Arhib. Dž. Ravazi par Baznīcas komunicēšanos ar mūsdienu pasauli
Globalizācija, jaunieši, kultūra, izglītība, komunikācija – par šiem un citiem tematiem
Vatikāna radio tapusi plaša intervija ar Pontifikālās kultūras padomes prezidentu
Džanfranko Ravazi. Iepazīstināsim ar to arī mūsu auditoriju:
Kādi ir kultūras
izaicinājumi globalizētajā pasaulē? Visumā var teikt, ka izaicinājumi ir divi,
neraugoties uz mūsdienu pasaules sociālās situācijas sarežģītību. Vēlos izcelt šos
divus, savstarpēji pretrunīgos izaicinājumus. Tātad, no vienas puses pastāv centieni
aizvien vairāk noteikt globālās komunikācijas galvenās līnijas. Zinām, ka runājot
par globalizāciju, parasti tiek domāts par ekonomisko fenomenu, taču patiesībā runa
ir par komunikācijas fenomenu. Šīs komunikācijas fenomena iekšienē pastāv divi ceļi,
kas ir kopēji visiem – gan Āfrikai un Āzijai, gan Eiropai un citiem pasaules reģioniem.
Tātad, ir jānosaka, kādas ir galvenās šīs komunikācijas sastāvdaļas, veidi, kā arī
dažas fundamentālas satura iezīmes.
No otras puses, pastāv pretējs aspekts,
kas rosina runāt vairs ne par globalizāciju, bet par glokalizāciju, ar to izprotot
atsevišķu kultūru, tautu, etnisko grupu vēlēšanos saglabāt savu identitāti. Tas attiecas
arī uz nelielajām Eiropas tautām, kurām varbūt nav tik ilgas tradīcijas kā Itālijai,
Francijai, Spānijai, vai Vācijai. Tomēr arī tās šī universālā dialoga, saukta par
„globalizāciju”, ietvaros vēlas saglabāt savu valodu, vēsturi, tradīcijas, neraugoties
uz to, ka dažreiz šie centieni pieņem deģeneratīvu, nacionālistiska tipa veidolu.
Lūk, tāpēc kultūras loma ir līdzsvarot universālo valodu un sev piemītošās īpatnības.
No vienas puses, pastāv komunikācija, dažas vērtības, elementi, kas pieder gandrīz
visām zemēm, jo visās zemēs ir sastopamas parabolantenas un televīzijas antenas uz
māju jumtiem, tai skaitā pat uz dažām Āfrikas būdiņām, bet no otras puses, pastāv
arī griba saglabāt savu identitāti un savas tradīcijas.
Kā materiālists
ar kultūras palīdzību var atklāt savu garīgo dimensiju? No reliģiskā viedokļa
raugoties, patiesā problēma mūsdienu kultūrā nav tik daudz ateisma, vai sistemātiskas
atteikšanās problēma. Galvenais elements tomēr ir vienaldzība, reliģijas un ētikas
marģinalizācija, atstumšana tālākā plānā, lai tās netraucētu sirdsapziņu, lai neuzdotu
jautājumus par cilvēka eksistenci. Mēs redzam, ka iznāk daudzas grāmatas, kas pirmajā
acumirklī šķiet ateistiskas, bet patiesībā ir tikai sabiedrības spēles, ironijas,
sarkasmi reliģijas priekšā. Tā nav ne barga, ne asa, nedz arī kritiska konfrontācija.
Lūk, patiesā drāma: mūsu priekšā atrodas zināma veida migla: Dievs tiek uztverts kā
elements, kurš kādreiz mēdz pāriet dzīves ceļu, taču Viņa loma ir otršķirīga. Tāpēc
cilvēks interesējas tikai par tagadni, ikdienu, par pārejošām lietām. Viņš nespēj
pacelt galvu un pajautāt par kaut ko, kas atrodas ārpus viņa. Tā ir jaunā materiālisma
forma, kas vairs nav teorētiska un marksistiska. Tā nav alternatīvais pasaules uzskats.
Tā ir pelēka veida uzvedība, kā to ir novērtējis XIX gadsimta kristīgais filozofs
Kirkegards. Viņš šo problēmu jau spēja iedomāties. „Pasaules kuģis,” viņš rakstīja,
„šodien vairs nav kapteiņa, bet gan kuģa pavāra rokās. Un tas, kas atskan mikrofonā,
vairs nav paziņojums par virzienu, bet gan par to, ko ēdīsim rīt.” Televīzija, pašreizējā
komunikācija, mūs nemitīgi nostāda modes, dzīves stilu, priekšmetu, patēriņa priekšā.
Tā nespēj cilvēku rosināt uzdot fundamentālus jautājumus. Klasiskais, tradicionālais
ateisms lika uzdot lielus jautājumus un deva kristietībai alternatīvas atbildes. Taču
šodien dominē pelēcība, dominē vienaldzība, dominē šī jaunā elkdievības forma. Un
tas ir galvenais reliģiju un kultūras uzdevums: izraisīt nemieru, izraisīt krīzi,
izraisīt jautājumus, nokratīt šo pelēcību, lai atkal liktu atspīdēt cilvēciskajiem
dziļumiem.
Šodien, 20 gadus pēc Berlīnes mūra krišanas, bijušās komunistiskā
bloka valstis riskē pazaudēt savu identitāti, saskaroties ar Rietumu kultūru. Kāda
var būt Baznīcas loma, lai no šī riska palīdzētu izvairīties? Tad, kad pastāvēja
ateistiski komunistiskie režīmi, kuri reliģiju uztvēra kā draudus, kā ārpus esošu
realitāti, tautas iekšienē un personas iekšienē vienalga bija klātesoša tieksme pēc
sakrālā. Taču šodien bijušajās komunisma zemēs cilvēki, diemžēl, pieņem to vienaldzības
formu, kas ir raksturīga sekularizētajiem Rietumiem. Jaunos mītus rada reklāma, televīzija,
patēriņš, tūlītēja bauda. Tātad, šai ziņā šīs kopienas ir divreiz zaudējušas savas
saknes: vispirms, līdz ar ateistisko režīmu, kas liedza izdarīt jebkādu atsauci uz
transcendento, un tagad, kad ir radusies iespēja šīs saknes atjaunot, jaunā atmosfēra
cenšas noslāpēt jebkādu spēcīgu dimensiju, jebkādu transcendentu dimensiju. Es domāju,
ka varētu būt divas atbildes. No vienas puses, Baznīcām vajadzētu meklēt visas iespējas
turpināt iesaistīt savus ticīgos tai darbībā, ko mēdzam saukt par šīszemes priekšpēdējām
realitātēm, piemēram, veikt tuvākmīlestības darbus, piedalīties sociālajās aktivitātēs,
rūpēties par kultūras attīstību. Tas viss ir daļa no personas un no sabiedrības vēstures.
Šīszemes priekšpēdējās realitātes nozīmē arī brīvprātīgo darbu, kas ir svarīgs daudzās
sabiedrībās, jo īpaši Baznīcas iekšienē. Taču ar to vien nepietiek. Ir nepieciešams,
lai Baznīcām pietiktu drosmes piedāvāt arī pēdējās šīszemes realitātes. Tas nozīmē,
ka tām ar savas sludināšanas, komunikācijas, zināšanu potenciālu ir jāpiedāvā tādi
fundamentālie temati kā dzīvība, nāve, sāpes, netaisnība, taisnība, labais, ļaunais
un galu galā – Dieva noslēpums. Tātad, ir jābūt diviem veidiem, lai izskaustu šo pelēcības
situāciju, jeb praktisko ateismu. No vienas puses, tas ir nopietns eksistenciāls darbs,
no otras puses – atgriešanās pie lielajiem garīgajiem tematiem.
Baznīca
cenšas strādāt ar jauniešiem. Taču vispārējā kultūra nejūtas aicināta palīdzēt jauniešiem,
jo īpaši viņu izglītībā… Tas ir tiesa. Es vēlētos izdarīt iepriekšēju atziņu
par to, ka jauniešu planēta, jauniešu apvāršņi šodien ir grūti saprotami iepriekšējai
paaudzei. Iepriekšējā paaudze vēlas nodrošināt viņiem eventuālu labklājību un neatbildēt
uz viņu jautājumiem, kas ir izteikti formā, ko tā bieži vien nesaprot. Konkrēts piemērs
ir jauniešu valoda. Jauniešiem tā ir citāda, nekā tā, ko lietojam mēs. Tā piemēram,
Itālijā veiktajā pētījumā ir pierādījies, ka jaunieši šodien izmanto tikai 800 vārdus
no 150 000, kas ir rodamai itāliešu valodā. Tātad, jauniešu valoda ir ļoti vienkāršota.
Pastāv arī mobilo telefonu valoda. Tā ir zīmju valoda, ikonu valoda, kurā nav pat
vārdu, bet tikai zīmes. Tas ir cits komunikācijas veids. Jauniešiem tas ir normāls,
taču tas ļoti vienkāršo attiecības. Tātad, jaunieši atrodas savā pasaulē, kurā sazinās
savā valodā un pret kuru pieaugušie bieži vien ir vienaldzīgi. Lūk, kāpēc pastāv nepieciešamība
vispirms saprast šo valodu, ieklausīties tajā, to iepazīt. No otras puses, mēs, vecāki,
esam jauniešiem parādā to bagātību, kas ir veidota gadu simteņos. Ir jāsāk no skolas
un Baznīcas, lai izveidotu īstu komunikācijas programmu, balstoties uz jauno valodu
un uz pamatvērtībām. Taču tas visbiežāk netiek darīts, jo Baznīca un skola turpina
darboties ar savām metodēm, ar savām programmām tā vietā, lai ieviestu jaunu saziņas
veidu un neatstātu mūsdienu jauniešus par nabagiem, jo arī viņi ir cilvēki ar savu
cieņu. Arī uz viņiem attiecas Paskāla teiktais par katru cilvēku. Lielais franču filozofs
teica: „Cilvēks bezgalīgi pārvar pats sevi”, tas ir, cilvēks vienmēr ir kaut kas dziļš
un apslēpts, neraugoties uz to, ka dažreiz viņš var likties ārišķīgs, ka viņu apmierina
minimums un lietu tukšums. Taču neaizmirsīsim, ka tik traģiskas pieredzes iekšienē
kā tā, kas piemīt jauniešiem un ne tikai viņiem vien, ir jautājums – jautājums par
jēgu. Ja dzīvei vairs nav jēgas, tad tā pamazām sadeg, neraugoties uz to, ka dažs
to mēģina dziedēt ar narkotikām līdzīgiem piedzīvojumiem. Lai spētu palīdzēt atbildēt
uz jautājumu par dzīves jēgu, Baznīcai un sabiedrībai, jo īpaši skolai un ģimenei,
ir pacietīgi jācenšas atgūt komunikācijas spējas.
Kādas ir Pontifikālās
kultūras padomes prioritātes visa iepriekšminētā gaismā? Vadoties tieši no
visa iepriekšminētā, vēlos nosaukt elementus, pēc kuriem orientēties, veicot studijas
par jaunatni un darbojoties viņu labā. Pirmais elements, bez šaubām, ir valoda. Saprast,
kā komunicēties. Internets ir jaunā valoda. Ir jāapzinās, ka atkarībā no valodas formas
mainās arī vēsts. Ievērojamais komunikāciju zinātnieks Maršals Maklūens (Marshall
McLuhan) savulaik ir teicis: „līdzeklis ir vēsts”. Tāpēc, atcerieties, ka Internet
valoda ir atšķirīga no rakstītās valodas. Tā ir auksta valoda. Tāpēc ir jācenšas izvairīties
no riska. Padomāsim par jauniešiem, kas vairākas stundas pavada, čatojot, jeb sarunājoties
Internetā. Lūk, šie jaunieši pierod pie tā dēvētās „aukstās komunikācijas”. Tā vairs
nav tieša, „aci pret aci” komunikācija. Šī „aukstā komunikācija” var būt absolūti
mākslīga. Spilgts piemērs ir blogi. Tieši tas liek aizdomāties par cilvēku, kas vienmēr
pārvar pats sevi – tai ziņā, ka mūsdienu sabiedrība izolē cilvēkus, neraugoties, ka
pastāv šādi masu fenomeni. Globālo tīmekli lieto ļoti daudzi, taču kā to lieto? To
lieto vienatnē, vieni paši. Lūk, kāpēc blogi ir guvuši popularitāti. Tie apmierina
cilvēka vajadzību izpausties vientulības pasaulē. Šī komunikācija tā arī paliek „aukstā
komunikācija”. Taču tā kalpo arī par sava veida signālu, ka cilvēks nevar palikt aizvēries
sevī, viņš nav mūsdienu sabiedrības nocietinātās durvis. Lūk, kāpēc rodas aizvien
vairāk blogu. Jaunākais ieviesums ir v-blogs, kuram ir vizuālais attēls, iespēja redzēt
sejas. Face Book liecina par nostalģiju pēc komunicēšanās starp personām. Tāpēc
šī varētu būt iespēja. Vēl vienu prioritāti veido īpašs fenomens, ko es sauktu par
jauno kultūru, jeb par mūsdienu kultūru. Mēs zinām, ka vārds „kultūra” ir ieviests
XVIII gadsimtā. Vācu valodā ar vārdu kultur saprata kaut ko augstvērtīgu, intelektuālu,
aristokrātisku. Tā bija klasiskā māksla, mūzika, filozofija utt. Taču tagad, ekonomika,
socioloģija, antropoloģija, folkloras studijas, dažādi sociālie fenomeni, pat tautas
dievbijība, tiek saukti par kultūru. Manuprāt, tas ir ieguvums.
Kā kultūru
sauca grieķi? Viņi to sauca par paideia, ar to saprotot izglītību, formāciju.
Latīņi kultūru sauca par humanitas, tādējādi vēloties izteikt cilvēka personas
humanizāciju. Lūk, šai gaismā es domāju, ka mēs interesējamies arī par tiem fenomeniem,
kas nebūt nav kādreizējās „augstās”, jeb atsevišķu cilvēku „elites” kultūras fenomeni.
Tā piemēram, runājot par ekonomiku, domājam par kādu ekonomisku modeli – teiksim,
par to, ko ir izvirzījuši Nobela prēmijas laureāti Amartijs Sens, Jozefs Štiglics,
vai Mohammeds Junuss. Sens raksta: „Ir jābeidz uzskatīt ekonomiku par finansiālu tehniku,
par monetāru tehniku, par banku tehniku, par attīstības modeli. Ekonomika ir cilvēciska
zinātne”. Kāpēc? Tāpēc, ka tai piemīt noteikumi. Jau pats vārds oeconomia nozīmē
regulas, likumus. Oikia nozīmē pasauli, māju, kurā mītam – mazas un lielas
mājas, kas ir sabiedrība. Tāpēc domāju, ka mums būtu jāinteresējas par šiem jaunajiem
kultūras fenomeniem, ieskaitot arī tautas tradīcijas.
Bez valodas un jaunajām
kultūrām, vēlos pievērst uzmanību arī trešajam nozīmīgajam elementam, lai nenodzēstu
jau pieminētās „augstās” kultūras nozīmi. Šeit domāju arī par mākslas dimensiju. Mākslai,
mūzikai, glezniecībai, tēlniecībai, kino, televīzijai šodien piemīt jauna izteiksme.
Zinām, ka mūsdienu mākslai piemīt valoda, gramatika, kas pilnīgi atšķiras no tradicionālās,
jeb klasiskās mākslas valodas. Lūk, kāpēc svarīgs ir dialogs. Tāpēc esmu ierosinājis
Svētajam tēvam 21. novembrī tikties ar māksliniekiem. Esmu pateicīgs, ka viņš šo ierosinājumu
ir pieņēmis. Bez šaubām, varēsim sapulcināt tikai zināmu skaitu mākslinieku. Viņi
pārstāvēs visu pasauli un visas mākslas izteiksmes – sākot no dziesmas, līdz mūzikai
un arhitektūrai, glezniecībai, tēlniecībai, dzejai, literatūrai, kino. Ja būs iespējams,
tikšanās notiks Siksta kapelā Mikelandželo atstātā mākslas meistardarba priekšā.
Otra
iniciatīva, pie kuras strādājam šai „augstās” mākslas līmenī, ir Svētā Krēsla iespējamā
dalība Venēcijas biennālē 2011. gadā. Šai ziņā vēlamies sasaukt kādus desmit māksliniekus,
kas nav tieši saistīti ar liturģisko mākslu, bet kas varētu piedāvāt darbus, kuros
izteikts garīgums, simbolisms. Tādējādi cenšamies veidot dialogu ar mūsdienu kultūru
un mākslu.
Vai jums nešķiet, ka šīs jaunās kultūras, kas cenšas izglītot
materiālo cilvēku, zināmā mērā mazina patiesās kultūras vērtību, kas vienmēr cenšas
pacelt cilvēka garu? Kāds izcils mūsdienu amerikāņu mākslinieks, kura darbiem
ir liels noiets mākslas tirgū, man teica: „Diemžēl, mūs tagad vada vēlēšanās atgriezties
baznīcās ar jauno mākslu. Taču mūsdienu māksla izslēdz divus elementus, kas bija ļoti
būtiski pagātnē. Pirmkārt, tā izslēdz skaistumu, otrkārt, jēgas meklējumus, vēsti.
Mūsdienu māksla ir sensācijas attēlojums, eksplozīvās realitātes attēlojums, kur bieži
vien eksplodē tumšas, okultas nozīmes.” Māksla mūsdienās ir nonāksi smagā situācijā,
tā aizvien vairāk atsaucas pati uz sevi, noslēdzas sevī, šais attēlos, ko neviens
nesaprot, izņemot tikai tos, kurus vieno tā pati valoda. Lūk, šī ir izdevība atkal
uzdot jautājumu par cilvēku, par zīmju noslēpumu, kas apvij cilvēku, tātad, par transcendento.
Domāsim par simbolu nozīmi, par to, ko tie izsaka.
Kā Baznīcas sociālo komunikāciju
darbinieki var darīt Svētos Rakstus „pievilcīgākus” mūsdienu jauniešiem, un kas viņiem
būtu jādara, lai jauniešus ar Svētajiem Rakstiem iepazīstinātu viņiem saprotamā valodā? Vēlos
piedāvāt trīs veidus. Pirmais ir atcerēties, ka Svētie Raksti izmanto simbolisku valodu.
Kristus runā līdzībās. Jaunajā Derībā ir rodamas 35 līdzības. Ja tām pieskaita arī
metaforas, tad tajā pavisam ir 72 simboliski dzīves atainojumi. Tātad, vēstot par
ikdienas situācijām, der izmantot tāda veida valodu, kāda ir sastopama Svētajos Rakstos.
Tā ir simbolu valoda. Mūsdienu jaunieši ir raduši pie vizuālas valodas – gan tāpēc,
ka pie tās radina Internets, gan tāpēc, ka arī televīzija ir kļuvusi par spēcīgu hegemonisku
līdzekli, kas runā attēlos.
Otrs veids ir parādīt, ka jau Svētajos Rakstos
ir rodami jautājumi un temati, kas ir aktuāli mūsdienās. Ja vēlamies izvēlēties kaut
vienu no šiem jautājumiem, pietiek izlasīt Dziesmu Dziesmu, Ījaba grāmatu, Zālamana
Pamācības un Jēzus Kalna sprediķi. Šie ir četri piemēri, kuros aprakstītas visatšķirīgākās
situācijas – ļaunā noslēpums, laime un prieks, ko dod mīlestība, krīzes izjūta, sevis
dāvāšanas pilnība un dzīves pilnība. Šie elementi ir jāprot izteikt valodā. Lūk, šeit
rodams arī trešais veids. Svēto Rakstu valoda ir nemitīgi pārrakstīta. Tā ir pārrakstīta
tulkojumos. Tāpēc ir svarīgi, lai jaunie tulkojumi būtu jauniešiem saprotamā valodā,
mūsdienu simbolu un attēlu valodā.
Šodien dažās filmās un grāmatās tiek
skarta Baznīcas tematika, lai cilvēkos izraisītu ziņkāri. Kāda ir ticīgo attieksme
šo „kultūras produktu” priekšā? Vispirms ir jāievēro, ka šais filmās tiek izmantots
tik daudz pārmērību, ka tām trūkst ticamības. Tad, kad tiek attēlots pārāk daudz vardarbības,
kad tiek izmantotas pārmērīgi asas krāsas, tad publika neizbēgami to uzskata par spēli,
nevis par vēsti. Taču ir jāatceras cits fakts, kas diemžēl, izraisa skumjas. Tā ir
nezināšana, kas kā tumšs apmetnis aizsedz ne tikai mūsdienu laicisko sabiedrību, bet
arī ticīgo pasauli. Ticīgos bieži vien raksturo zems kritisko zināšanu līmenis, trūkst
arī zināšanu par ticības patiesībām un kristietības vēsturi. Kādreiz pastāvēja katehēzes
un komunikācijas formu daudzveidība. Arī šeit, jau kuro reizi ir jāatgriežas pie valodas
tematikas – pie Baznīcas komunikācijas tematikas. Baznīcas komunikācijai netiek piešķirta
pietiekama vērība. Ir jācenšas aizpildīt nezināšana, tukšums, apzinoties, ka zināšanām
ir jāpiešķir vienkārša forma. Tā piemēram, šo ateistiska rakstura un banālā satura
grāmatu priekšā augsti intelektuālos toņos ieturēta filozofiski-teoloģiska atbilde
nav piemērota. Ir jāmeklē tūlīt saprotamas atbildes, kas dažreiz varētu būt izteiktas
humora formā. Tas ir jādara arī attiecībā uz filmām, kas pēdējā laikā tiek piedāvātas
skatītājiem.
Savā grāmatā, kas ir veltīta galveno netikumu aprakstam, jūs
apgalvojat, ka netikums vairs nav personīgas dabas fenomens, ka tas ir kļuvis par
visas sabiedrības fenomenu. Kuram no šiem netikumiem pieder pirmā vieta „melnajā sarakstā”? Neraugoties
uz to, ka pamatojoties uz ideālistiski-subjektīvu skatījumu, grēks tiek uzskatīts
par privātu, individuālu lietu, patiesībā aizvien vairāk nākas pārliecināties, ka
ikvienai cilvēka darbībai ir publiska rezonanse. Šī rezonanse slēpjas jau pašā cilvēka
personā. Piemēram, cilvēks, kurš lieto narkotikas, grauj ne tikai pats sevi, bet arī
ģimeni. Šai grēka spirālē tiek iekļauti visi, kas viņam atrodas apkārt. Ja es rīkojos
netaisnīgi, tad netaisnība atspoguļojas arī uz citiem. Mūsdienās aizvien vairāk tiek
runāts par personīgo fenomenu saistībā ar sociālo fenomenu. Tā tas ir arī psiholoģijā.
Bez šaubām, ir jāievēro, ka atsevišķu personu netikums tiek komunicēts tālāk un tas
kļūst par publisku modeli. Piemēram, ja kāda publiski pazīstama persona izceļas ar
nepavaldītu seksuālu uzvedību, tad automātiski tiek radīta miesaskārību atdarināšana.
Tātad, ir jāatzīst, ka individuālajiem fenomeniem ir sociāla dimensija un otrādi,
sociālie fenomeni iespaido indivīdu. Ja nenosvērts, vājš indivīds saskaras ar perversiem
piemēriem, tad viņu pārņem atdarināšanas vēlme. Lūk, tāpēc, netikums vispirms ir personīgs
fenomens un personas brīvībai ir tieksme padoties ļaunumam, taču, no otras puses,
netikums ir arī sociāls fenomens. Saskaņā ar tradīciju, vislielākais grēks vienmēr
ir bijusi lepnība. Tiek uzskatīts, ka tas ir lēmums pašam izlemt to, kas ir labs un
kas slikts. Rezultātā tiek izjaukta harmonija. Šai sakarā vēlos citēt XX gadsimta
rakstnieka, pesimista Karla Krausa teikto: „Kāda ir atšķirība starp netikumu un tikumu?
Tā ir tāda pati kā starp ogli un dimantu. Tos abus veido viena un tā pati ķīmiskā
bāze – ogle. Ogle kļūst par dimantu un ogle kļūst par ogli”. Taču ņemsim par piemēru
rīkli. Rīkle ir izejas punkts tikumam – priecīgai saziņai. Tā ir arī ēdiena pieņemšanas
instruments. Ja ēdiens tiek pieņemts prātīgi, ar mēru, tad tas palīdz cilvēkam izdzīvot,
taču tad, ja ēdiens tiek pieņemts pārmērīgi, vai arī ja tas apzinīgi netiek pieņemts
pietiekamā daudzumā, tas kļūst par perversijas elementu. Cilvēks sevi sagrauj fiziski,
viņš saslimst ar dažādām slimībām, tai skaitā ar mūsdienās izplatītajām bulīmiju,
vai anoreksiju. Tātad, no dimantiem esam nonākuši pie ogles, respektīvi, pie nāves.
Līdzīgi ir ar citām pozitīvām realitātēm – ar atpūtu, kas var pārvērsties slinkumā,
vai seksualitāti, kas var kļūst par miesaskārību. Tā visa pamatā ir lepnība, kas izjauc
morālo shēmu.
Kā pasargāt jauniešus no šīs negatīvās piesaistīšanās kļūdaini
izprastai seksualitātei? Domāju, ka šeit ir nepieciešams vēl vienu reizi atgriezties
pie komunikācijas problēmas, pie izglītības un formācijas. Ir jāatgriežas pie patiesas
cilvēcības, kas sevī glabā trīs kopā esošus un nesalaužamus gredzenus. Taču mūsdienu
sabiedrība cenšas tos pārlauzt. Pirmais gredzens ir seksualitāte. Viduslaikos pastāvēja
teiciens, ka sekss ir laba Dieva dāvana – est bonum donum Dei. Seksualitāte
ir dzimšanas iesākums, tas ir cilvēku veidojošs bioloģisks elements. Seksuālā dziņa
ir dzīvībai svarīga sastāvdaļa. Tāda tā ir arī dzīvniekiem. Taču cilvēks spēj tiekties
uz otru gredzenu, kas seksuālo tuvību padara par daudz skaistāku un autentiskāku.
Tas ir eross. Eross ir skaistuma, estētikas, maiguma, fantāzijas, jūtu, valdzinājuma
atklāsme otrā cilvēkā. Dziesmu Dziesmā tiek apdziedāti sievietes un vīrieša ķermenis.
Tie ir attēloti bez jebkāda mulsuma. Dzīvnieks erosu nepazīst, jo eross ir dzeja,
fantāzija, radoša darbība. Taču ar to nepietiek, jo erosā otrs cilvēks tiek uzskatīts
vienīgi par skaistu objektu, arī par tādu, ar kuru stāties attiecībās. Tāpēc pastāv
trešais gredzens, kas ir mīlestība. Mīlestība ir pilnīgs komunikācijas prieks. Tas
ir kopības prieks, kur cilvēki viens otram komunicē gan sāpes, gan prieku. Dziesmu
Dziesmā sieviete saka: „Mans mīļotais ir mans un es esmu viņa un viņš ir manējais.”
Tātad, tā ir savstarpēja dāvāšanās. Domāju, ka mūsdienu jauniešiem ne tikai draudze,
bet skola ir aicināta iemācīt glabāt šos trīs gredzenus. Tad viņi sapratīs, ka askētisms
nenozīmē atteikšanos no seksualitātes. No otras puses – tādai materiālai redukcijai
kā pornogrāfijai, kur nepastāv nekas cits kā tikai miesa, nav ne mazākās miņas no
radošā un no mīlestības skaistuma.