Lūgšanas „Kunga eņģelis” vēsture

Svētdien, 19. jūlijā, pāvests ieradīsies Romano Kanavēze. Tā ir Vatikāna valsts sekretāra, kardināla Tarčisio Bertones dzimtā pilsēta, kas atrodas Pjemontes apgabalā. Pāvesta vizītes galvenais mērķis ir viesoties pie šīs pilsētiņas iedzīvotājiem un skaitīt mariānisko lūgšanu „Kunga eņģelis”. Par tradīciju ir kļuvis pirms šīs lūgšanas uzrunāt ticīgo tautu. Uzrunās pāvests parasti kavējas pie Svēto Rakstu lasījuma, pie Baznīcas atceres dienas un aktuālajiem notikumiem Baznīcā un pasaulē. Iepriekšējā reizē viņš īsumā pastāstīja par savu sociālo encikliku Caritas in veritate.

Šais uzrunās Svētais tēvs ir izdevis arī vairākus miera un izlīgšanas aicinājumus. Šī gada laikā jau 3 reizes viņš ir mudinājis samierināties Tuvo Austrumu tautas. Ir bijuši aicinājumi arī pret rasismu, pret bērnu iesaistīšanu karadarbībā, pret bērnu darba ekspluatāciju.

Pašreizējā formulējumā lūgšana „Kunga eņģelis” pastāv kopš XVI gadsimta. Agrāk tā bija pazīstama kā „Miera lūgšana”. Teritorijās, kur runā vāciski, to sauca, izmantojot vācu un latīņu valodas salikumu pro pace slagen – „dziedāt mieram”.

Kopš saviem aizsākumiem „Kunga eņģelis” ir bijusi mariāniska lūgšana. Sākumā to skaitīja tikai vakaros, vēlāk arī rītos, bet pēdējā laikā – dienas vidū, pulksten 12. Nav precīzi noskaidrots, kam pieder ideja par lūgšanas „Kunga eņģelis” izplatīšanu. Daži vēsturnieki uzskata, ka tās pirmsākumi ir meklējami pāvesta Urbāna II laikā, kura pontifikāts ilga no 1088. līdz 1099. gadam. Viņš aicinājis piesaukt Jaunavas Marijas palīdzību krusta karos. Citi ir pārliecināti, ka lūgšanas aizsācējs ir pāvests Gregors IX (pontifikāts no 1227-1241).

Vācijā vakaros ir bijis pieņemts zvanīt baznīcu zvanus, pulcējot ticīgos uz „Kunga eņģelis” lūgšanu. Vēsturiski, pirmais ieraksts par šo lūgšanu, kas notikusi vakaros, ir rodams franciskāņu Mazo brāļu ģenerālkapitulā 1263. gadā Pizā. Ģenerālkapitula hronikā var lasīt: „… tika nolemts, ka brāļi savos sprediķos aicinās tautu uz Eņģeļa sveicienu, liekot zvanīt zvanam pēc kompletorija, jo tiek uzskatīts, ka šai stundā Mariju sveicināja eņģelis.” Viduslaikos valdīja uzskats, ka Vārds iemiesojās vakarā.

XIII gadsimtā Milānā, pēc Mazo brāļu centieniem, izplatījās paradums tūlīt pēc zvana atskanēšanas pārmest krusta zīmi. Tāpat notika arī daudzos citos Eiropas reģionos. Ungārijā, 1307. gadā izdotajā bīskapu dokumentā ticīgajiem ieteikts vakaros skaitīt 3 „Esi sveicināta” lūgšanas pēc tam, kad viņi būs saklausījuši ad instar tintinnabuli, jeb, „zvana skaņas”. XVI gadsimtā, saskaņā ar Lucernas pilsētas statūtiem, bija aizliegts dejot pēc vakara „Esi sveicināta” lūgšanas.

Vācu mariologs Jozefs Antons Binterims (1779-1855) rakstīja, ka pāvests Jānis XXII (pontifikāts no 1313-1334) cildināja dažu Francijas dievnamu uzsākto tradīciju ieskandināt vakara lūgšanu. Viņš izsludināja atlaidas tiem, kas izdzirdējuši zvana skaņas, nometīsies ceļos un noskaitīs trīs „Esi sveicināta”. Deviņus gadus vēlāk tas pats Jānis XXII ieviesa šo tradīciju arī Romā. Tā izplatījās ļoti ātri visā Eiropā, taču bez kādas kopējas laika regulas, tāpēc trīs „Esi sveicināta” skaitīšana dažādos reģionos notika dažādos laikos. Anglijas dievnamos vakara zvani skanēja jau pulksten 18, bet Parīzē līdz pat XV gadsimtam, pulksten 21.

Parmas pilsētas hronika vēstī, ka 1317. gadā šeit esot uzsākts zvanīt trīsreiz rītā un ka vietējais bīskaps ticīgajiem licis skaitīt trīs reizes „Tēvs mūsu” un trīs reizes „Esi sveicināta”. 1368. gadā Baznīcas sinode likusi prāvestiem zvanīt zvanus gan rītos, gan vakaros. Pretējā gadījumā, tiem draudējusi ekskomunikācija. Līdzīga rakstura dokumenti ir ļoti daudzi. Tie visi ļauj apgalvot, ka XV gadsimta beigās Eiropā bija izplatījusies gan rīta, gan vakara lūgšana.

Kad radās pusdienlaika lūgšana „Kunga eņģelis”? Šī tradīcija tika ieviesta daudz vēlāk un šķiet, ka savu aizsākumu radusi Francijā. 1460. gada dokuments liecina, ka Francijas dievnamos ir paredzēts zvanīt trīsreiz dienā, tādējādi atgādinot ticīgajiem, ka ir laiks skaitīt „Esi sveicināta”. Tiesa, arī pirms tam Francijas baznīcu zvani skanēja trīsreiz dienā, taču citiem mērķiem, piemēram, aicinot lūgties pret turku invāziju. Šī intencija, jeb nodoms ir minēts arī vairākos tā laika pāvestu izdotajos dokumentos. Francijā pontifikālais aicinājums tika izpildīts, skaitot trīs „Esi sveicināta” par mieru. Tā, atskanot pusdienlaika zvaniem, francūži lūdzās par mieru, aicinot Dievmāti pasargāt viņus no turku iebrukuma.

Itālijā pusdienlaika Angelus lūgšana tika ieviesta Imolas pilsētā 1506. gadā. Svētais Kārlis Boromejs par to raksta savās „Instrukcijās sprediķotājiem”. Anglijā tā aizsākās pāvesta Siksta V laikā (pontifikāts no 1471-1484) pēc karaļa Henrija VII sievas, karalienes Elizabetes lūguma. Vācijā pusdienlaika „Kunga eņģelis” tradīcija iedibinājās nedaudz vēlāk, jo protestanti apsūdzēja katoļus par to, ka viņi pārlieku izvērš Marijas kultu.

Pašreizējā lūgšanas formula sākās līdz ar pāvesta Pija V pontifikātu (1566-1572), kurš apsolīja atlaidas tiem, kas Angelus skaitīs ik dienas. Tomēr pilnīgu izplatību lūgšana guva pāvesta Benedikta XIII (pontifikāts no 1724-1730) laikā, kad visā Baznīcā tika pieņemta vienīgā „Kunga eņģelis” formula – tieši tāda, kādu to pazīst mūsdienās. Vissenākais dokuments, kas liecina par šo lūgšanu pašreizējā formulā, ir 1560. gadā Venēcijā iespiestais katehisms. Tajā teikts, ka pāvests Pāvils III ir piešķīris atlaidas neapoliešiem, kuri praktizēs šo lūgšanu.

Šodien lūgšana „Kunga eņģelis” visvairāk saistās ar pāvestu, kurš to skaita svētdienās, pulksten 12, visbiežāk, no savas darbistabas loga Vatikānā, vai lielos Baznīcas svētkos – no sakrālā laukuma. Atrodoties ārzemju ceļojumos, viņš to skaita no apmeklējumu vietām. Vasarās „Kunga eņģelis” atskan no Kastelgandolfo vasaras rezidences, vai arī no citām atpūtas vietām, kā par to varēsim pārliecināties rīt.

Laikā no Lieldienām līdz Vasarsvētkiem „Kunga eņģelis” lūgšana tiek aizvietota ar lūgšanu „Debesu Karaliene, priecājies”. Sakarā ar liturģisko laiku mainās tikai nosaukums, bet nemainīga paliek lūgšanas forma.

I. Šteinerte/Vatikāna Radio