo šeit valda spēcīgs kopienas gars. Tāpēc tas, ka piederam dažādām Baznīcām, vai reliģijām, nenozīmē, ka nevaram justies kā viena kopiena. Tāpēc dialogs Baznīcās un dialogs starp kristiešiem un citām reliģijām bija otrs ļoti būtisks temats šai Sinodē. Tad, pastāv arī taisnības un miera jautājums. Šis temats īpaši saistīja bīskapu uzmanību gan Sinodē, gan pēc tās.

Tulkoja I. Šteinerte / Vatikāna Radio