2009-06-26 18:36:15

Par krusta simbolisko nozīmi kristietībā un pirms tās


Kristietībai nereti tiek izteikti pārmetumi par to, ka tā piesavinājusies seno reliģiju simbolu – krustu. Visdārgākais no kristiešu simboliem, patiešām, tika izmantots jau tālā senatnē. Gadsimtu, pat gadu tūkstošu gaitā tam ir bijušas visdažādākās simboliskās nozīmes. Ņemot palīgā mūsdienu itāliešu vēsturnieka Džovanni Armillotta pētījumu, kas publicēts Vatikāna laikrakstā „L’Osservatore Romano”, iepazīstināsim ar krusta zīmes izcelsmi mūsu klausītājus.

Vēl daudzus gadsimtus pirms krusts kļuva par kristiešu zīmi, tas kā simbols jau bija plaši izmantots senajās civilizācijās. Tālā senatnē tika uzskatīts, ka tas attēlo divus koka gabalus, ko berzējot vienu pret otru, cilvēks ieguva uguni. Tikpat pievilcīgu hipotēzi bija izvirzījis itāliešu rakstnieks Gabriele D’Annuncio savā, 1903. gadā publicētajā darbā Laus vitae. „Tas ir krusts, pirmatnējās uguns zīme,” viņš apgalvoja. Taču krusta saistīšana ar uguni drīzāk ir poētiska, nekā patiesa. Neraugoties uz to, līdzīgu hipotēzi ir atbalstījuši arī ievērojami arheologi, pamatojoties uz indiešu svētās uguns dievības Agni filozofiski-reliģisko mītu. Kādā indiešu vēdā lasām: „Agni, tu esi gudrais, priesteris, karalis, sargs, upura tēvs. Tev ir trīskārša izcelsme – no gaisa, no ūdens un no mistiskā Arani”.

Gaspare Gorecio (1808-1891) - itāliešu izcelsmes sanskrita un indo-ģermāņu literatūras profesors savā pētījumā „Indo-eiropiešu tautu izcelsmes vienība” rakstīja: „Kamēr liesmo ar treknu pienu slacītā upura uguns, kas iegūta saskaņā ar Arani pramnathana ritiem, proti, berzējot vienu pret otru divus sausus koka gabalus (kas ir arī Prometeja - uguns nolaupītāja mīta pamatā), Riši - cilts valdnieks, stāvot ar seju pret Himalaju virsotnēm un Indo upes avotiem, uzsāk svinīgu dziesmu.”

Ar arani tika identificēts pirmskristiešu simbols – svastika, ko daudz vēlāk izmantoja nacisti. Līdz ar nacistu ideoloģiju un viņu paveiktajiem noziegumiem, šis simbols tika pazemots. Tiesa, vairāki arheologi ir apgalvojuši, ka starp arani un svastiku nav nekāda sakara. Tāpat šie arheologi ir nolieguši apgalvojumu, ka pirmatnējā uguns iegūšanas procesā krusteniski viens pret otru tiktu berzēti divi koka gabali.

Katrā ziņā, pirms un pēc Kristus, nevienā vien kultūrā tika izmantots krusta simbols. Dažas krusta zīmes ir ļoti senas, kā piemēram, senēģiptiešu krusts, kas simbolizēja ka – vienu no divām dvēselēm, ko cilvēkam piedēvēja faraonu laika reliģija. Bez tam, senēģiptiešu krusts apzīmēja arī Ozīrisa un Izīdas vienību, tas bija dabas pirmsākuma simbols un tāpēc to sauca arī par Dzīvības atslēgu.

Skandināvu mitoloģijā, savukārt, tika godināts „tau” krusts, kam ir T veida forma. Tas tika uzskatīts par Pērkona dieva Thora āmuru, ko dievs izmantoja pasaules radīšanā. Kristieši šo „tau” zīmi vēlāk sāka saukt par svētā Antonija krustu.

Kristīgajā civilizācijā krustam ir neskaitāmas formas. Dažas no tām ir sastopamas plašāk, citas retāk. Piemēram, svētā Andreja krusts, Maltas krusts, dažādi Itālijā sastopamie krusti, komplicētie un daudzveidīgie etiopiešu krusti, ķeltu krusts, utt. Interesants ir Lielbritānijas karogā – The Union Jack attēlotais krusts. Tas sevī apvieno trīs zemju krustus – Skotijas balto, svētā Andreja krustu, Īrijas zilo, svētā Patrika krustu un Anglijas svētā Jura krustu.

Īpaša krusta forma ir imperatora Konstantīna monogrammai, ko izmanto vēl šodien, jo īpaši dažu zemju kapakmeņos. Šis krusts ir veidots no grieķu vārda Christos burtu X un P sakrustojuma.

Kā jau minējām, viena no izplatītākajām krusta zīmēm ir bijusi svastika. Tā ir cēlusies no sanskrita un veidota no vārda su, kas nozīmē „labs, labums” un no vārda asti, kas nozīmē „būt”. Tātad, svastika ir laba vēlējums. Kā tāda, tā tika uzņemta un saglabāta Indijas priesteru - brahmaņu un vēlāk budistu mūku attēlojumos. Ar svastikas zīmēm ir izrotātas senās budistu celles Indijas Rietumos. Budistu reliģijai no Indijas izplatoties tālāk Āzijā, ir saglabājušās svastikas zīmes gan dažos Budas attēlojumos, gan keramikas un tekstilrūpniecības izstrādājumos.

Austrumos ir pieņemts godināt Sidhartas Budas Gautamas Sakijamuni (tāds ir pilnais Budas tituls), pēdas. Kopš seniem laikiem tās tiek attēlotas ar sešdesmit piecu simbolu starpniecību. Starp šiem simboliem ir arī svastika. Taču krusta simbols ir sastopams vēl senāk par budisma pirmsākumiem un ne tikai Indijā, bet arī daudzviet citur pasaulē. Tāpēc krustu varam uzskatīt par pirmatnēju simbolu.

Krusta simbols tika izmantots jau pirmajā bronzas laikmeta pusē. Tas tika iespiests monētās, attēlots uz vāzēm un citiem priekšmetiem. Itālijā šis simbols tika izmantots vēl pirms Romas impērijas laikiem. Iespējams, ka arī Sicīlijas salas simbols Trinacria, kurā attēlotas trīs kājas, kā arī Menas salas simboliskais attēlojums vēlāk radušies, iedvesmojoties no svastikas krusta zīmes.

Svastiku ir izmantojuši arī Amerikas indiāņi, veicot dziedniecības rituālus. Pirmie misionāri, kas tālajā zemē ieradās evaņģelizēt indiāņus, ir bijuši ļoti priecīgi, redzot krusta zīmi uz kāda kulta priekšmeta.

Tātad, krusta simbols savus pirmsākumus liek meklēt tālā pagātnē. Pateicoties savai senajai izcelsmei, svastika kā simbols ir ienākusi daudzās reliģijās. Vairākās Austrumu reliģijās tā bija saistīta ar saules simboliku. Skandināvijas senatnē svastika ir kļuvusi arī par alfabēta zīmi, kas vēl šodien redzama daudzos rūnakmeņos. Šī zīme nebūt nav sveša arī mūsu dzimtenē, kur to pazīstam ar nosaukumu Pērkona krusts un Ugunskrusts, un kas kopā ar daudziem citiem tautiskajiem rakstiem veido latviskās kultūras mantojumu.

Aplūkojot krusta zīmes vēsturi, ir saprotams, ka šī zīme ir ienākusi arī kristīgajā reliģijā. Kristiešiem tā ir kļuvusi par visdārgāko simbolu, jo tā atsauc atmiņā Pestītāja uzvaru pār nāvi.

Svastikas krusts, kas joprojām ir izplatīts dažās nekristīgajās tautās, kristietībā, sākot ar viduslaikiem un vēlāk, tika izskausts. Tiesa, dažviet svastikas krusts katoļticībā tika attēlots Renesanses laikmetā. Kāds amerikāņu arheologs XIX gadsimta otrajā pusē apgalvoja, ka pēdējoreiz svastika tika attēlota uz bīskapa katedras Milānas katedrālē. Taču mūsdienās šī zīme uz katedras nav saskatāma. Toties Milānā svastiku var redzēt uz viena no akmens sarkofāgiem svētā Ambrozija bazilikā. Šis sarkofāgs gan tika izveidots 1080. gadā.

Kristus krusts, vai tas būtu latīņu, vai grieķu, ir izstūmis seno indiešu simbolu. Parasti būdams vienkāršs un skarbs savā izskatā, tas uzvarēja un pakļāva aizmirstībai dekoratīvo budistu krustu. Tomēr arī kristietībā nav trūcis fantāzijas, veidojot dažāda izskata, ne mazāk dekoratīvus krucifiksus. Šai ziņā spilgts piemērs ir Maltas krusts, Jeruzalemes krusts, daudzie etiopiešu krusti, koptu krusti, kam joprojām ir nozīmīga vieta Baznīcā un tās liturģijā.

I. Šteinerte/Vatikāna radio









All the contents on this site are copyrighted ©.