Tuvojas Āfrikas Bīskapu Sinode: problēmas un prioritātes Melnā kontinenta Baznīcā

Romā drīz ieradīsies Āfrikas bīskapi, lai piedalītos kontinentam veltītajā Sinodē. Viens no Āfrikas Baznīcas pārstāvjiem, Pontifikālās Starpreliģiju dialoga padomes darbinieks, priesteris no Nigērijas Kidi Deniss Isizo iepazīstina ar dažām iezīmēm melnā kontinenta reliģiskajā panorāmā. Runājot par kristiešu attiecībām ar citām reliģijām, viņš stāsta, ka vairumā zemju tās ir labas. Reliģija Āfrikā nav atrauta no ikdienas aktivitātēm. Tas ir dzīves stils. Kristiešus, musulmaņus un tradicionālo reliģiju piekritējus parasti vieno vairāki ideāli. Tās ir labas kaimiņu attiecības, godīgums, izpalīdzība, cīņa pret noziedzību un kopējs ieguldījums ciemata labklājībā. Tāpat afrikāņiem ir raksturīga aktīva dalība lēmumu pieņemšanā. Lai sasniegtu ideālus, katras reliģijas pārstāvis nes līdzi vērtības, ko iemācījies no savas reliģijas.

Tradicionālo reliģiju piederīgie lielākoties ir draudzīgi noskaņoti pret kristiešiem. Daudzi konvertējas. Taču darbā ar konvertītiem Baznīcai ir jārēķinās, ka afrikāņu tradicionālās reliģijas ir pārņēmušas visu personas dzīves stilu, katru svarīgu notikumu dzīves gājumā. Tad, kad jaunais kristietis saskaras ar savas dzīves svarīgajiem notikumiem, vai tie būtu priecīgi, vai bēdīgi, viņš cenšas meklēt atbildes un risinājumus jaunajā ticībā. Cilvēks, kurš tajā nav paspējis laist dziļas saknes, nespēj šīs atbildes un risinājumus rast tūlīt. Tāpēc viņš joprojām cenšas pievērsties dažiem tradicionālās reliģijas elementiem. Dažviet Āfrikā šī pāreja no tradicionālās reliģijas uz kristietību ir īsts izaicinājums gan pašam konvertītam, gan Baznīcai. Baznīca šai ziņā ir izstrādājusi īpašu „pastorālās uzmanības” programmu. Tajā ietvertas intensīvas katehēzes, priesteru padomi, solidaritāte, kopējas lūgšanas.

Kas attiecas uz musulmaņiem, Āfrikā galvenokārt pastāv divas zemes – Sudāna un Nigērija, kur attiecības starp kristiešiem un musulmaņiem ir saspringtas. Taču tajās ir vainojami ne jau paši ticīgie, bet gan manipulācijas, ko ar viņiem cenšas veikt atsevišķi politiķi. Viņi izmanto ticīgo jūtas, lai sasniegtu savus mērķus. Lai no šādām manipulācijām izvairītos, ir nepieciešama reliģisko līderu sadarbība.

Āfrikā kristieši un musulmaņi var sadarboties izglītības jomā, lai izskaustu analfabētismu, lai iemācītu ticīgajiem izpratni par savām tiesībām un pienākumiem, lai veicinātu veselīgu demokrātiju, lai kopā novērotu vēlēšanu procesus un drosmīgi izceltu jebkādu pārkāpumu tajos. Tāpat kristieši un musulmaņi var kopā pieprasīt politiķiem atskaitīties par savu darbību.

Kādi šodien ir šķēršļi, kas Āfrikas kontinentam traucē attīstīties? Tie ir mantkārība, tiekšanās pēc tūlītējas bagātības, korupcija. Āfrikai traucē attīstīties arī emigrācija. Daudzi afrikāņi cenšas meklēt labākus dzīves apstākļus ārpus kontinenta. To skaitā ir daudzi, kas varētu dot ieguldījumu savu zemju attīstībā. „Ir nožēlojami, ka no Āfrikas aizplūst spējīgākie, inteliģentākie cilvēki,” pauž sarūgtinājumu priesteris Isizo. Viņš stāsta, ka liels šķērslis attīstības ceļā ir starptautiskās tirdzniecības nevienlīdzīgie nosacījumi. Globalizācija apdraud arī vairākas vērtības, tai skaitā ģimeni un cieņu pret dzīvību.

Āfrikas Bīskapu Sinodes galvenie temati būs izlīgšana, taisnība, miers. Kādu ieguldījumu var dot Baznīca, lai šīs vērtības iesakņotos Āfrikas tautu sabiedrībā? Pontifikālās Starpreliģiju dialoga padomes darbinieks no Nigērijas stāsta, ka pēdējie 50 gadi ir bijuši ļoti nozīmīgi Āfrikas tautu neatkarībā. Cīnoties par pašnoteikšanos, daudzas Āfrikas zemes ir pieredzējušas karus, konfliktus un dažādas pretrunas. Tagad varētu jautāt: kas galu galā notiks ar Āfriku? Par to visu tiks runāts Sinodē. Priesteris Isizo izceļ secību, kādā ir noteikti Sinodes temati. Vispirms tiek minēta izlīgšana, tad taisnība un tikai beigās miers. „Miers ir izlīgšanas un taisnības rezultāts. Mūsdienu pasaulē bieži var vērot, ka pēc kariem vispirms tiek dibināti tribunāli, lai tiesātu, ieslodzītu, vai atsevišķos gadījumos, nogalinātu kara noziedzniekus. Taču vai tas nes mieru? Nē. Tā ir atriebība. Dažiem cilvēkiem tas nes atvieglojumu un apziņu, ka vainīgie ir sodīti. Taču tas nedziedē karā gūtos ievainojumus,” saka Nigērijas Baznīcas pārstāvis.

Lai dziedētu sabiedrības rētas pēc kariem un konfliktiem, ir nepieciešama izlīgšana. Tā ir evaņģēliskā vērtība. Viena no Āfrikas valstīm, Dienvidāfrika, ir pieņēmusi šo principu un piedāvājusi arī starptautiskajai kopienai kā alternatīvu tribunāliem. Baznīca šai ziņā veic nozīmīgu lomu. Tā ir to cilvēku balss, kuriem pašiem nav savas balss. Tā runā sabiedrības apspiesto un atstumto vārdā un ved ievainotos pie izlīgšanas. Veids, kā to vislabāk darīt, tiks apspriests arī gaidāmajā Bīskapu Sinodē.

Šogad ir Priesterības gads. Kāds tas ir priesteriem Āfrikā? Priesteris Kidi Deniss Isizo atgādina pāvesta Jāņa Pāvila II apgalvojumu, ka priesterība ir dāvana un noslēpums. Āfrikai ir iemesls pateikties par dāsno paaicinājumu skaitu. Daži gan domā, ka kļūt par priesteriem jaunieši izlemj ekonomisko grūtību vadīti, ka viņi tiecas pēc labākiem dzīves apstākļiem. „Taču varu apliecināt,” saka Deniss Isizo, „ka daudzi no šiem jauniešiem nebūt nenāk no visnabadzīgākajām afrikāņu ģimenēm, ka daudzu vecāki nav apmierināti ar savu dēlu dzīves izvēli. Daži ir kļuvuši par misionāriem visnabadzīgākajās, dažreiz karu un konfliktu pārņemtajās zonās, kur dzīves apstākļi ir daudz sliktāki nekā viņu dzimtajās vietās.” Tāpēc Priesterības gads ir izdevīgs laiks, lai pateiktos par daudzajiem priesteriem, kas kalpo attālos, grūti sasniedzamos ciematos, kur viņu ikdienas dzīve netiek aprakstīta avīžu pirmajās lappusēs. Daudzi ikdienā veic tālu ceļu uz veciem velosipēdiem, vai motocikliem, lai sasniegtu draudzes locekļus un nebūt nesaņem par to regulāru atalgojumu.

Runājot par Baznīcas problēmām, priesteris Isizo piemin šķelšanos, ko izraisījušas dažas nelegālas iesvētīšanas bīskapu un priesteru kārtā. Liela problēma ir arī tā, ka daudzi priesteri nespēj ievērot savus apsolījumus. Daži ir pārāk piesaistījušies laicīgām lietām. Tā ir situācija, par ko jālūdzas visai Baznīcai. Priesterības gads ir labvēlīgs laiks, lai izvērtētu savu lūgšanu dzīvi, attieksmi pret Priesterības Sakramentā dotajiem solījumiem, dzīves stilu un nodošanos kalpošanai.

I. Šteinerte / L’Osservatore Romano