Viterbo pilsēta un svētā Laurencija kults

Pirms pāvesta Benedikta XVI vizītes Viterbo jau iepazīstinājām ar pāvestu vēsturi šai pilsētā, ar konklāva aizsākumiem, ielūkojāmies arī svētās Rozes dzīves stāstā un neklātienē pabijām Kverčas Dievmātes svētnīcā. Aplūkosim vēl vienu nozīmīgu piemiņas vietu, kas atrodas šai senajā, jau etrusku apdzīvotajā Lacio apgabala pilsētā.

258. gadā, imperatora Valeriana veiktajās kristiešu vajāšanās, šeit tika nomocīts viens no septiņiem Romas diakoniem – svētais Laurencijs. Pagājušā gada 10. augustā kopš šī notikuma apritēja 1750 gadi. Arī šodien svētais Laurencijs, gluži tāpat kā viduslaiku jaunava, svētā Roze, turpina dzīvot Viterbo iedzīvotāju piemiņā. Vairāki vēsturnieki uzskata, ka Laurencija kults Viterbo ir iesakņojies tāpēc, ka viņa moceklība notika divas dienas pirms pagānu dievības Herkulesa svētkiem. Šī mītiskā dievība bija saules personifikācija. Tā kā Itālijā, sevišķi tās vidienē, augusts ir viskarstākais mēnesis, tad vēsturnieki pieļauj iespēju, ka svētā Laurencija moceklība īpašā veidā savijās ar šiem saules pielūgsmes svētkiem, kas bija labvēlīgi viņa kulta attīstībai. Arī pirmo gadsimtu kristieši centās izmantot pagānu svētkus kristīgās vēsts sludināšanai. Tāpēc nebūtu jābrīnās, ka svētais Laurencijs, kurš mira saules svētkos un tika nomocīts uz kvēlojošām oglēm, drīz vien aizvietoja pagānisko Herkulesu un kļuva par sava veida jauno saules simbolu.

Kā zināms, uz bijušajiem pagānu tempļiem ir uzceltas daudzas baznīcas. Arī vietā, kur šodien paceļas svētā Laurencija vārdā nosauktā Viterbo katedrāle, antīkajā pagātnē atradās Herkulesam veltīts templis. Pašreizējais dievnams ir celts XII gadsimtā uz iepriekšējās, VII gadsimta baznīciņas. Šodien skatāmā katedrāles fasāde ir izveidota 1570. gadā pēc diecēzes bīskapa, kardināla Džovanni Frančesko Gambaras ierosinājuma. II Pasaules karā katedrālei tika nodarīti smagi postījumi. 1944. gadā tās iekšienē sprāga bumba. Restaurācijas laikā bija iespējams labāk apzināt kādreizējā tempļa struktūru un daļu no tempļa atliekām darīt redzamu dievnama apmeklētājiem.

Svētā Laurencija baznīcas nozīme pieauga tūlīt pēc tam, kad uz Viterbo no Romas tika pārcelts pāvesta sēdeklis. Šeit tika ekskomunicēts arī pēdējais Svēvu dinastijas hercogs, gibelīnu piekritējs Korradino. Katedrālē atrodas divu pāvestu – Jāņa XXI un Aleksandra IV kapi. Dante Jāni XXI ir vēlējies attēlot „Dievišķās komēdijas” Paradīzē. Baznīcas vēsturē viņš ir vienīgais portugāliešu izcelsmes pāvests. Jānis XXI gāja bojā pāvestu pilī zem ugunsgrēkā ielūzušiem griestiem. Viņa kaps joprojām ir skatāms katedrāles kreisajā pusē. Savukārt Aleksandra IV kapavieta laika gaitā ir izzudusi. Vēsturnieki pieļauj divas iespējas, kāpēc tas noticis. Viņi uzskata, ka Aleksandra IV miesas tika noglabātas slepenā vietā, lai pasargātu tās no gibelīnu frakcijas vandālismiem, vai arī, ka tās ir pazudušas XV un XVI gadsimtu mijā, kad bijusī romānikas stila baznīciņa tika pārveidota par baroka katedrāli.

Pāvests Benedikts XVI savas vizītes laikā pasvētīs svētā Laurencija katedrāles jaunās durvis. Tās ir veidotas no bronzas un nosauktas par „Gaismas durvīm”, jo tajās ir attēloti jaunie Rožukroņa noslēpumi. Tāpat durvīs ir iemūžināti Viterbo debesīgie aizbildņi – svētie Laurencijs un Roze.

I. Šteinerte/Vatikāna Radio