Kobres Dievmāte – Kubas debesīgā aizbildne

8. septembrī kristīgie kubieši svin Kobres Dievmātes svētkus. Svētnīca atrodas El Kobres pilsētiņā netālu no Santjago de Kubas. Ar Kobres Dievmāti saistās četrus gadsimtus sena vēsture. 1608. gadā trīs pusaudži, brāļi Rodrigo un Huans de Hoijosi, kā arī viņu melnādainais kalps Huans Moreno devās uz Nipes līci pēc sāls. Ērtības labad ticīgie viņus visus sauc par trim Huaniem. Sāls viņiem bija nepieciešama priekš Baradžaguas lopkautuves, kas apgādāja ar gaļu El Kobres raktuvju strādniekus. Jūras līcī Huanus pārsteidza vētra. Starp nerimstošiem viļņiem tā mētāja viņu nelielo laiviņu. Huans kalps kaklā nēsāju medaljonu ar Dievmātes attēlu. Visi trīs zēni sāka lūgt viņas aizsardzību. Debesis pēkšņi skaidrojās un vētra apklusa. Tālumā, virs ūdeņiem viņi pamanīja savādu priekšmetu. Objekts tiem tuvojās, arī Huani airēja tam pretim. Sākumā viņi domāja, ka tas ir putns, taču vēlāk pamanīja, ka tā ir sievietes statuja. Beigās viņi skaidri ieraudzīja, ka tas ir Jaunavas Marijas tēls ar Bērnu Jēzu. Dievmātes kreisajā rokā bija zeltīts krusts, bet statujas pamatnē bija iegravēts uzraksts: „Es esmu Žēlsirdīgā Jaunava”. Statuja bija ietērpta īstās drēbēs, Dievmātei bija īsti mati un metisu, vai mulatu sievietes ādas krāsa. Huaniem par lielu izbrīnu, neraugoties uz to, ka statuja peldēja ūdenī, tā bija pilnīgi sausa.

Ieradušies krastā, zēni parādīja statuju pilsētas pārvaldniekam Fransisko Sančesam de Moija, kurš tūlīt lika celt kapelu Dievmātes godam. Kādu nakti, Rodrigo – viens no pusaudžiem, devās aplūkot statuju, taču tā bija pazudusi. Zēns sasauca ļaudis, lai to meklētu, taču statuju nekur neatrada. Nākamajā rītā tā atradās altārī, it kā nekas nebūtu noticis. To bija grūti aptvert, jo kapela bija aizslēgta. Līdzīga pieredze turpinājās arī nākamajās divās naktīs. Baradžaguas iedzīvotāji saprata, ka Dievmāte vēlas, lai viņas tēls atrastos citā vietā, tāpēc aiznesa to uz El Kobri. Šeit statuja tika sagaidīta ar lielām ovācijām un baznīcu zvaniem. Taču arī Kobrē tā turpināja nozust naktīs un atgriezties no rīta.

Kādu dienu pusaugu meitene, vārdā Apolonija, spēlējās pļavā, ķerot tauriņus un plūcot puķes. Viņa bija nonākusi pie Sjerra Maestra kalniem, kur ieraudzīja Dievmātes statuju kāda pakalna galotnē. Drīz vien ļaudis šeit uzcēla baznīcu.

Ziņas par jūrā atrasto statuju ātri izplatījās visā Kubas salā. Daudzi uzskata, ka Kobres Dievmāte savu apmešanās vietu ir izvēlējusies saistībā ar vairākiem vēsturiskiem notikumiem, kas norisinājušies šai provicē, ko sauc par Oriente. Tieši šeit ir apmetušies pirmie salas iedzīvotāji, šeit 1868. gadā tika brīvlaisti vergi un šeit kubieši uzsāka sacelšanos pret spāņiem. Orientes provincē ir visskaistākā daba visā salā. Šeit ir kalni, pludmales, upes un meži.

Pēc Kubas neatkarības veterānu lūguma, pāvests Benedikts XV 1916. gadā Kobres Žēlsirdības Dievmāti pasludināja par Kubas debesīgo aizbildni. 1936. gadā, Euharistiskā kongresa laikā statuja tika kronēta. 1977. gadā pāvests Pāvils VI Kobres Dievmātes svētnīcu paaugstināja bazilikas kārtā. 1998. gadā šeit viesojās pāvests Jānis Pāvils II.

Pirms 40 gadiem svētnīca Kobres Dievmātes godam tika uzcelta arī Maiami, Amerikas Savienotajās Valstīs. Uz šejieni svētceļo kubieši, kas dzīvo trimdā. Maiami diecēzes palīgbīskaps, kubietis Felipe de Hesus Estevezs uzsver, ka La Virgen de la Caridad – Žēlsirdības Dievmāte, ir Kubas nācijas simbols. „Viņas godināšanu nav spējusi izdzēst komunistiskā partija. Kobres Dievmāte dzīvo visu kubiešu sirdīs, neraugoties uz to, kurā pasaules malā tie mīt. Tas ir skaidrs apliecinājums, ka politika nevar būt totāla. Cilvēku garīgās un kultūras vērtības pārsniedz jebkādu politiku, jebkādas ekonomiskās, ideoloģiskās, rasu, vai ģeogrāfiskās atšķirības,” saka kubiešu tautības bīskaps.

I. Šteinerte / Interneta avoti