Vai iestāsies abortu tendences noriets?

Šais dienās medijos ir parādījušās divas ziņas par aborta kā demogrāfiskās situācijas kontrollīdzekļa pakāpenisku ierobežošanu. Viena no šīm ziņām vēstī par prezidenta Baraka Obamas apsolījumu rūpēties par abortu skaita samazināšanu Amerikas Savienotajās Valstīs, otra – par Itālijas deputātu kameras lēmumu iesniegt prasību Apvienoto Nāciju organizācijā par aborta kā demogrāfiskās kontroles līdzekļa apturēšanu.

Vatikāna laikraksts L’Osservatore Romano šos lēmumus raksturo kā septiņdesmitajos gados aizsāktās vēsturiskās fāzes noslēgumu. Pirms apmēram 40 gadiem izplatījās uzskats, ka aborts ir jāgarantē kā sieviešu tiesības uz brīvību. Pamatojoties uz šādu pārliecību, ko palīdzēja nostiprināt radikālās un feminisma ideoloģijas propaganda, aborts izplatījās kā dzimstības kontroles līdzeklis, it sevišķi komunisma un jaunattīstības pasaules valstīs. Šādu mentalitāti turpināja izplatīt dažādas starptautiskās aģentūras. Šodien, demogrāfiskā krīze un protesta balsis, kas lielākoties atskan no Katoliskās Baznīcas puses, liek pārdomāt par šo jautājumu. Turklāt, pārdomas norisinās arī feminisma kustības ietvaros.

Neraugoties uz to, aborts joprojām tiek praktizēts arī tais zemēs, kur ir pieejami kontracepcijas līdzekļi un informācija par tiem. Šis fenomens skar aizvien jaunākas vecuma grupas.

Kāpēc sabiedrība nespēj apturēt šo ļaunumu? Atbildi uz tikko uzdoto jautājumu varētu gūt no psihoanalatīķa Klaudio Rizē jaunās grāmatas „Dāvanas krīze. Dzimšana un „nē” dzīvībai” (La crisi del dono. La nascita e il no alla vita, Cinisello Balsamo, San Paolo, 2009). Saskaņā ar viņa teikto, „aborts nerodas tikai no individuāla ļaunuma, vai no neuzmanības. Tas nerodas arī no neapzinīgu un bezatbildīgu politisko grupu izdevības.” Autors uzsver, ka aborta saknes ir meklējamas psiholoģiskajā, kognitīvajā un afektīvajā augsnē, kas ir daudz plašāka, un ko uztur lielāks regresīvs kārdinājums, kas vienmēr ir pastāvējis cilvēka psihē. Šis kārdinājums ir nogalināt „jauno”, „attīstību”, „pārmaiņas”, pirms tās sāk pieņemt formu, pirms tās piedzimst un pirms cilvēkam liek mainīties kopā ar tām.

Klaudio Rizē ir veicis grieķu-romiešu un jūdu-kristiešu tradīciju izpēti, lai atklātu piedzimšanas nozīmi senatnē. Viņš raksta, ka ar atjaunotni un piedzimšanu bieži vien ir saistījušās bailes: „Nogalināt dzimstošo, apstādināt laiku, cilvēka zemapziņā bieži vien nozīmē uzvarēt savu nāvi, apstādināt laiku, kurā tā ir ierakstīta”.

Tā piemēram, Krons Saturns un Herods nogalina tikko piedzimušos bērnus, lai saglabātu savu varu, ko tie uzskata par apdraudētu. Jaunas cilvēciskas būtnes piedzimšana pasaulē izraisa šķelšanos starp pārveidojumu pieņemšanu, vai atteikšanos no tiem. Jēzus, kurš tic pārmaiņām un kurš pats vēlas pārveidoties, bērnus pieņem ar prieku un mīlestību. Viņam bērni nozīmē jaunas pasaules pasludinātājus.

Mūsdienu Rietumu kultūras modelis, kur aborts ir kļuvis par tiesībām, balstās uz situāciju kontroli un uz personu un lietu piederību. Cilvēki ar neuzticību raugās uz dzīvības dāvanu un bieži atsakās to pieņemt. Viņi atsakās no bērniem, lai neatteiktos no tā, kas viņiem pieder, vai varētu piederēt. Tā ir nauda, ērtības, karjera, statuss, izpriecas. „No otras puses,” raksta Rizē, „tā nav pirmā reize, kad „cilvēks ceļ materiālus elkus, lai atteiktos no sevis dāvināšanas, no sava dzīvā attēla bērnā, kas gatavojas piedzimt, taču vēlāk, laimes trūkuma un vientulības spiests, ir atvēris sirdi dzīvības pieņemšanai.”

Laikraksts L’Osservatore Romano novēl, lai augstāk pieminētās ziņas par valstu vadītāju apņemšanos ierobežot abortus, izvērstos praksē un kļūtu par īstiem un patiesiem ilgi valdījušās abortu tendences norieta signāliem. Lai pasaule pieņemtu jaunu tendenci – tendenci panākt pretim bērniem, kas gatavojas piedzimt un līdz ar to panākt pretim cerīgākai nākotnei.

I. Šteinerte / Vatikāna Radio