Arhib. Filoni dalās atmiņās par savu diplomātisko misiju Irākā

„Baznīca Ābrama zemē” – tā saucas grāmata, kas jau 2006. gadā parādījās Romas kristīgo grāmatveikalu plauktos, bet šais dienās ir iznākusi arī franču valodā. Autors ir bijušais nuncijs Irākā, tagad Vatikāna valsts sekretariāta substitūts Fernando Filoni. Viņš Irākā kalpojis no 2001. līdz 2006. gadam. Grāmatā viņš mēģinājis rekonstruēt daudzo gadsimtu, pat gadu tūkstošu vēsturi, kas labāk palīdz izprast pašreizējo realitāti – tik traģisku un smagu, kāda jāpārdzīvo nelielajai, taču tradīcijās bagātajai kristiešu kopienai.

Sakarā ar grāmatas iznākšanu franču valodā arhibīskapu Fernando Filoni uz sarunu aicināja laikraksta L’Osservatore Romano franču valodas izdevuma žurnālists Žans Mišels Kolē:

Negadās bieži, ka apustuliskais nuncijs rakstītu par vēsturi un misiju zemē, kurā viņš pārstāvējis Svēto Krēslu. Kā radās šī grāmata?
Jā, patiešām ir reti, ka nuncijs rakstītu par zemi, kurā viņš veicis savu kalpojumu, taču domāju, ka dažreiz rakstot var liecināt par to, kā ir attīstījusies vēsture kādā noteiktā zemē noteiktā laika posmā. Man tā ir bijis Irākā. Nuncijs nav vērotājs, bet gan persona, kas iesaistās un ir iesaistīta apkārtējā realitātē. Tādējādi, konkrētā zeme to pārņem un viņš tai pieder, un šī zeme zināmā veidā pieder viņam. Tai realitātē viņš dzīvo, priecājas un cieš. Un tas viņam liek ienākt ne tikai konkrētās zemes, bet arī vietējās Baznīcas dzīvē. Ja nuncijs neapraksta savus vērojumus un izjūtas, tad dara to pēc saprotamiem diskrētuma motīviem. Pontifikālie pārstāvji raksta galvenokārt tik daudz, lai pastāstītu par vietējo situāciju Romas kūrijai un lai apliecinātu pāvesta rūpes vietējai Baznīcai. Taču viss pieredzētais, bez šaubām, tiek apkopots dokumentos, kas laika gaitā kļūst par vēsturiskiem avotiem. Tāpat arī šai gadījumā: lasītājs tiek vests gandrīz aiz rokas, lai iepazītu Baznīcu Mezopotāmijā dažādu laikmetu notikumos, pamatojoties uz pagātnes dokumentiem. Tādējādi, arhīvā noglabātās papīra lapas kļūst par ārkārtīgi svarīgu, bagātīgas informācijas avotu.

Kas jūs pamudināja izdot šo grāmatu?
Tuvojas 40 gadi kopš Irākas apustuliskās nunciatūras dibināšanas un šai sakarā sāku pētīt pagātnes dokumentus. Ielūkojoties Bagdādes nunciatūras arhīvos, mani pārņēma īpaša degsme. Tūlīt sapratu, ka par šo vēsturi ir maz kas zināms. Starp dokumentiem atradu lakoniskas divu apustulisko delegātu piezīmes, kas pārtrūkst zināmā vietā. Teicu sev, ka ir jāpadziļina vēstures izpēte un jāturpina tā pierakstīt. Šai darbā es iesaistījos ar visu savu sirdi, jo man pašam tas likās ļoti interesanti. Kara apstākļos bija daudzi brīži, kas šo darbu palēnināja. Taču vairāku sakritību sērija mani veda pie vēstures atklāšanas, par ko noteikti vēlējos pastāstīt. To nedarīt būtu grēks!

Jūs bijāt vienīgais diplomātiskajā misijā, kurš palika Bagdādē visa kara laikā, kā arī nākamajos trīs gados. Vai šādu lēmumu pieņemt bija grūti?
Tā bija priesteriska izvēle. Ja grūtos brīžos bēg gans, tad izklīst arī ganāmpulks. Domāju, ka tas bija arī veids, lai iedrošinātu Irākas Baznīcu. Patiešām, visi bīskapi kara laikā palika savās vietās. Neviens priesteris nebēga prom, neviens neatstāja savu draudzi, vai savu klosteri. Dalījāmies visā, kas mums bija. Tā, piemēram, atvērts palika garīgais seminārs. Tas kļuva par vietu, kur daudzi cilvēki pavadīja naktis – gan kristieši, gan musulmaņi. Tāpat notika arī daudzās baznīcās, kuras kļuva par nakšņošanas vietām. Cilvēkiem bija bail palikt mājās, jo īpaši, ja tās atradās tuvu iespējamajiem militārajiem objektiem. Rītos viņi atstāja matračus un segas un atgriezās mājās. Nereti, musulmaņu ģimenes lūdza kristiešus padziedāt savas reliģiskās dziesmas, jo uzskatīja tās par skaistām. Neraugoties uz karu, cilvēki pieredzēja tikšanās, solidaritātes un savstarpējas cieņas brīžus. Tam bija paliekošas sekas, jo tie, kas kopā pārdzīvojuši smagus brīžus, parasti saglabā draudzīgas attiecības. Protams, karš sagrozīja dzīvi daudzos Bagdādes kvartālos un visā Irākā, un līdz pat šim brīdim valsti ir iemetis haosā un vardarbībā.

Kā jūs izskaidrojat kristiešu migrācijas plūsmu? Vai Irākā patiešām pastāv vēlēšanās izspiest kristietību?
Migrācijas plūsma nenotiek tikai šodien. Savā grāmatā akcentēju trīs lielas krīzes, ko pārdzīvojuši kristieši. Pirmā notika līdz ar otomaņu impērijas sabrukumu, pēc I Pasaules kara, līdz ar vajāšanām un tūkstošiem armēņu, kaldiešu, sīru-katoļu, pareizticīgo un asīriešu nogalināšanu. Otru izraisīja politiskā krīze starp centrālo valdību un kurdu sacelšanos sešdesmitajos gados, kad kristieši no Irākas ziemeļiem emigrēja uz galvaspilsētu, kurā ekonomiskā attīstība nodrošināja darba un labklājības iespējas. Bagdādes kristiešu kopiena šai laikā kļuva lielākā visā Irākā. Trešajai migrācijas plūsmai ir divas fāzes. Pirmā attīstījās līdz ar baatistu režīma kara noskaņojumu (kari ar Irānu un Kuveitu) un līdz ar Irākai uzliktajām ekonomiskajām sankcijām. Otru izraisīja angļu-amerikāņu kara sekas, kad daudzi kristieši, ilgojoties pēc miera, drošības, kā arī pēc Rietumu labklājības, nolēma radikāli mainīt savu dzīvi.

Kāda ir situācija šodien?
Tā turpina būt sarežģīta un smaga. Aizvien notiek atentāti un bieži trūkst ūdens un elektrības. Pie tam, temperatūra vasarā sasniedz 40 grādus. Ne visiem ir ģenerators un iespēja nopirkt dīzeļdegvielu, jo tās cenas ir nesamērīgi augušas. Tāpat ir grūti atrast darbu, pastāv spriedze starp dažādām etniskajām, politiskajām un reliģiskajām grupām, trūkst drošības. Cilvēki iziet no mājām un nezina, vai atgriezīsies. Vienmēr pastāv eksploziju draudi. Vecāki jautā: kāda nākotne sagaida mūsu bērnus? Šis jautājums ir saprotams. Taču, vai ir taisnīgi domāt vienīgi šādā veidā? Īpaši, ja to dara kristieši. Irākas kristieši pagātnē ir devuši ļoti nozīmīgu ieguldījumu valsts attīstībā. Šodien viņiem vajadzētu būt nedaudz vairāk uzticības un optimisma, neļaujoties, ka dominē vienīgi bailes. Domāju, ka ir pienācis brīdis vairāk vietas piešķirt cerībai. Ja tā būtu zudusi, tad nav jāšaubās, ka kristīgā klātbūtne izsīktu pavisam ātri. Mums ir pienākums palīdzēt Irākas kristiešiem atgūt optimismu un dāvāt viņiem cerību. Ja pazustu viņu izcelsmes jēga, tad noplaktu arī veselīgs un drošs optimisms, uzvarētu bailes. Ja Irākas kristīgā kopiena aizceļotu, tad pavisam neilgā laikā tā zaudētu savu valodu, kultūru un identitāti, un būtu zudušas pavisam. Kultūras un reliģijas zaudējumi ir neaprēķināmi. Savā grāmatā esmu centies izcelt drosmi, ar kādu daudzas paaudzes ir centušās dzīvot Mezopotāmijā, neraugoties uz vajāšanām un grūtībām. To nedrīkst aizmirst, vai mazvērtēt. Kristiešiem, kā šīs zemes pamatkopienai, ir tiesības dzīvot, un dzīvot apstākļos, kuros tiek respektēta viņu cieņa. Ir nepieciešams, lai autoritātes dara visu iespējamo, lai kristieši kļūtu par integrālu un cienītu savas zemes kopienu, neraugoties uz to, ka viņi ir minoritāte.

Ko šai ziņā dara Svētais Krēsls? Vai ir atvērtības signāli no Irākas sabiedrisko autoritāšu puses?
Svētais Krēsls, bez šaubām, dod savu ieguldījumu, kas ir adresēts galvenokārt tai perspektīvā, kurā kristieši ir aicināti dzīvot. Šai ziņā labi darbojas bīskapi. Zinu, ka kaldiešu patriarhs, kardināls Emanuels Dellī un bīskapi tiekas un runā ar valstiskajām un reliģiskajām autoritātēm, lai kristiešu klātbūtne turpina būt par vienu no fundamentālajiem valsts politiskās dzīves aspektiem. Nešaubos, ka visā visumā autoritātes izrāda labo gribu un tām ir nodoms respektēt kristiešus, taču tam ir jāīstenojas arī konkrētā veidā. Tieši šais dienās ir pienākusi pozitīva ziņa. Tiek atgrieztas dažas skolas, kuras agrāk, pirms 70. gadu beigās veiktās nacionalizācijas, piederēja kristīgajām institūcijām. Vēl šodien ne mazums musulmaņu ir pateicīgi par izglītību, ko ir guvuši šais kristīgajās skolās. Man tas šķiet skaists signāls, kas piešķir cerību un kas liecina par to, ka kristiešu devums Irākas nācijas nākotnē tiek atzīts un novērtēts.

Jūs savā grāmatā vairākkārt pieminat, ka pagātne palīdz saprast tagadni. Pārsteidz daudzu Baznīcas vīru, pārsvarā franču, pieminēšana, kuri ir palīdzējuši veicināt evaņģelizāciju.
Babilonijas latīņu diecēze ir radusies 1632. gadā attiecību kontekstā starp Persijas šeihu Abbas I un pāvestu Urbānu VIII. Ievērojot diecēzes ekonomiskās vajadzības, pāvests pieņēma kādas bagātas franču kundzes ziedojumu. Līdz ar bullu Super universas (1638), pāvests Urbāns VIII Baznīcas sēdekli Bagdādē saistīja ar Franciju, nosakot, ka nākotnē visi tās bīskapi būs francūži. Pāvesta nodoms bija atbalstīt jauno kopienu, neraugoties uz to, ka karaļa padomdevējs, kardināls Rišeljē uz šo jautājumu raudzījās vienīgi no politiskās ietekmes aspekta. Līdz ar misionāru un bīskapu klātbūtni, Francija paplašināja arī savu protektorātu pār šī reģiona kristiešiem, bieži vien diktējot tiem savus noteikumus, tai skaitā cenšoties sekularizēt kristiešu ciematus. Tomēr kristieši saņēma arī ekonomisko palīdzību, jo īpaši XIX gadsimtā. 1920. gadā Irāka kļuva par Lielbritānijas protektorātu.

Ko jūs visvairāk atceraties no savas klātbūtnes laika Bagdādē?
Kā jau teicu, dzīvojot zemē, kur notiek dalīšanās pieredzē un dramatiskās situācijās, neviļus kļūst par šīs zemes daļu. Es jutos gandrīz kā irākietis starp irākiešiem, tās kopienas loceklis, kur iepazinu mīlestību un cieņu. Atceros, piemēram, svētdienas, 2006. gada 29. janvāra pēcpusdienu, kad blakus nunciatūrai sprāga bumba. Pirmais, kurš ieradās un apsolīja salabot izpostīto, bija kāds musulmanis. „Es to izdarīšu tāpēc, ka jūs esat dalījies un turpināt dalīties ar mums visās šais ciešanās. Tāpēc, vēlos apliecināt savu cieņu pret jūsu klātbūtni mūsu vidū,” viņš teica. Dienu vēlāk viņš ieradās ar 30 strādniekiem un novērsa nodarītos zaudējumus. Tāpēc jūtu, ka esmu kļuvis par tās kopienas daļu un kopā ar to dalos tās raizēs un cerībās. Katru dienu lūdzos par Irākas tautu un Baznīcu šai zemē.

Tātad, jūs, zināmā mērā jūtaties irākietis…
Protams! Tam ir arī citi motīvi. Kad nedaudz iepazīst Mezopotāmijas kultūras – babiloniešu, asīriešu, akadiešu un citas, tad var atklāt, ka tām piemīt nesalīdzināms skaistums. Mums nebūtu nekādas izpratnes par tiesībām, ja senatnē nepastāvētu Hammurabi likuma kods.

Kāda attieksme pret šīm senajām kultūrām valda musulmaņu Irākā?
Islāma kultūra šodien ir dominējošā. Taču tajā netrūkst vēlēšanās piešķirt vērtību iepriekšējām kultūrām un tās kopt, arī tad, ja darāmā ir ļoti daudz, jo īpaši, daudzajos arheoloģiskajos objektos. Irākas jaunās valdības ir sākušas to apzināties. Tās lūdz palīdzību lielajām starptautiskajām organizācijām un daudzām valstīm. Domāju, ka tad, kad Irākas izglītības sistēma varēs darboties pilnīgi, tad Irāka varēs daudz ko darīt arī saviem spēkiem. Nākotne ir irākiešu rokās.

Bagdādē ir apmēram 15 kristīgo Baznīcu. Kādas ir to savstarpējās attiecības?
Irākas kristieši galvenokārt ir katoļi un pareizticīgie. Viņu attiecības ir labas. Katoļu lielā ģimene sastāv no kaldiešiem, sīriem, armēņiem, latīņiem un melkītiem; pareizticīgo – no sīriem, grieķiem un armēņiem. Kas attiecas uz asīriešiem, tie ir sadalīti divās kopienās. Vienu no tām vada patriarhs Mar Addai, kurš dzīvo Bagdādē, otru – Mar Dinkha IV, kurš dzīvo Amerikas Savienotajās Valstīs. Pastāv arī nelielas protestantu un dažu kristīgo sektu kopienas.

Kādas reliģijas vēl šeit pastāv?
Ir mandeju kopiena, kas atsaucas uz Jāni Kristītāju un jazīdu kopiena, kas pauž reliģisko sinkrētismu, jeb apvieno sevī dažādu reliģiju elementus. Kādreiz šeit bija arī ebreji, taču kopš sešdesmitajiem gadiem, šī kopiena ir izsīkusi. Arābu-izraeliešu karu laikā ebreji no Irākas tika padzīti. Viņi dzīvoja galvenokārt Mezopotāmijas ziemeļos. Šeit ir palikušas ebreju svētvietas, ko turpina apmeklēt arī kristieši un musulmaņi. Tās ir pravieša Ezekiēla kaps Babilonijas reģionā, pravieša Nauma kaps Alkvošā un pravieša Jonas kaps Ninivē. Visbeidzot, domāju par Ūru, Ābrama dzimteni, vietu, kur notika vienīgā Dieva atklāsme un pirmoreiz izskanēja aicinājums Viņam sekot. Šī vieta ir dārga visiem monoteisko reliģiju ticīgajiem – musulmaņiem, ebrejiem un kristiešiem.

I. Šteinerte/Vatikāna Radio