Benedikts XVI: Marija mums dāvā cerību

„Šīsdienas svētki vainago lielo liturģisko svētku ciklu, kuros esam aicināti pārdomāt par Jaunavas Marijas lomu pestīšanas vēsturē,” teica pāvests Benedikts XVI svētku homīlijā. Par fundamentāliem posmiem šai ķēdē viņš nosauca Bezvainīgās Ieņemšanas, Pasludināšanas, Dievišķās mātišķības un Debesīs uzņemšanas svētkus. Tie ir cieši saistīti savā starpā un tos svinot, Baznīca izceļ Dieva Mātes godības pilno likteni. „Taču tajos varam lasīt arī mūsu pašu vēsturi,” teica pāvests. Viņš norādīja, ka Marijas ieņemšanas noslēpums liek domāt par pirmo lappusi cilvēku vēsturē. Dievišķajā radīšanas plānā cilvēkam vajadzētu būt tikpat šķīstam un skaistam kā Bezvainīgā Jaunava. Grēks šo plānu izjauca, tomēr ne sagrāva. Līdz ar Dieva Dēla iemiesošanos, kas tika pasludināta un īstenota Marijā, dievišķais plāns tika atkal atjaunots un cilvēkam tika ļauts to brīvi pieņemt ticībā.

Pāvests paskaidroja; „Marijas Debesīs uzņemšanā pārdomājam to, ko mūsu šīszemes dzīves beigās esam aicināti sasniegt, sekojot Kristum Kungam un paklausot Viņa Vārdam. Dieva Mātes zemes svētceļojuma galējais mērķis mūs aicina lūkoties uz pasauli tādā veidā, kādā Viņa ir veikusi savu gājumu pretim godības pilnajai mūžībai.”

Šīsdienas Evaņģēlija fragmentā svētais Lūka stāsta, ka Marija tūlīt pēc eņģeļa sludinājuma, „cēlās un steigšus gāja uz kalnainu apvidu, lai satiktu Elizabeti” (Lk 1,39). Pāvests paskaidroja, ka evaņģēlists ir vēlējies pasvītrot, ka Marijai sekot savam aicinājumam, paklausot Dieva Garam, kurš Viņā lika iemiesoties Vārdam, nozīmē iet pa jaunu ceļu un nekavējoties uzsākt gājumu ārpus savas mājas, ļaujoties, lai viņu vada tikai Dievs. Svētais Ambrozijs, komentējot Marijas „steigu”, apgalvo: „Svētā Gara žēlastība necieš vilcināšanos”.

Dievmātes dzīvi vada kāds Cits – „lūk es esmu mana Kunga kalpone, lai man notiek pēc Viņa Vārda” (Lk 1,38). Tā ir Svētā Gara pārveidota un to iezīmē notikumi un tikšanās, piemēram, tā, kas notika ar Elizabeti. Taču visvairāk par visu to iezīmē īpašās attiecības ar savu dēlu Jēzu. Tas ir gājums, kurā Marija, pieņemot sirdī un meditējot savas eksistences notikumus, aizvien dziļāk iepazīst Dieva Tēva noslēpumaino plānu pasaules pestīšanā.

Sekojot Jēzum no Betlēmes līdz Ēģiptes trimdai, Viņa apslēptajai un publiskajai dzīvei, līdz pat Krusta pakājei, Marija dzīvo saskaņā ar savu pakāpenisko gājumu pretim Dievam. Viņa dara to Magnificat garā, arī vistumšākajos brīžos pilnīgi piederēdama Dieva mīlestības plānam un sirdī vairodama pilnīgu atdevi Kunga rokās. Tādējādi Viņa ir kļuvusi par Baznīcas ticības paradigmu (sal. Lumen gentium, 64-65).

Pāvests uzsvēra: „Visa dzīve ir iešana pretim debesīm, visa dzīve ir meditācija, paklausība, uzticība un cerība, arī vistumšākajos brīžos. Visa dzīve ir šī „svētā steiga”, apzinoties, ka Dievs vienmēr ir prioritāte un ka nekas cits nevar radīt steigu mūsu eksistencei.”

Visbeidzot, Debesīs uzņemšanas svētki atgādina, ka Marijas dzīve, tāpat kā katra kristieša dzīve, ir sekošana Kristum. Tas ir gājums ar precīzu mērķi un jau iezīmētu nākotni.

Pāvests homīlijā teica: „Debesīs uzņemtajā Marijā kontemplējam to, kam, pamatojoties uz vienreizēju privilēģiju, ir ļauts ar dvēseli un miesu piedalīties Kristus galējā uzvarā pār nāvi. Debesīs uzņemtajā Jaunavā kontemplējam viņas ticības kronēšanu, to ticības ceļu, ko Elijs norāda Baznīcai un katram no mums: Tā, kura katrā brīdī pieņēma Dieva Vārdu, ir pieņemta debesīs, tas ir, viņu pieņēmis viņas Dēls tai „mājoklī”, kas mums sagatavots ar Viņa nāvi un augšāmcelšanos (sal. Jņ 14,2-3).”

Pāvests sacīja arī, ka cilvēka dzīve zemes virsū ir gājums, kas nemitīgi notiek spriedzē, ko rada pūķa cīņa ar sievieti, cīņa starp labo un ļauno. Tā ir cilvēku vēstures situācija. Tas ir kā ceļojums bieži vien satrakotajā jūrā. Marija ir zvaigzne, kas mūs vada pretim savam Dēlam Jēzum, Saulei, kas uzleca pār vēstures tumsu (sal. Spe salvi, 49) un kas dāvā mums cerību, kura mums ir vajadzīga: cerību, ka varam uzvarēt, ka Dievs ir uzvarējis un ka līdz ar Kristību esam ienākuši šai uzvarā. Dievs mums palīdz un mūs vada. Tā ir cerība – šī Kunga klātbūtne mūsos, kas kļūst redzama debesīs uzņemtajā Marijā.

I. Šteinerte/Vatikāna Radio