Svētais Anzelms: dzīve saskaņā ar Dievu

Šogad aprit 900 gadi kopš benediktiešu mūka, Baznīcas doktora, svētā Anzelma nāves. 16. jūlijā Aostas katedrālē notika viņa atceres svinības, kurās piedalījās arī pāvesta speciālais sūtnis, kardināls Džakomo Biffi. Viņš nolasīja Svētā tēva vēstījumu. Benedikts XVI svēto Anzelmu nosauc par vienu no spožākajām figūrām Baznīcas tradīcijā un Eiropas filozofijas un teoloģijas vēsturē. Pāvests raksta, ka Anzelms darīja viduslaikus par domājošu periodu. „Viņā,” turpina pāvests, „ticība un prāts ir vienoti brīnumainā kārtā. Svētais Anzelms cīnījās par Baznīcas atbrīvošanos no laicīgiem nosacījumiem, uzsverot „sirdsapziņas neaizskaramo vērtību”. Tāpēc Anzelms izcieta trimdu, taču viņš nekad neatteicās no savas „bīskapa brīvības”. Benedikts XVI citē vienu no viņa pazīstamākajām frāzēm: „Labāk dzīvoju nesaskaņā ar cilvēkiem, nevis nesaskaņā ar Dievu”.

Svētais Anzelms nomira Kenterberijā 1109. gada 21. aprīlī, pēc tam, kad 16 gadus bija kalpojis Kenterberijas arhibīskapa amatā. Pirms tam viņš bija Bekas abatijas, Normandijā, abats. Anzelma vadībā Bekas abatija kļuva par svarīgāko izglītības sēdekli Eiropā. Pats Anzelms šeit uzrakstīja savus pirmos filozofiskos darbus Monologion un Proslogion. Pēc tam sekoja „Dialogi par patiesību”, „Brīvā griba” un „Velna krišana”.

Pāvests Benedikts XVI raksta, ka lielu lomu svētā Anzelma dzīvē spēlēja viņa dzimtā Baznīca Aostā. Arī tad, kad Anzelms atstāja Aostu, viņš turpināja to glabāt sirdī un atmiņās. Visvairāk viņš atcerējās savu māti un majestātiskos kalnus, kas atspoguļoja Dieva varenību. Bērnībā Anzelms domāja, ka ir jāuzkāpj kalnā, lai satiktu Dievu. Taču vēlāk zēnā aizvien vairāk nostiprinājās pārliecība, ka Dievs atrodas neaizsniedzamos augstumos, ka Viņš atrodas ārpus tā, ko spēj iedomāties cilvēka prāts. Tāpēc Dieva meklējumi, vismaz šai pasaulē, nekad nebeigsies. Tie vienmēr paliks domas un centienu līmenī, intelekta darbībā un sirds prasībā.

Intensīvā tieksme pēc zināšanām un loģiskas skaidrības, Anzelmu veda pretim tālaika skolām. Tā viņš ieradās jau pieminētajā Bekas abatijā, kur nodevās dialektikai un sāka izjust paaicinājumu uz klauzūras dzīvi. „Ja vēlamies apstāties pie Anzelma monastiskās dzīves, tas nozīmē, ka satiksim uzticīgu reliģisko, kas ir „nemitīgi aizrāvies ar Dievu un debesu disciplīnām,”” citējot svētā Anzelma biogrāfu, raksta Benedikts XVI. Anzelma nodoms, kā viņš pats to ir izteicis darbā Proslogion, ir „pacelt prātu pretim Dieva kontemplācijai”. Veicot teoloģiskās studijas, joprojām der atcerēties viņa vārdus: „Es necenšos, Kungs, ienākt tavos dziļumos, jo nespēju pat no tālienes salīdzināt ar to savu intelektu. Taču es vēlos saprast, vismaz līdz zināmai robežai, tavu patiesību, kurai tic un kuru mīl mana sirds. Es necenšos saprast, lai ticētu, bet ticu, lai saprastu” (Proslogion, 1).

Pāvests apbrīno svētā Anzelma spēju pievērst cilvēkus lūgšanai. Lielu pieprasījumu guva viņa Orationes sive Meditationes, kas daudziem palīdzēja kļūt par īstām „lūgšanu dvēselēm”. Pēc 33 Bekas abatijā aizvadītajiem gadiem, Anzelmam nenācās viegli no tās atvadīties. Taču viņu gaidīja jaunie, Kenterberijas arhibīskapa pienākumi. Šeit nācās izcīnīt sīvu cīņu ar laicīgo varu, jo sevišķi ar Anglijas karaļiem Viljamu un Henriju I. Henrijam I Anzelms adresējis šādu vēstuli: „Atbildu, ka nedz Kristībā, nedz arī kādā citā manā ordinācijā, neesmu apsolījis ievērot jūsu tēva, vai arhibīskapa Lafranko likumus, bet tikai un vienīgi Dieva likumus.” Anzelmam, kā Anglijas Baznīcas primasam, piemīt princips: „Esmu kristietis, esmu mūks, esmu bīskaps. Tāpēc vēlos būt visiem uzticīgs, saskaņā ar to, ko katram esmu parādā.” Šai sakarā, viņš nekavējas apgalvot jau pieminētos vārdus: „Labāk dzīvoju nesaskaņā ar cilvēkiem, nevis nesaskaņā ar Dievu”. Tieši tāpēc viņš jūtas gatavs arī augstākajam upurim: „Es nebaidos izliet savas asinis. Nebaidos no neviena ievainojuma manā miesā, nedz arī no labumu zaudēšanas”.

„Kļūst skaidrs, kāpēc Anzelma personība joprojām piesaista ticīgos un viņa vēsts glabā nemainīgu aktualitāti,” raksta pāvests Benedikts XVI. Viņš atzinīgi novērtē Aostas diecēzes centienus no jauna izdot viņa darbus. „Aostas pilsēta joprojām var lepoties ar šo izcilo, sava laika iedzīvotāju, kura gaisma turpina apgaismot visu Baznīcu, jo īpaši tur, kur tiek kopta mīlestība pret ticības patiesībām un vēlēšanās tās padziļināt ar prāta palīdzību,” piebilst Benedikts XVI. „Ticība un prāts, fides et ratio,” viņš turpina, „svētajā Anzelmā ir brīnišķīgi vienoti.”

I. Šteinerte/Vatikāna Radio