Afrikāņi Vatikāna teritorijā

„Daļa no Āfrikas Vatikāna valstī” – šāds nosaukums dots laikrakstā L’Osservatore Romano publicētajai intervijai ar Pontifikālās etiopiešu kolēģijas rektoru Berhanemeskelu Keflemariam. Patiešām, vienīgā Pontifikālā kolēģija, kas atrodas nelielajā Vatikāna teritorijā, jau kopš pāvesta Siksta IV laikiem ir nodota abesīniešu Baznīcas ziņā. Šeit dzīvo garīgās kārtas pārstāvji, kas studē dažādās Romas universitātēs. Kolēģijā viņi lūdzas un svin dievkalpojumus ritos, kas pieder pie Austrumu kristietības mantojuma.

Laikraksta L’Osservatore Romano žurnālists Nikola Gori uzdeva vairākus jautājumus tēvam Berhanemeskelam Keflemariam:

Kādi ir Pontifikālās etiopiešu kolēģijas pirmsākumi?
Pontifikālās etiopiešu kolēģijas vēsture ir cieši saistīta ar etiopiešu mūku klātbūtni Romā. Gadsimtu gaitā viņi ceļoja uz Romu, lai lūgtos pie apustuļu kapiem. Pirmā rakstiskā dokumentācija, kas apliecina Abesīnijas pussalas svētceļnieku klātbūtni Romā, ir datēta ar 1351. gadu. Taču saskaņā ar tradīciju, etiopieši Romā ir sastapti jau krietni agrāk. Par to liecina grāmata, kas tautā ir iesaukta par „triju ķēniņu grāmatu”. Šai tekstā ir teikts, ka daži Etiopijas sūtņi ir ieradušies Romā un stādījušies priekšā kā triju ķēniņu pēcteči. Par šo epizodi gan nekas nav teikts šobrīd pieejamajās romiešu hronikās, tāpēc tā tiek pakļauta šaubām. Citas liecības apgalvo, ka daži Etiopijas Baznīcas pārstāvji ir piedalījušies Florences koncilā 1431. gadā.

Kas ir kolēģijas dibinātājs?
Svētceļnieki domāja, ka tas ir pāvests Klements VII, kurš viņiem piešķīra Svētā Stefana baznīcu un patversmi Vatikāna pakalnā. Taču dokumenti liecina, ka tas ir bijis pāvests Siksts IV. No kāda cita avota izriet, ka 1481. gada novembrī Romā kā sūtņi ieradās seši etiopieši, kurus vadīja kāds Džovanni Battista no Imolas. Šeit ir nedaudz jāuzkavējas, lai saprastu, kas ir bijis šis cilvēks. Viņam no Itālijas divreiz ir izdevies iekļūt Etiopijā un būt imperatora pieņemtam. Pēc ilgas uzturēšanās šai zemē, Džovanni iemācījās tās valodu un ieguva imperatora simpātijas. Imperators viņam uzticēja pavadīt uz Romu sešus sūtņus, ko svinīgā konsistorijā pieņēma pāvests Siksts IV. Etiopiešiem viņš piešķīra svētā Stefana baznīcu.

Kādas funkcijas piederēja senajai patversmei?
Kā jau teicu, 1481. gadā patversme bija atvēlēta svētceļnieku pieņemšanai, bet vēlāk, ilgu laiku tajā neviens nedzīvoja. Tikai 1919. gadā mainījās tās funkcija. Tā vairs nebija paredzēta svētceļnieku, bet gan pirmo, no Etiopijas nākušo studentu uzņemšanai. Pateicoties šai nepārtrauktajai klātbūtnei, struktūra gadu gaitā ieguva aizvien lielāku nozīmi. Pēc tam, pāvests Benedikts XV seno patversmi lika atjaunot un nodeva to Pontifikālās kolēģijas vajadzībām. Arī pāvests Pijs XI etiopiešu labā ir paveicis ne mazāk. Īstenībā, par kolēģijas dibinātājiem mēs uzskatām abus šos pāvestus. Benedikts XV mainīja struktūras vārdu – no patversmes tā pārtapa par kolēģiju un turpināja pieņemt vairs ne svētceļniekus, bet studentus. Savukārt, Pijs XI 1928. gadā kolēģijai piešķīra jaunas un daudz plašākas telpas un deva tai Pontifikālā semināra vārdu. Seminārs tika iesvētīts 1930. gadā.

Kādi studenti kolēģijā ir pieņemti agrāk un kas tajā dzīvo šodien?
Kolēģija tika izveidota, lai dotu mājvietu etiopiešu semināristiem, kas ieradās Romā, lai sagatavotos priesterībai. Pirmie deviņi semināristi ieradās 1919. gada septembrī. Šī tradīcija ilga līdz 1977. gadam. Diemžēl, ir jāteic, ka jauniešiem, kas bija raduši pie citāda klimata, šī vieta izrādījās pārāk mitra. Bija pat tā, ka daži no viņiem neizturēja klimatiskās pārmaiņas un mira. No 1980. gada kolēģija vairs neuzņem semināristus, bet gan priesterus no Etiopijas un Eritrejas, kas Romā ierodas, lai iegūtu licenciāta, vai doktora grādu. Vēlos pievērst uzmanību tam, ka kolēģija pieņem diecezālos priesterus, kuri pārstāv Austrumu ritu, vai arī Gheez ritu. Šobrīd pie mums dzīvo seši priesteri – trīs etiopieši un trīs eritrejieši. Kolēģija var uzņemt līdz 23 studentiem. Tajā runā divās valodās – amariešu, kas ir izplatīta Etiopijā un tigrino, ko lieto Etiopijas ziemeļos un Eritrejā.

Kas pārvalda šo struktūru?
Kopš 2003. gada kolēģija ir uzticēta Misiju kongregācijai, jeb lācaristiem. Līdz 1919. gadam to vadīja Eritrejas kapucīni. Pēc tam, līdz 1999. gadam – Kazamari (Casamari) abatijas cistercieši. No 1999. līdz 2003. gadam par kolēģijas vadību rūpējās diecezālie priesteri. Galvenais vadītājs šeit ir rektors, kuru nozīmē Austrumu Baznīcu kongregācija, kā arī Etiopijas un Eritrejas Bīskapu konferences un lācaristu kongregācija. Rektora kalpojums ilgst sešus gadus. Pastāv arī noteikums, ka tad, ja rektors ir etiopietis, par vicerektoru tiek nozīmēts eritrejietis, vai otrādi. Šobrīd šeit esam divi lācaristu kongregācijas locekļi, kas kolēģijai veltī visu savu laiku. Mums palīdz arī trīs laji un Bērna Marijas (Maria Bambina) kongregācijas māsas.

Kā šeit noris kopienas dzīve?
Pastāv kopienas režīms: ceļamies pulksten 6. Dievreiz dienā – pulksten 6 un pulksten 15 lūdzamies. No rīta, pēc lūgšanas seko laudes, bet no pulksten 6.30 līdz 7.30 – Svētās Mises svinības. Pēcpusdienā godinām Jaunavu Mariju ar pazīstamo wedasie mariam, ko sastādījis svētais Efrēms no Sīrijas.

Vai pastāv saikne starp Pontifikālo kolēģiju un Romas pilsētu?
Priesteri, kas dzīvo kolēģijā, kalpo svētā Toma draudzē Romas Parione kvartālā. Tā ir gan etiopiešu, gan eritrejiešu baznīca. Latīņu rita priesteri, kas pastāvīgi dzīvo pie šīs struktūras, Svēto Misi svin latīņu ritā. Nozīmīgas tikšanās mums ir 9. janvārī, svētā Stefana svētkos, un pirmajās katra mēneša svētdienās, kad pulcējamies Vatikāna radio kapelā, lai svinētu dievkalpojumu Gheez ritā. Svētā Abesīniešu Stefana baznīcā regulāri liturģiski dievkalpojumi nenotiek. Šeit dažreiz vadām Laulību ceremonijas. Kolēģija ir garīgā atbalsta punkts Romā un visā Itālijā dzīvojošajiem etiopiešiem un eritrejiešiem. Arī tad, kad Romā ieradās karalis, viņš vienmēr apmeklēja kolēģijā dzīvojošos savas zemes pārstāvjus. Bez tam, mūsu struktūra kalpo par tikšanās vietu starp bīskapiem – gan katoļiem, gan pareizticīgajiem. Pie mums ir notikušas arī Eritrejas un Etiopijas Bīskapu konferenču sanāksmes. Vēlos piebilst, ka abām mūsu nācijām ir tikai viens arhibīskapa-metropolīta sēdeklis un tas atrodas Adisabebā.

I. Šteinerte/L’Osservatore Romano