Par krusta simbolisko nozīmi kristietībā un pirms tās
Kristietībai nereti tiek izteikti pārmetumi par to, ka tā piesavinājusies seno reliģiju
simbolu – krustu. Visdārgākais no kristiešu simboliem, patiešām, tika izmantots jau
tālā senatnē. Gadsimtu, pat gadu tūkstošu gaitā tam ir bijušas visdažādākās simboliskās
nozīmes. Ņemot palīgā mūsdienu itāliešu vēsturnieka Džovanni Armillotta pētījumu,
kas publicēts Vatikāna laikrakstā „L’Osservatore Romano”, iepazīstināsim ar
krusta zīmes izcelsmi mūsu klausītājus.
Vēl daudzus gadsimtus pirms krusts
kļuva par kristiešu zīmi, tas kā simbols jau bija plaši izmantots senajās civilizācijās.
Tālā senatnē tika uzskatīts, ka tas attēlo divus koka gabalus, ko berzējot vienu pret
otru, cilvēks ieguva uguni. Tikpat pievilcīgu hipotēzi bija izvirzījis itāliešu rakstnieks
Gabriele D’Annuncio savā, 1903. gadā publicētajā darbā Laus vitae. „Tas ir
krusts, pirmatnējās uguns zīme,” viņš apgalvoja. Taču krusta saistīšana ar uguni drīzāk
ir poētiska, nekā patiesa. Neraugoties uz to, līdzīgu hipotēzi ir atbalstījuši arī
ievērojami arheologi, pamatojoties uz indiešu svētās uguns dievības Agni filozofiski-reliģisko
mītu. Kādā indiešu vēdā lasām: „Agni, tu esi gudrais, priesteris, karalis, sargs,
upura tēvs. Tev ir trīskārša izcelsme – no gaisa, no ūdens un no mistiskā Arani”.
Gaspare
Gorecio (1808-1891) - itāliešu izcelsmes sanskrita un indo-ģermāņu literatūras profesors
savā pētījumā „Indo-eiropiešu tautu izcelsmes vienība” rakstīja: „Kamēr liesmo ar
treknu pienu slacītā upura uguns, kas iegūta saskaņā ar Arani pramnathana ritiem,
proti, berzējot vienu pret otru divus sausus koka gabalus (kas ir arī Prometeja -
uguns nolaupītāja mīta pamatā), Riši - cilts valdnieks, stāvot ar seju pret Himalaju
virsotnēm un Indo upes avotiem, uzsāk svinīgu dziesmu.”
Ar arani tika
identificēts pirmskristiešu simbols – svastika, ko daudz vēlāk izmantoja nacisti.
Līdz ar nacistu ideoloģiju un viņu paveiktajiem noziegumiem, šis simbols tika pazemots.
Tiesa, vairāki arheologi ir apgalvojuši, ka starp arani un svastiku nav nekāda sakara.
Tāpat šie arheologi ir nolieguši apgalvojumu, ka pirmatnējā uguns iegūšanas procesā
krusteniski viens pret otru tiktu berzēti divi koka gabali.
Katrā ziņā, pirms
un pēc Kristus, nevienā vien kultūrā tika izmantots krusta simbols. Dažas krusta zīmes
ir ļoti senas, kā piemēram, senēģiptiešu krusts, kas simbolizēja ka – vienu
no divām dvēselēm, ko cilvēkam piedēvēja faraonu laika reliģija. Bez tam, senēģiptiešu
krusts apzīmēja arī Ozīrisa un Izīdas vienību, tas bija dabas pirmsākuma simbols un
tāpēc to sauca arī par Dzīvības atslēgu.
Skandināvu mitoloģijā, savukārt, tika
godināts „tau” krusts, kam ir T veida forma. Tas tika uzskatīts par Pērkona dieva
Thora āmuru, ko dievs izmantoja pasaules radīšanā. Kristieši šo „tau” zīmi vēlāk sāka
saukt par svētā Antonija krustu.
Kristīgajā civilizācijā krustam ir neskaitāmas
formas. Dažas no tām ir sastopamas plašāk, citas retāk. Piemēram, svētā Andreja krusts,
Maltas krusts, dažādi Itālijā sastopamie krusti, komplicētie un daudzveidīgie etiopiešu
krusti, ķeltu krusts, utt. Interesants ir Lielbritānijas karogā – The Union Jack
attēlotais krusts. Tas sevī apvieno trīs zemju krustus – Skotijas balto, svētā
Andreja krustu, Īrijas zilo, svētā Patrika krustu un Anglijas svētā Jura krustu.
Īpaša
krusta forma ir imperatora Konstantīna monogrammai, ko izmanto vēl šodien, jo īpaši
dažu zemju kapakmeņos. Šis krusts ir veidots no grieķu vārda Christos burtu
X un P sakrustojuma.
Kā jau minējām, viena no izplatītākajām krusta zīmēm ir
bijusi svastika. Tā ir cēlusies no sanskrita un veidota no vārda su, kas nozīmē
„labs, labums” un no vārda asti, kas nozīmē „būt”. Tātad, svastika ir laba
vēlējums. Kā tāda, tā tika uzņemta un saglabāta Indijas priesteru - brahmaņu un vēlāk
budistu mūku attēlojumos. Ar svastikas zīmēm ir izrotātas senās budistu celles Indijas
Rietumos. Budistu reliģijai no Indijas izplatoties tālāk Āzijā, ir saglabājušās svastikas
zīmes gan dažos Budas attēlojumos, gan keramikas un tekstilrūpniecības izstrādājumos.
Austrumos
ir pieņemts godināt Sidhartas Budas Gautamas Sakijamuni (tāds ir pilnais Budas tituls),
pēdas. Kopš seniem laikiem tās tiek attēlotas ar sešdesmit piecu simbolu starpniecību.
Starp šiem simboliem ir arī svastika. Taču krusta simbols ir sastopams vēl senāk par
budisma pirmsākumiem un ne tikai Indijā, bet arī daudzviet citur pasaulē. Tāpēc krustu
varam uzskatīt par pirmatnēju simbolu.
Krusta simbols tika izmantots jau pirmajā
bronzas laikmeta pusē. Tas tika iespiests monētās, attēlots uz vāzēm un citiem priekšmetiem.
Itālijā šis simbols tika izmantots vēl pirms Romas impērijas laikiem. Iespējams, ka
arī Sicīlijas salas simbols Trinacria, kurā attēlotas trīs kājas, kā arī Menas
salas simboliskais attēlojums vēlāk radušies, iedvesmojoties no svastikas krusta zīmes.
Svastiku
ir izmantojuši arī Amerikas indiāņi, veicot dziedniecības rituālus. Pirmie misionāri,
kas tālajā zemē ieradās evaņģelizēt indiāņus, ir bijuši ļoti priecīgi, redzot krusta
zīmi uz kāda kulta priekšmeta.
Tātad, krusta simbols savus pirmsākumus liek
meklēt tālā pagātnē. Pateicoties savai senajai izcelsmei, svastika kā simbols ir ienākusi
daudzās reliģijās. Vairākās Austrumu reliģijās tā bija saistīta ar saules simboliku.
Skandināvijas senatnē svastika ir kļuvusi arī par alfabēta zīmi, kas vēl šodien redzama
daudzos rūnakmeņos. Šī zīme nebūt nav sveša arī mūsu dzimtenē, kur to pazīstam ar
nosaukumu Pērkona krusts un Ugunskrusts, un kas kopā ar daudziem citiem tautiskajiem
rakstiem veido latviskās kultūras mantojumu.
Aplūkojot krusta zīmes vēsturi,
ir saprotams, ka šī zīme ir ienākusi arī kristīgajā reliģijā. Kristiešiem tā ir kļuvusi
par visdārgāko simbolu, jo tā atsauc atmiņā Pestītāja uzvaru pār nāvi.
Svastikas
krusts, kas joprojām ir izplatīts dažās nekristīgajās tautās, kristietībā, sākot ar
viduslaikiem un vēlāk, tika izskausts. Tiesa, dažviet svastikas krusts katoļticībā
tika attēlots Renesanses laikmetā. Kāds amerikāņu arheologs XIX gadsimta otrajā pusē
apgalvoja, ka pēdējoreiz svastika tika attēlota uz bīskapa katedras Milānas katedrālē.
Taču mūsdienās šī zīme uz katedras nav saskatāma. Toties Milānā svastiku var redzēt
uz viena no akmens sarkofāgiem svētā Ambrozija bazilikā. Šis sarkofāgs gan tika izveidots
1080. gadā.
Kristus krusts, vai tas būtu latīņu, vai grieķu, ir izstūmis seno
indiešu simbolu. Parasti būdams vienkāršs un skarbs savā izskatā, tas uzvarēja un
pakļāva aizmirstībai dekoratīvo budistu krustu. Tomēr arī kristietībā nav trūcis fantāzijas,
veidojot dažāda izskata, ne mazāk dekoratīvus krucifiksus. Šai ziņā spilgts piemērs
ir Maltas krusts, Jeruzalemes krusts, daudzie etiopiešu krusti, koptu krusti, kam
joprojām ir nozīmīga vieta Baznīcā un tās liturģijā.