Svētā Roze no Viterbo – Kristus lieciniece sarežģītā vēstures laikmetā

Viterbo pilsētā, kur 6. septembrī viesosies pāvests Benedikts XVI, katru gadu notiek plaši apmeklēts pasākums, kas ir veltīts svētās Rozes atcerei. Pa pilsētas ielām spēcīgi vīri nes augstu torņveidīgu veidojumu, ko itāliski sauc par „macchina della santa Rosa”. Lai arī burtiskā tulkojumā tas nozīmē „svētās Rozes mašīna”, taču īstenībā ar vārdu macchina ir jāsaprot kaut kas liels, pārsteidzošs, grandiozs. Lai arī uz svētās Rozes atceri parasti sapulcējas ļaudis no visdažādākajām Itālijas malām, pat no ārzemēm, tie, pirmkārt, ir pašu viterbiešu svētki.

Kā jau minējām kādā no iepriekšējiem raidījumiem, 4. septembrī Viterbo iedzīvotāji atceras svētās Rozes mirstīgo miesu pārnešanu no nelielas baznīciņas, sauktas par Crocetta, jeb „Krustiņš”, uz viņas godam veltīto svētnīcu. Tas notika tālajā 1258. gadā, pēc pāvesta Aleksandra IV ierosmes. Tieši relikviju pārnešanas atcere ir pamudinājusi viterbiešus rīkot jau minētos macchina della santa Rosa transportēšanas svētkus. Taču šoreiz mūsu raidījumā pievērsīsimies ne tik daudz šim reliģiski-laicīgajam pasākumam, bet gan vairāk pašas Rozes dzīvesstāstam.

Roze no Viterbo piedzima 1233. gadā dievbijīgu vecāku – Džovanni un Katrīnas ģimenē. Viņi dzīvoja vienā no Viterbo pilsētas kvartāliem un iespējams, abi nodarbojās ar mazdārziņu apstrādi. Jau agrā bērnībā Roze pārmantoja no vecākiem katolisko ticību un mīlestību uz svētā Asīzes Franciska mācību. 16 gadu vecumā meitene saņēma atļauju pievienoties franciskāņu terciāru ordenim, kurš seko regulai, dzīvojot ģimenē. Rozes māja atradās netālu no klarišu klostera, kurā viņa vairākkārt mēģināja iestāties, taču vienmēr saņēma atteikumu, iespējams savas slimības dēļ. Viņa cieta no agenēzijas – tā mūsdienās apzīmē kāda kaula trūkumu cilvēka miesas uzbūvē. Svētajai Rozei nebija attīstījies viens no svarīgiem muguras kauliem, tāpēc meitene bija nolemta pāragrai nāvei.

Roze dzīvoja politiski smagā laikā. Pilsēta bija sadalīta starp gvelfiem un gibelīniem, kas bieži rīkoja vardarbīgas sadursmes. Vienubrīd, kad Roze varēja baudīt diezgan stabilu veselības stāvokli, viņa, par pārsteigumu visiem, apstaigāja Viterbo pilsētas ielas ar nelielu krucifiksu rokās. Savā ceļā viņa skaļi lūdzās un aicināja sastaptos ļaudis mīlēt Jēzu un Mariju, un uzticēties Baznīcai. Bruņojusies ar dažādiem tautas dievbijības simboliem, viņa visus mudināja izlīgt, dzīvot mierā un brālīgi mīlēt citam citu.

Tai laikā imperators Federiks II jau bija okupējis Viterbo un valdīja tajā no 1240. līdz 1247. gadam. Pilsētā pie varas bija nākuši gibelīni, kas atbalstīja imperatoru un bija naidīgi pret pāvestu. Mazās Rozes „īpatnējā” uzvedība imperiālajām autoritātēm nepatika un tās izsūtīja viņu kopā ar ģimenes locekļiem uz nomaļiem ciematiem – vispirms uz Soriano del Cimino, bet vēlāk uz Vitorkjano. Rozei un vecākiem tā bija īsta trimda, taču tā nebija ilga, jo 1250. gadā Federiks II nomira un Viterbo atkal pārgāja Baznīcas rokās. Taču Rozes balss pilsētā vairs nekad neatskanēja, neraugoties uz to, ka viņa varēja tajā atgriezties. Meitene nomira 1251. gada 6. jūnijā 18 gadu vecumā. Viņa tika apglabāta zemē bez zārka pie nelielā svētās Marijas Podžo kvartālā dievnama, ko šodien sauc par „Krustiņa” baznīcu.

Jau kopš bēru dienas viņas kaps kļuva par svētceļojumu vietu. Aizvien vairāk cilvēku, kas lūdza Rozes aizbildniecību, saņēma dziedināšanu. Pie viņas kapa gandrīz vienmēr bija sastopami apmeklētāji. 1252. gada beigās, 18 mēnešus pēc Rozes nāves, neparastie notikumi un cilvēku nemitīgs pieplūdums pie kapa, pamudināja vietējās Baznīcas un civilās autoritātes lūgt pāvestu Inocentu IV uzsākt jaunietes kanonizācijas procesu. Pāvests lika veikt Rozes ekshumāciju. Viņas ķermenis izrādījās nesatrūdējis. Pat rožu ziedi, kas rotāja kapu, joprojām bija svaigi un smaržojoši. Sešus gadus, laikā no 1252. līdz 1258. gadam, zārks ar viņas mirstīgajām miesām atradās svētās Marijas Podžo dievnamā. Šais gados politiskie notikumi Romā pāvestam lika pārcelties uz Viterbo. Inocentu IV Pētera pēcteča amatā jau bija nomainījis Aleksandrs IV. 1257. gadā viņš ieradās Viterbo. Uzsākot dzīvi šeit, pāvests trīsreiz sapnī redzēja Rozi. Meitene ikreiz lūdza pārvietot viņas miesas uz turieni, kur dzīves laikā netika pieņemta, proti, uz klarišu klosteri. Tā, 1258. gada 4. septembrī, pāvests Aleksandrs IV kardinālu pavadībā svinīgā procesijā pārnesa Rozes mirstīgās atliekas uz klarišu baznīcu, uzticot mūķenēm rūpēties par viņas kultu.

Klarišu baznīcā, kas laika gaitā izvērtās par svētās Rozes svētnīcu, viņas zārks tika ielikts speciālā urnā, kurā atradās durtiņas. Caur tām ticīgie varēja skūpstīt viņas roku. 1357. gadā sveces liesmas izraisītā ugunsgrēkā urna sadega, tāpat arī svētās Rozes apģērbs un daži dokumenti, kas atradās blakus. Taču viņas miesa palika neskarta.

Katrā ziņā, kopš 1258. gada viterbieši godina savu mīļoto svēto ar speciālām svinībām, kas vieno tautu un autoritātes vienotās ticības jūtās. 2. septembrī, divas dienas pirms grandiozā torņa ar svētās statuju procesijas, notiek mazāks gājiens, kurā pa Viterbo ielām tiek nesta svētās Rozes sirds. Ap 200 procesijas dalībnieku ir tērpušies viduslaiku kostīmos. Svētā Roze ir Viterbo pilsētas un diecēzes debesīgā aizbildne. 1922. gadā pāvests Benedikts XV viņu pasludināja par Itālijas Katoļu akcijas sieviešu nodaļas debesīgo aizbildni.

Pāvests Jānis Pāvils II, apmeklējot Viterbo 1984. gada 27. maijā teica: „Kādu lielu mīlestības atbildi rodam šai brīnišķīgajā jaunavā – jūsu svētajā Rozē! Pat laikiem mainoties, šī atbilde joprojām ir piemērs meitenēm un zēniem. Tā aicina viņus saprast Dieva absolūtumu pilnīgā mīlestības atdevē, kas pārsniedz jebkuru cilvēcisku respektu.”

I. Šteinerte/Vatikāna Radio