2009-07-10 16:20:56

Pāvesta Benedikta XVI sociālās enciklikas Caritas in Veritate sintēze


7. jūlijā publicēta pāvesta Benedikta XVI jaunā enciklika Caritas in Veritate – „Mīlestība patiesībā”. Tā ir sociālā enciklika, ko bija paredzēts izdot jau iepriekš, taču krīzes dēļ publicēšana tika atlikta uz vēlāku laiku, lai varētu izdarīt papildinājumus atbilstoši pašreizējiem apstākļiem. Enciklika Caritas in Veritate ir adresēta ne tikai katoļticīgajiem, bet visiem labas gribas cilvēkiem. Ievadā pāvests atgādina, ka mīlestība ir Baznīcas sociālās mācības ceļvedis. Tā kā pastāv risks mīlestību nesaprast, tad tā tiek savienota ar patiesību.

„Attīstībai ir nepieciešama patiesība,” uzsvērts enciklikā. Bez tās „sociālā darbība nonāk privāto interešu varā, kas nes zaudējumus sabiedrībai. Benedikts XVI kavējas pie diviem morālo darbību orientējošiem kritērijiem, kas izriet no principa „mīlestība patiesībā”. Šie principi ir taisnība un kopējais labums. Katrs kristietis tiek aicināts mīlēt arī „institucionālā ceļā”, kas atspoguļojas uz sociālo dzīvi. Baznīcai nav tehnisko risinājumu, taču tai ir patiesības misija, kura jāveic tādas sabiedrības labā, kas ir pakārtota cilvēkam, viņa cieņai, viņa dzīves aicinājumam.

Pirmā dokumenta nodaļa ir veltīta pāvesta Pāvila VI vēstījumam Populorum Progressio. „Bez mūžīgās dzīves perspektīvas,” raksta pāvests, „cilvēciskais progress šai pasaulē paliek bez elpas.” Bez Dieva tiek noliegta un dehumanizēta attīstība.

Iepriekšējie pāvesti savās sociālajās enciklikās ir norādījuši uz ciešo saikni starp dzīves ētiku un sociālo ētiku. Par šo saikni Baznīca atgādina arī šodien. Kristīgā ticība rūpējas par attīstību, neraugoties nedz uz privilēģijām, nedz varas pozīcijām, bet tikai uz Kristu. Benedikts XVI uzsver, ka vājās attīstības cēloņiem nav tikai materiāls raksturs. Tie meklējami galvenokārt cilvēku gribā, domāšanā un vēl vairāk – brālības trūkumā starp cilvēkiem un tautām. Sabiedrība, kas aizvien vairāk globalizējas, cilvēkus pietuvina citu citam, taču nedara tos par brāļiem. Tāpēc pāvests aicina mobilizēties, lai ekonomika pieņemtu cilvēciskus rezultātus.

Otrajā enciklikas nodaļā pāvests iedziļinās mūsdienu cilvēka attīstībā. Ja mērķis ir vienīgi individuāla peļņa, nevis kopējais labums, tad pastāv risks iznīcināt bagātības un radīt nabadzību. Benedikts XVI nosauc dažus attīstības šķēršļus: spekulatīva finansu darbība, izprovocēta migrācija, zemes resursu nereglamentēta izmantošana. Šādu problēmu priekšā, pāvests aicina izdarīt jaunu humānu sintēzi. Viņš raksta, ka krīze liek pārveidot mūsu gājumu. Pāvests konstatē, ka attīstība šodien ir policentriska. Absolūtā veidā pieaug pasaules bagātības, taču tai pašā laikā palielinās nevienlīdzība un rodas jaunas nabadzības formas. Korupcija un no tās izrietošās sekas ir rodamas gan bagātajās, gan nabadzīgajās zemēs. Dažreiz lielie transnacionālie uzņēmumi neievēro strādnieku tiesības. No otras puses, „starptautiskā palīdzība bieži vien tiek novirzīta prom no adresāta. Tai pašā laikā pastāv pārmērīgas zināšanu protekcijas formas no bagāto valstu puses. Tas tiek darīts ar pārmērīgi stingriem intelektuālā īpašuma aizsardzības likumiem, jo īpaši sanitārajā jomā.

Pēc mūru krišanas, pāvests Jānis Pāvils II ir aicinājis izdarīt grozījumus globālās attīstības plānos, taču tas ir noticis tikai vienā daļā. Šodien no jauna tiek pārvērtēta valsts publiskās varas loma. Tiek gaidīts, lai pilsoniskā sabiedrība piedalītos nacionālās un starptautiskās politikas veidošanā.

Benedikts XVI vērš uzmanību arī uz bagāto valstu centieniem rast vietas, kur tās varētu ražot preces par zemu darba atalgojumu. Šie procesi ir veicinājuši sociālās drošības mazināšanos un iedragājuši strādnieku tiesības. Bez tam, sociālo izmaksu samazināšana, ko bieži vien veicina starptautiskās finansu institūcijas, var izraisīt pilsoņu bezspēcību veco un jauno risku priekšā. Ir pierādījies arī, ka valstu valdības, pamatojoties uz ekonomisko izdevību, nereti ierobežo arodbiedrību brīvību. Pāvests atgādina valstu vadītājiem, ka pirmais kapitāls, par ko ir jārūpējas un kam jāpiešķir vērtība, ir cilvēks, persona savā veselumā.

„Kultūras jomā” raksta pāvests, „saziņas iespējas paver jaunas dialoga perspektīvas, taču bažas raisa kultūras eklektisms, kurā kultūras tiek uztvertas kā ekvivalentas. Kultūrām draud „nolīdzināšana” un dzīves stilu vienādošana.

Pāvests pievēršas bada skandālam. Viņš norāda, ka trūkst spējīgu ekonomisko institūciju tīkla, kas varētu stāties pretim bada izaicinājumiem. Benedikts XVI rosina izveidot „jaunas robežas” lauksaimnieciskās ražošanas tehnoloģijās un veikt vienlīdzīgu agrāro reformu jaunattīstības valstīs.

Enciklikas autors pasvītro, ka dzīvības respektu nekādā gadījumā nedrīkst atraut no tautu attīstības. Dažādās pasaules vietās turpinās demogrāfiskā kontrole, kas piespiedu kārtā liek izdarīt abortus. Attīstītajās valstīs ir izplatījusies pret dzimstību vērsta mentalitāte. Šo mentalitāti tās bieži vien uzspiež arī citām valstīm, uzskatot, ka tā ir kultūras progresa sastāvdaļa. Bez tam, pastāv pamatotas aizdomas, ka dažreiz palīdzība, kas paredzēta attīstībai, ir saistīta ar tādu sanitāro politiku, kur tiek uzspiesta dzimstības ierobežošana. Bažas rada arī likumdošana par eitanāziju. „Tad, ja kāda sabiedrība uzsāk ceļu, kas ved pie dzīvības noslāpēšanas, tā vairs nespēj rast motivāciju un spēku, lai kalpotu cilvēka patiesajam labumam,” teikts enciklikā.

Otrs aspekts, kas ir saistīts ar attīstību, ir tiesības uz reliģisko brīvību. Vardarbība aptur patiesu attīstību. Jo īpaši tas attiecas uz fundamentāliska rakstura terorismu. Tai pašā laikā, ateisma veicināšana vairākās valstīs kontrastē ar tautu attīstības nepieciešamību, atraujot tām garīgos un cilvēciskos resursus. Attīstībai ir vajadzīga sadarbība dažādos zinātnes līmeņos, ko harmoniskāku dara mīlestība. Pāvests novēl, lai izdarot pašreizējās ekonomiskās izvēles, galvenā prioritāte būtu visu cilvēku pieeja darbam. Benedikts XVI aicina izvairīties no īstermiņa un vēl vairāk – no pavisam īsa termiņa ekonomikas, kas ir vērsta uz kādas valsts starptautisko sāncensību, taču pavisam negatīvi ietekmē strādnieku tiesību aizsardzību. Tāpēc ir jārada izmaiņas attīstības modelī, kā to šodien prasa arī planētas ekoloģiskās veselības stāvoklis.

Šo nodaļu pāvests noslēdz ar globalizācijas tematu. „Bez mīlestības patiesībā, šī, planētas mērogos izvērstā darbība, var radīt riskus un zaudējumus, ar kādiem cilvēce vēl nav saskārusies. Tāpat tā var radīt jaunas šķelšanās. Tāpēc ir nepieciešams veikt bezprecedenta un radošu darbību,” teikts enciklikā.

„Brālība, ekonomiskā attīstība un pilsoniskā sabiedrība” – tā saucas enciklikas trešā nodaļa. Tā iesākas ar dāvanas pieredzes slavinājumu, ko daudzi cilvēki nemaz nesaskata, jo tie mēdz raudzīties uz lietām tikai no produktīvā un utilitārā eksistences skatījuma. Pārliecība, ka ekonomika ir neatkarīga no morāla rakstura iespaida, cilvēkam ir likusi nelietīgi, pat destruktīvi izmantot ekonomisko instrumentu. „Ja attīstību vēlamies patiesi cilvēcisku, ir jādod vieta beznosacījumu dāvanas principam,” rosina pāvests. Jo īpaši viņš to attiecina uz tirgu.

„Bez iekšējām solidaritātes un savstarpējas uzticības formām, tirgus nevar pilnvērtīgi īstenot savu ekonomisko funkciju. Tirgus nevar paļauties tikai uz sevi vien. Tam ir jāsmeļas morālais spēks no citiem subjektiem. Nabadzīgos tas nedrīkst uzskatīt par nastu, bet gan par resursu. Tirgum nevajag kļūt par vietu, kur stiprais nomāc vājāko,” teikts enciklikā. Pāvests piebilst, ka tirgus loģikas mērķim ir jābūt kopējam labumam un par to ir jārūpējas arī – un visvairāk par visu – politiskajai kopienai. Benedikts XVI precizē, ka tirgum pēc savas dabas nav negatīva nozīme. Tas ir atkarīgs no cilvēka, no viņa morālās apziņas un no viņa atbildības”.

Pāvests raksta, ka pašreizējā krīze rāda, ka „sociālās ētikas tradicionālos principus” – caurskatāmību, godīgumu un atbildību, nedrīkst atstāt novārtā. Tai pašā laikā viņš atgādina, ka ekonomika neizslēdz valstu lomu un tai ir nepieciešami taisnīgi likumi. Pamatojoties uz pāvesta Jāņa Pāvila II sociālo encikliku Centesimus annus, Benedikts XVI norāda uz trim nepieciešamajiem subjektiem – uz tirgu, valsti un pilsonisko sabiedrību, un iedrošina veikt „ekonomikas civilizāciju”. Viņš atgādina, ka ir vajadzīgas solidāras ekonomiskās formas. Tirgum un politikai ir nepieciešami „cilvēki, kas ir atvērti pret savstarpēju dāvāšanos”.

Pašreizējā krīze prasa veikt dziļas izmaiņas arī uzņēmumos. To pārvaldīšanā nedrīkst ievērot tikai īpašnieku intereses, bet ir jāapmierina arī vietējās kopienas vajadzības. Pāvests atsaucas uz menedžeriem, kas seko tikai akcionāru norādījumiem. Svētais tēvs aicina atteikties no finansu resursu spekulatīvas izmantošanas.

Trešā enciklikas nodaļa noslēdzas ar jaunu globalizācijas fenomena izvērtējumu, kas ir jāizprot ne tikai kā sociālekonomisks process. „Mums nevajag palikt par upuriem, bet par virzītājspēku,” raksta Benedikts XVI. Viņš aicina rīkoties saskaņā ar prātu, ko vada mīlestība un patiesība. Globalizācijai ir vajadzīga personīgās un kopienas kultūras orientācija, kurai ir jābūt atvērtai uz transcendento, kas spēj labot kļūdas. Pāvests piebilst, ka pastāv resursu pārdales iespēja, taču labklājības izplatīšanos nedrīkst apstādināt ar egoistiskiem un protekcionistiskiem plāniem.

Ceturtajā nodaļā pāvests aplūko tematu „Tautu attīstība, tiesības un pienākumi, vide”. Viņš atzīmē, ka pārtikušās valstis uzsver savas tiesības uz bagātību pārpilnību, kamēr citos, mazattīstītajos pasaules reģionos trūkst pārtikas un ūdens. Individuālās tiesības, kas ir atrautas no pienākumiem, kļūst nekontrolējamas. Tiesības un pienākumi prasa ētisku attieksmi. Ja tie savu pamatu rod tikai pilsoņu kopienas lēmumos, tad tiesības un pienākumus var mainīt katrā brīdī. Valdības un starptautiskie organismi nedrīkst aizmirst tiesību objektivitāti un to, ka tās nevar grozīt pēc savas patikas. Pāvests šai sakarā pakavējas pie demogrāfiskās izaugsmes. Viņš apgalvo, ka nav pareizi uzskatīt iedzīvotāju pieaugumu par vājas attīstības galveno cēloni. Benedikts XVI uzsver, ka pret seksualitāti nedrīkst izturēties tikai kā pret hedonistisku izpriecu avotu. Tāpat arī, seksualitāti nedrīkst regulēt ar materiālistiska veida politiku, piespiežot dzimstības plānošanu. Enciklikas autors pasvītro, ka morāli atbildīga atvērtība pret dzīvību, ir sociālā un ekonomiskā bagātība. Valstis ir aicinātas pieņemt tādu politiku, kas veicina ģimenes centrālo lomu.

Enciklikā teikts, ka ekonomikai ir nepieciešama ētika, lai tā varētu darboties korektā veidā. Tai nav vajadzīga kura katra ētika, bet gan tāda ētika, kas ir draudzīga cilvēkam. Personas centralitātei ir jākļūst par vadošo principu katrā attīstību veicinošā darbībā, kas ietilpst starptautiskās sadarbības ietvaros. Starptautiskajiem organismiem vajadzētu izpētīt savu birokrātisko aparātu patieso efektivitāti, kas bieži vien ir pārāk dārgi. Dažreiz gadās, ka nabadzīgie tiek izmantoti, lai uzturētu birokrātisko organizāciju tēriņus. Pāvests aicina darīt caurskatāmus saņemtos fondus.

Pēdējie enciklikas Caritas in Veritate ceturtās nodaļas paragrāfi ir veltīti videi. Ticīgajiem vide ir Dieva dāvana, ko izmantot atbildības garā. Šai kontekstā pāvests apstājas pie enerģētiskajām problēmām. Tas, ka bagātās valstis un varas grupas piesavinās neatjaunojamos dabas resursus, aizšķērso nabadzīgo valstu attīstību. Tāpēc starptautiskajai kopienai ir jārod institucionālie veidi, lai ierobežotu neatjaunojamo resursu izmantošanu. Tehnoloģiski attīstītās sabiedrības var un tām vajag samazināt savu enerģētisko patēriņu. Bez tam, tās ir aicinātas meklēt alternatīvās enerģijas veidus.

Pāvests raksta, ka ir jāmaina mentalitāte un jāpieņem jauni dzīves stili. Īpaši ir jāmaina tas stils, kas šodien daudzās pasaules vietās ir orientēts uz hedonismu un konsumismu. Izšķirošā problēma ir vispārējā sabiedrības morālā uzvedība. Ja cilvēki nerespektē tiesības uz dzīvību un uz dabisko nāvi, kopējā apziņa var pazaudēt cilvēciskās ekoloģijas jēdzienu, nemaz jau nerunājot par vides ekoloģiju.

„Cilvēku ģimenes sadarbība,” – tāds ir enciklikas piektās nodaļas temats, kurā Benedikts XVI uzsver, ka tautu attīstība visvairāk ir atkarīga no atziņas par vienu vienīgu ģimeni. No otras puses, kristīgā ticība var dot ieguldījumu attīstībā tikai tad, ja Dievs rod sev vietu arī publiskajā sfērā. Liedzot cilvēkiem tiesības publiskā veidā paust savu ticību, politika pieņem apspiestības un agresivitātes seju. Pāvests norāda: „Laicismā un fundamentālismā zūd auglīga dialoga iespēja starp prātu un ticību. Atšķeltība prasa pārāk augstu cenu cilvēces attīstībai.”

Pāvests piemin subsidiaritātes principu. Viņš paskaidro, ka subsidiaritāte ir visefektīvākais līdzeklis, lai globalizācijai piešķirtu cilvēcisko seju. Starptautiskā palīdzība tautas dažreiz var novest atkarībā. Pārāk bieži šī palīdzība izvēršas par marginālu tirgu izveidi, kur iztirgot vecus, pārpalikušus ražojumus. Pāvests aicina bagātās valstis sniegt lielāku ieguldījumu nabadzīgo valstu attīstībā, atvēlot tām lielāku daļu no sava iekšzemes kopprodukta. Bez tam viņš novēl, lai nabadzīgo valstu iedzīvotājiem tiktu nodrošināta lielāka pieeja izglītībai, jo īpaši cilvēka integrālai formācijai.

Benedikts XVI brīdina, ka krītot relatīvismā, cilvēki kļūst aizvien nabadzīgāki. Kā piemēru viņš min tā dēvētā „seksa tūrisma” fenomenu. „Ir sāpīgi konstatēt,” viņš raksta, „ka bieži vien tas notiek ar vietējo valdību ziņu, ar to valdību klusēšanu, no kurām nāk šāda veida tūristi, un ar daudzu šai sektorā iesaistīto cilvēku sadarbību.”

Piektās nodaļas beigās Benedikts XVI kavējas pie migrācijas jautājuma. Viņš atgādina, ka neviena valsts nevar atrisināt migrācijas problēmas viena pati. Katrs migrants ir cilvēciska persona, kam pieder tiesības, kuras ir jārespektē visiem katrā dzīves situācijā. Pāvests pieprasa, lai ārzemju strādnieki netiktu uzskatīti par preci. Viņš izceļ ciešo saikni starp nabadzību un bezdarbu”. Benedikts XVI aicina nodrošināt visus ar cilvēka cienīgu darbu. No politikas brīvās arodbiedrības viņš pamudina pievērst skatienu to valstu strādniekiem, kur tiek pārkāptas sociālās tiesības.

Finansēm, kas ir tikušas izmantotas nelietīgi un tāpēc ir rosinājušas ekonomikas sagrāvi, jākļūst par tādu instrumentu, kura mērķis ir attīstība. Pāvests piebilst: finansu operatoriem ir jāatklāj savas darbības ētiskais pamats. Bez tam, enciklikas autors aicina reglamentēt finansu sektoru, lai no tā varētu gūt arī vājākie sabiedrības locekļi.

Pēdējais paragrāfs piektajā nodaļā ir veltīts ANO reformas neatliekamībai un starptautiskās ekonomiskās un finansu arhitektūras atjaunošanai. Pāvests raksta, ka šodien ir nepieciešama patiesas pasaules politiskās autoritātes klātbūtne, kas korektā veidā balstās uz subsidiaritātes un solidaritātes principiem. Ir vajadzīga tāda autoritāte, kas bauda „efektīvu varu”. Benedikts XVI uzsver, ka ir jāizveido augstāka līmeņa starptautisks nodibinājums, lai pārvaldītu globalizāciju.

Sestā un pēdējā enciklikas Caritas in Veritate nodaļa saucas „Tautu attīstība un tehnika”. Pāvests rosina izvairīties no „prometejiska rakstura pretenzijām”, saskaņā ar kurām cilvēce uzskata, ka tā var nemitīgi atjaunoties, izmantojot tehnoloģijas brīnumus. Tehnikai nevar piederēt absolūta brīvība. Pāvests paskaidro, kā globalizācijas process var aizvietot ideoloģijas ar tehniku. Viņš norāda arī, ka ar tehnoloģisko attīstību ir saistīti sociālās komunikācijas līdzekļi. Tie ir aicināti veicināt cilvēka personas un tautu cieņu.

Pirmā joma, kur notiek kultūras cīņa starp tehnikas absolūtismu un cilvēka morālo atbildību, šodien ir biotētika. Prāts bez ticības nomaldās savas personīgās visvarenības ilūzijā. Sociālais jautājums kļūst par antropoloģisko jautājumu. Pāvests ir sarūgtināts par pētījumiem, kas norisinās, izmantojot cilvēku embrijus, kā arī par organismu klonēšanu. To ir veicinājusi pašreizējā kultūra, kas uzskata, ka ir atklājusi katru noslēpumu.

Benedikts XVI uzsver, ka rūpējoties par cilvēku un tautu attīstību, garīgo izaugsmi ir nepieciešams panākt vairāk, nekā materiālo. Svētais tēvs aicina veidot sevī jaunas sirdis, lai pārvarētu materiālistisko skatījumu uz cilvēku notikumiem.

Enciklikas noslēgumā pāvests pasvītro, ka attīstībai ir nepieciešami kristieši ar rokām, kas lūgšanā paceltas pret Dievu. Tai ir nepieciešama mīlestība un piedošana, atteikšanās no sevis, cita cilvēka pieņemšana, taisnība un miers.

I. Šteinerte/Vatikāna Radio







All the contents on this site are copyrighted ©.