Pāvesta Benedikta XVI sociālās enciklikas Caritas in Veritate sintēze
7. jūlijā publicēta pāvesta Benedikta XVI jaunā enciklika Caritas in Veritate –
„Mīlestība patiesībā”. Tā ir sociālā enciklika, ko bija paredzēts izdot jau iepriekš,
taču krīzes dēļ publicēšana tika atlikta uz vēlāku laiku, lai varētu izdarīt papildinājumus
atbilstoši pašreizējiem apstākļiem. Enciklika Caritas in Veritate ir adresēta
ne tikai katoļticīgajiem, bet visiem labas gribas cilvēkiem. Ievadā pāvests atgādina,
ka mīlestība ir Baznīcas sociālās mācības ceļvedis. Tā kā pastāv risks mīlestību nesaprast,
tad tā tiek savienota ar patiesību.
„Attīstībai ir nepieciešama patiesība,”
uzsvērts enciklikā. Bez tās „sociālā darbība nonāk privāto interešu varā, kas nes
zaudējumus sabiedrībai. Benedikts XVI kavējas pie diviem morālo darbību orientējošiem
kritērijiem, kas izriet no principa „mīlestība patiesībā”. Šie principi ir taisnība
un kopējais labums. Katrs kristietis tiek aicināts mīlēt arī „institucionālā ceļā”,
kas atspoguļojas uz sociālo dzīvi. Baznīcai nav tehnisko risinājumu, taču tai ir patiesības
misija, kura jāveic tādas sabiedrības labā, kas ir pakārtota cilvēkam, viņa cieņai,
viņa dzīves aicinājumam.
Pirmā dokumenta nodaļa ir veltīta pāvesta Pāvila VI
vēstījumam Populorum Progressio. „Bez mūžīgās dzīves perspektīvas,” raksta
pāvests, „cilvēciskais progress šai pasaulē paliek bez elpas.” Bez Dieva tiek noliegta
un dehumanizēta attīstība.
Iepriekšējie pāvesti savās sociālajās enciklikās
ir norādījuši uz ciešo saikni starp dzīves ētiku un sociālo ētiku. Par šo saikni Baznīca
atgādina arī šodien. Kristīgā ticība rūpējas par attīstību, neraugoties nedz uz privilēģijām,
nedz varas pozīcijām, bet tikai uz Kristu. Benedikts XVI uzsver, ka vājās attīstības
cēloņiem nav tikai materiāls raksturs. Tie meklējami galvenokārt cilvēku gribā, domāšanā
un vēl vairāk – brālības trūkumā starp cilvēkiem un tautām. Sabiedrība, kas aizvien
vairāk globalizējas, cilvēkus pietuvina citu citam, taču nedara tos par brāļiem. Tāpēc
pāvests aicina mobilizēties, lai ekonomika pieņemtu cilvēciskus rezultātus.
Otrajā
enciklikas nodaļā pāvests iedziļinās mūsdienu cilvēka attīstībā. Ja mērķis ir vienīgi
individuāla peļņa, nevis kopējais labums, tad pastāv risks iznīcināt bagātības un
radīt nabadzību. Benedikts XVI nosauc dažus attīstības šķēršļus: spekulatīva finansu
darbība, izprovocēta migrācija, zemes resursu nereglamentēta izmantošana. Šādu problēmu
priekšā, pāvests aicina izdarīt jaunu humānu sintēzi. Viņš raksta, ka krīze liek pārveidot
mūsu gājumu. Pāvests konstatē, ka attīstība šodien ir policentriska. Absolūtā veidā
pieaug pasaules bagātības, taču tai pašā laikā palielinās nevienlīdzība un rodas jaunas
nabadzības formas. Korupcija un no tās izrietošās sekas ir rodamas gan bagātajās,
gan nabadzīgajās zemēs. Dažreiz lielie transnacionālie uzņēmumi neievēro strādnieku
tiesības. No otras puses, „starptautiskā palīdzība bieži vien tiek novirzīta prom
no adresāta. Tai pašā laikā pastāv pārmērīgas zināšanu protekcijas formas no bagāto
valstu puses. Tas tiek darīts ar pārmērīgi stingriem intelektuālā īpašuma aizsardzības
likumiem, jo īpaši sanitārajā jomā.
Pēc mūru krišanas, pāvests Jānis Pāvils
II ir aicinājis izdarīt grozījumus globālās attīstības plānos, taču tas ir noticis
tikai vienā daļā. Šodien no jauna tiek pārvērtēta valsts publiskās varas loma. Tiek
gaidīts, lai pilsoniskā sabiedrība piedalītos nacionālās un starptautiskās politikas
veidošanā.
Benedikts XVI vērš uzmanību arī uz bagāto valstu centieniem rast
vietas, kur tās varētu ražot preces par zemu darba atalgojumu. Šie procesi ir veicinājuši
sociālās drošības mazināšanos un iedragājuši strādnieku tiesības. Bez tam, sociālo
izmaksu samazināšana, ko bieži vien veicina starptautiskās finansu institūcijas, var
izraisīt pilsoņu bezspēcību veco un jauno risku priekšā. Ir pierādījies arī, ka valstu
valdības, pamatojoties uz ekonomisko izdevību, nereti ierobežo arodbiedrību brīvību.
Pāvests atgādina valstu vadītājiem, ka pirmais kapitāls, par ko ir jārūpējas un kam
jāpiešķir vērtība, ir cilvēks, persona savā veselumā.
„Kultūras jomā” raksta
pāvests, „saziņas iespējas paver jaunas dialoga perspektīvas, taču bažas raisa kultūras
eklektisms, kurā kultūras tiek uztvertas kā ekvivalentas. Kultūrām draud „nolīdzināšana”
un dzīves stilu vienādošana.
Pāvests pievēršas bada skandālam. Viņš norāda,
ka trūkst spējīgu ekonomisko institūciju tīkla, kas varētu stāties pretim bada izaicinājumiem.
Benedikts XVI rosina izveidot „jaunas robežas” lauksaimnieciskās ražošanas tehnoloģijās
un veikt vienlīdzīgu agrāro reformu jaunattīstības valstīs.
Enciklikas autors
pasvītro, ka dzīvības respektu nekādā gadījumā nedrīkst atraut no tautu attīstības.
Dažādās pasaules vietās turpinās demogrāfiskā kontrole, kas piespiedu kārtā liek izdarīt
abortus. Attīstītajās valstīs ir izplatījusies pret dzimstību vērsta mentalitāte.
Šo mentalitāti tās bieži vien uzspiež arī citām valstīm, uzskatot, ka tā ir kultūras
progresa sastāvdaļa. Bez tam, pastāv pamatotas aizdomas, ka dažreiz palīdzība, kas
paredzēta attīstībai, ir saistīta ar tādu sanitāro politiku, kur tiek uzspiesta dzimstības
ierobežošana. Bažas rada arī likumdošana par eitanāziju. „Tad, ja kāda sabiedrība
uzsāk ceļu, kas ved pie dzīvības noslāpēšanas, tā vairs nespēj rast motivāciju un
spēku, lai kalpotu cilvēka patiesajam labumam,” teikts enciklikā.
Otrs aspekts,
kas ir saistīts ar attīstību, ir tiesības uz reliģisko brīvību. Vardarbība aptur patiesu
attīstību. Jo īpaši tas attiecas uz fundamentāliska rakstura terorismu. Tai pašā laikā,
ateisma veicināšana vairākās valstīs kontrastē ar tautu attīstības nepieciešamību,
atraujot tām garīgos un cilvēciskos resursus. Attīstībai ir vajadzīga sadarbība dažādos
zinātnes līmeņos, ko harmoniskāku dara mīlestība. Pāvests novēl, lai izdarot pašreizējās
ekonomiskās izvēles, galvenā prioritāte būtu visu cilvēku pieeja darbam. Benedikts
XVI aicina izvairīties no īstermiņa un vēl vairāk – no pavisam īsa termiņa ekonomikas,
kas ir vērsta uz kādas valsts starptautisko sāncensību, taču pavisam negatīvi ietekmē
strādnieku tiesību aizsardzību. Tāpēc ir jārada izmaiņas attīstības modelī, kā to
šodien prasa arī planētas ekoloģiskās veselības stāvoklis.
Šo nodaļu pāvests
noslēdz ar globalizācijas tematu. „Bez mīlestības patiesībā, šī, planētas mērogos
izvērstā darbība, var radīt riskus un zaudējumus, ar kādiem cilvēce vēl nav saskārusies.
Tāpat tā var radīt jaunas šķelšanās. Tāpēc ir nepieciešams veikt bezprecedenta un
radošu darbību,” teikts enciklikā.
„Brālība, ekonomiskā attīstība un pilsoniskā
sabiedrība” – tā saucas enciklikas trešā nodaļa. Tā iesākas ar dāvanas pieredzes slavinājumu,
ko daudzi cilvēki nemaz nesaskata, jo tie mēdz raudzīties uz lietām tikai no produktīvā
un utilitārā eksistences skatījuma. Pārliecība, ka ekonomika ir neatkarīga no morāla
rakstura iespaida, cilvēkam ir likusi nelietīgi, pat destruktīvi izmantot ekonomisko
instrumentu. „Ja attīstību vēlamies patiesi cilvēcisku, ir jādod vieta beznosacījumu
dāvanas principam,” rosina pāvests. Jo īpaši viņš to attiecina uz tirgu.
„Bez
iekšējām solidaritātes un savstarpējas uzticības formām, tirgus nevar pilnvērtīgi
īstenot savu ekonomisko funkciju. Tirgus nevar paļauties tikai uz sevi vien. Tam ir
jāsmeļas morālais spēks no citiem subjektiem. Nabadzīgos tas nedrīkst uzskatīt par
nastu, bet gan par resursu. Tirgum nevajag kļūt par vietu, kur stiprais nomāc vājāko,”
teikts enciklikā. Pāvests piebilst, ka tirgus loģikas mērķim ir jābūt kopējam labumam
un par to ir jārūpējas arī – un visvairāk par visu – politiskajai kopienai. Benedikts
XVI precizē, ka tirgum pēc savas dabas nav negatīva nozīme. Tas ir atkarīgs no cilvēka,
no viņa morālās apziņas un no viņa atbildības”.
Pāvests raksta, ka pašreizējā
krīze rāda, ka „sociālās ētikas tradicionālos principus” – caurskatāmību, godīgumu
un atbildību, nedrīkst atstāt novārtā. Tai pašā laikā viņš atgādina, ka ekonomika
neizslēdz valstu lomu un tai ir nepieciešami taisnīgi likumi. Pamatojoties uz pāvesta
Jāņa Pāvila II sociālo encikliku Centesimus annus, Benedikts XVI norāda uz
trim nepieciešamajiem subjektiem – uz tirgu, valsti un pilsonisko
sabiedrību, un iedrošina veikt „ekonomikas civilizāciju”. Viņš atgādina, ka ir
vajadzīgas solidāras ekonomiskās formas. Tirgum un politikai ir nepieciešami „cilvēki,
kas ir atvērti pret savstarpēju dāvāšanos”.
Pašreizējā krīze prasa veikt dziļas
izmaiņas arī uzņēmumos. To pārvaldīšanā nedrīkst ievērot tikai īpašnieku intereses,
bet ir jāapmierina arī vietējās kopienas vajadzības. Pāvests atsaucas uz menedžeriem,
kas seko tikai akcionāru norādījumiem. Svētais tēvs aicina atteikties no finansu resursu
spekulatīvas izmantošanas.
Trešā enciklikas nodaļa noslēdzas ar jaunu globalizācijas
fenomena izvērtējumu, kas ir jāizprot ne tikai kā sociālekonomisks process. „Mums
nevajag palikt par upuriem, bet par virzītājspēku,” raksta Benedikts XVI. Viņš aicina
rīkoties saskaņā ar prātu, ko vada mīlestība un patiesība. Globalizācijai ir vajadzīga
personīgās un kopienas kultūras orientācija, kurai ir jābūt atvērtai uz transcendento,
kas spēj labot kļūdas. Pāvests piebilst, ka pastāv resursu pārdales iespēja, taču
labklājības izplatīšanos nedrīkst apstādināt ar egoistiskiem un protekcionistiskiem
plāniem.
Ceturtajā nodaļā pāvests aplūko tematu „Tautu attīstība, tiesības
un pienākumi, vide”. Viņš atzīmē, ka pārtikušās valstis uzsver savas tiesības uz bagātību
pārpilnību, kamēr citos, mazattīstītajos pasaules reģionos trūkst pārtikas un ūdens.
Individuālās tiesības, kas ir atrautas no pienākumiem, kļūst nekontrolējamas. Tiesības
un pienākumi prasa ētisku attieksmi. Ja tie savu pamatu rod tikai pilsoņu kopienas
lēmumos, tad tiesības un pienākumus var mainīt katrā brīdī. Valdības un starptautiskie
organismi nedrīkst aizmirst tiesību objektivitāti un to, ka tās nevar grozīt pēc savas
patikas. Pāvests šai sakarā pakavējas pie demogrāfiskās izaugsmes. Viņš apgalvo, ka
nav pareizi uzskatīt iedzīvotāju pieaugumu par vājas attīstības galveno cēloni. Benedikts
XVI uzsver, ka pret seksualitāti nedrīkst izturēties tikai kā pret hedonistisku izpriecu
avotu. Tāpat arī, seksualitāti nedrīkst regulēt ar materiālistiska veida politiku,
piespiežot dzimstības plānošanu. Enciklikas autors pasvītro, ka morāli atbildīga atvērtība
pret dzīvību, ir sociālā un ekonomiskā bagātība. Valstis ir aicinātas pieņemt tādu
politiku, kas veicina ģimenes centrālo lomu.
Enciklikā teikts, ka ekonomikai
ir nepieciešama ētika, lai tā varētu darboties korektā veidā. Tai nav vajadzīga kura
katra ētika, bet gan tāda ētika, kas ir draudzīga cilvēkam. Personas centralitātei
ir jākļūst par vadošo principu katrā attīstību veicinošā darbībā, kas ietilpst starptautiskās
sadarbības ietvaros. Starptautiskajiem organismiem vajadzētu izpētīt savu birokrātisko
aparātu patieso efektivitāti, kas bieži vien ir pārāk dārgi. Dažreiz gadās, ka nabadzīgie
tiek izmantoti, lai uzturētu birokrātisko organizāciju tēriņus. Pāvests aicina darīt
caurskatāmus saņemtos fondus.
Pēdējie enciklikas Caritas in Veritate
ceturtās nodaļas paragrāfi ir veltīti videi. Ticīgajiem vide ir Dieva dāvana, ko izmantot
atbildības garā. Šai kontekstā pāvests apstājas pie enerģētiskajām problēmām. Tas,
ka bagātās valstis un varas grupas piesavinās neatjaunojamos dabas resursus, aizšķērso
nabadzīgo valstu attīstību. Tāpēc starptautiskajai kopienai ir jārod institucionālie
veidi, lai ierobežotu neatjaunojamo resursu izmantošanu. Tehnoloģiski attīstītās sabiedrības
var un tām vajag samazināt savu enerģētisko patēriņu. Bez tam, tās ir aicinātas meklēt
alternatīvās enerģijas veidus.
Pāvests raksta, ka ir jāmaina mentalitāte un
jāpieņem jauni dzīves stili. Īpaši ir jāmaina tas stils, kas šodien daudzās pasaules
vietās ir orientēts uz hedonismu un konsumismu. Izšķirošā problēma ir vispārējā sabiedrības
morālā uzvedība. Ja cilvēki nerespektē tiesības uz dzīvību un uz dabisko nāvi, kopējā
apziņa var pazaudēt cilvēciskās ekoloģijas jēdzienu, nemaz jau nerunājot par vides
ekoloģiju.
„Cilvēku ģimenes sadarbība,” – tāds ir enciklikas piektās nodaļas
temats, kurā Benedikts XVI uzsver, ka tautu attīstība visvairāk ir atkarīga no atziņas
par vienu vienīgu ģimeni. No otras puses, kristīgā ticība var dot ieguldījumu attīstībā
tikai tad, ja Dievs rod sev vietu arī publiskajā sfērā. Liedzot cilvēkiem tiesības
publiskā veidā paust savu ticību, politika pieņem apspiestības un agresivitātes seju.
Pāvests norāda: „Laicismā un fundamentālismā zūd auglīga dialoga iespēja starp prātu
un ticību. Atšķeltība prasa pārāk augstu cenu cilvēces attīstībai.”
Pāvests
piemin subsidiaritātes principu. Viņš paskaidro, ka subsidiaritāte ir visefektīvākais
līdzeklis, lai globalizācijai piešķirtu cilvēcisko seju. Starptautiskā palīdzība tautas
dažreiz var novest atkarībā. Pārāk bieži šī palīdzība izvēršas par marginālu tirgu
izveidi, kur iztirgot vecus, pārpalikušus ražojumus. Pāvests aicina bagātās valstis
sniegt lielāku ieguldījumu nabadzīgo valstu attīstībā, atvēlot tām lielāku daļu no
sava iekšzemes kopprodukta. Bez tam viņš novēl, lai nabadzīgo valstu iedzīvotājiem
tiktu nodrošināta lielāka pieeja izglītībai, jo īpaši cilvēka integrālai formācijai.
Benedikts
XVI brīdina, ka krītot relatīvismā, cilvēki kļūst aizvien nabadzīgāki. Kā piemēru
viņš min tā dēvētā „seksa tūrisma” fenomenu. „Ir sāpīgi konstatēt,” viņš raksta, „ka
bieži vien tas notiek ar vietējo valdību ziņu, ar to valdību klusēšanu, no kurām nāk
šāda veida tūristi, un ar daudzu šai sektorā iesaistīto cilvēku sadarbību.”
Piektās
nodaļas beigās Benedikts XVI kavējas pie migrācijas jautājuma. Viņš atgādina, ka neviena
valsts nevar atrisināt migrācijas problēmas viena pati. Katrs migrants ir cilvēciska
persona, kam pieder tiesības, kuras ir jārespektē visiem katrā dzīves situācijā. Pāvests
pieprasa, lai ārzemju strādnieki netiktu uzskatīti par preci. Viņš izceļ ciešo saikni
starp nabadzību un bezdarbu”. Benedikts XVI aicina nodrošināt visus ar cilvēka cienīgu
darbu. No politikas brīvās arodbiedrības viņš pamudina pievērst skatienu to valstu
strādniekiem, kur tiek pārkāptas sociālās tiesības.
Finansēm, kas ir tikušas
izmantotas nelietīgi un tāpēc ir rosinājušas ekonomikas sagrāvi, jākļūst par tādu
instrumentu, kura mērķis ir attīstība. Pāvests piebilst: finansu operatoriem ir jāatklāj
savas darbības ētiskais pamats. Bez tam, enciklikas autors aicina reglamentēt finansu
sektoru, lai no tā varētu gūt arī vājākie sabiedrības locekļi.
Pēdējais paragrāfs
piektajā nodaļā ir veltīts ANO reformas neatliekamībai un starptautiskās ekonomiskās
un finansu arhitektūras atjaunošanai. Pāvests raksta, ka šodien ir nepieciešama patiesas
pasaules politiskās autoritātes klātbūtne, kas korektā veidā balstās uz subsidiaritātes
un solidaritātes principiem. Ir vajadzīga tāda autoritāte, kas bauda „efektīvu varu”.
Benedikts XVI uzsver, ka ir jāizveido augstāka līmeņa starptautisks nodibinājums,
lai pārvaldītu globalizāciju.
Sestā un pēdējā enciklikas Caritas in Veritate
nodaļa saucas „Tautu attīstība un tehnika”. Pāvests rosina izvairīties no „prometejiska
rakstura pretenzijām”, saskaņā ar kurām cilvēce uzskata, ka tā var nemitīgi atjaunoties,
izmantojot tehnoloģijas brīnumus. Tehnikai nevar piederēt absolūta brīvība. Pāvests
paskaidro, kā globalizācijas process var aizvietot ideoloģijas ar tehniku. Viņš norāda
arī, ka ar tehnoloģisko attīstību ir saistīti sociālās komunikācijas līdzekļi. Tie
ir aicināti veicināt cilvēka personas un tautu cieņu.
Pirmā joma, kur notiek
kultūras cīņa starp tehnikas absolūtismu un cilvēka morālo atbildību, šodien ir biotētika.
Prāts bez ticības nomaldās savas personīgās visvarenības ilūzijā. Sociālais jautājums
kļūst par antropoloģisko jautājumu. Pāvests ir sarūgtināts par pētījumiem, kas norisinās,
izmantojot cilvēku embrijus, kā arī par organismu klonēšanu. To ir veicinājusi pašreizējā
kultūra, kas uzskata, ka ir atklājusi katru noslēpumu.
Benedikts XVI uzsver,
ka rūpējoties par cilvēku un tautu attīstību, garīgo izaugsmi ir nepieciešams panākt
vairāk, nekā materiālo. Svētais tēvs aicina veidot sevī jaunas sirdis, lai pārvarētu
materiālistisko skatījumu uz cilvēku notikumiem.
Enciklikas noslēgumā pāvests
pasvītro, ka attīstībai ir nepieciešami kristieši ar rokām, kas lūgšanā paceltas pret
Dievu. Tai ir nepieciešama mīlestība un piedošana, atteikšanās no sevis, cita cilvēka
pieņemšana, taisnība un miers.