Delegāciju apmaiņas tradīcija starp Romu un Konstantinopoli

Tuvojas svēto Pētera un Pāvila svētki. Tāpat, kā ik gadus, Romā uz tiem ieradīsies Konstantinopoles ekumeniskā patriarhāta delegācija. Šai gadā, kas bija veltīts apustuļa Pāvila piemiņai, svinības grasās iegūt īpašu ekumenisko raksturu.

Svētais Pāvils mums atgādina, ka pilnīgas vienotības pamats starp visiem kristiešiem ir rodams „vienā Kungā, vienā ticībā, vienā kristībā” (Ef 4,5). Romas un Konstantinopoles delegāciju apmaiņas, kas ik gadus notiek abu Baznīcu debesīgo aizbildņu –svēto Pētera un Pāvila svētkos Katoliskajā Baznīcā, un Andreja svētkos Pareizticīgo Baznīcā, ir kļuvusi par miera zīmi. Līdz ar to ir uzsākta jauna liecība par ekleziālo brālību.

Delegāciju apmaiņa – tā ir vienreizēja prakse kristīgajā pasaulē, kas aizsākās 1967. gada 29. jūnijā, atceroties svēto Pētera un Pāvila moceklību. Katoliskā Baznīca šo gadu bija pasludinājusi par „Ticības gadu”. Svētais Krēsls uzaicināja ciemos Konstantinopoles ekumenisko patriarhu un viņa delegāciju. Toreizējais patriarhs Atenagors pieņēma uzaicinājumu un atbildes vēstulē pāvestam Pāvilam VI apliecināja, ka viņa vadītā Baznīca, kas īpašā veidā godina lielo ticības varoņu Pētera un Pāvila cīņas un moceklību, piedalīsies šais svinībās un tiks nosūtīta patriarhāta delegācija. Tās sastāvā Romā ieradās divi metropolīti – Hrizostoms no Austrijas un Hrizostoms no Miras, arhimandrīts Genādijs Zervos, kurš šodien ir Itālijas Pareizticīgo Baznīcas metropolīts, patriarhs Bartolomejs un diakons Kallinikoss.

Pēc svētkiem, pateicības telegrammā pāvests Pāvils VI novēlēja: „Lai miera skūpsts, ar ko apmainījāmies dievkalpojuma laikā, kļūst par zīmi tiem svētkiem, kas kādu dienu nāks kā pilnīgas vienotības auglis, ko mēs tik dedzīgi vēlamies redzēt, uzticoties Kunga gribai”. Šī, Romā uzsāktā draudzība nākamajos mēnešos iedvesmoja pāvesta Pāvila VI vizīti Ekumeniskajā patriarhātā (1967. gada 25. jūlijā) un patriarha Atenagora vizīti Romā (tā paša gada 26. oktobrī).

Pēc kardināla Bea nāves 1968. gadā, par Kristiešu vienības veicināšanas padomes prezidentu tika iecelts Džovanni Villebrands. Viņš izvēlējās 30. novembri, svētā apustuļa Andreja svētkus, par atbilstošu dienu Romas delegācijas sūtīšanai uz Konstantinopoli. Tā, delegāciju apmaiņa kļuva par jaunu tradīciju un regulāru praksi. Minētajos datumos – 29. jūnijā un 30. novembrī ir notikušas arī abu Baznīcu augstāko vadītāju vizīšu apmaiņas. Pāvests Jānis Pāvils II savu pirmo ekumenisko ceļojumu veica tieši svētā apustuļa Andreja svētkos, apmeklējot Konstantinopoli 1979. gadā. Savukārt, Viņa Svētība Bartolomejs I patriarha kārtā Romā pirmoreiz ieradās 1995. gadā. Savā uzrunā svētā Pētera bazilikā patriarhs apgalvoja: „Svēto apustuļu svētki ir atveduši manu pazemīgo personu un tos, kas mani pavadīja, uz šo Baznīcas lielo mocekļu pilsētu, uz šo Dieva mīlestības lielo triumfu pilsētu… Mūsu Baznīca šeit, kopā ar jums svin senās Romas patronu svētkus – 29. jūniju, kas ir Andreja brāļa, protokorifeja, svētā apsutuļa Pētera svētki un Tautu apustuļa, svētā Pāvila svētki.”

Ekumenisko dimensiju pāvests Jānis Pāvils II izcēla savā uzrunā, kas bija veltīta Bartolomejam I, pieņemot viņu atsevišķā audiencē tās pašas vizītes laikā Romā. Pāvests teica: „Svētība, jūsu personā, kā arī jūsu delegācijas locekļu personā, vēlos sveikt Ekumeniskā patriarhāta Svēto Sinodi un visus pareizticīgos visā pasaulē. Manā skatījumā, jūsu klātbūtne apliecina bagātīgo kultūras mantojumu un Pareizticīgo Baznīcu dāvanu lielo dažādību. Šodien un pēc pēdējo gadu lielajām pārmaiņām, Pareizticīgo Baznīcas veltī visus savus spēkus, lai reorganizētu savu pastorālo dzīvi un savu evaņģelizējošo darbību. Tās var būt drošas par mūsu simpātijām, atvērtību un sadarbības gribu, kalpojot viena un tā paša Evaņģēlija sludināšanā.”

Pāvests Jānis Pāvils II izcēla arī brālīga prieka jūtas, kas izrietēja no šī notikuma. Patriarham Bartolomejam I un viņa pavadītājiem, Svētais tēvs teica: „Jūsu vizīte dara bagātākus svēto Pētera un Pāvila svētkus, ko Kristus Baznīca šeit, Romā, godina kā savus debesīgos aizbildņus.”

Regulāra pareizticīgo delegācijas klātbūtne svēto Pētera un Pāvila svētkos Romā un katoļu delegācijas klātbūtne Konstantinopolē svētā Andreja svētkos apliecina tikšanās gribu starp Katolisko Baznīcu un Pareizticīgo Baznīcu. Pēc jau pieminētās vizītes 1995. gadā, patriarhs Bartolomejs I atkal vadīja savu delegāciju uz Romu 2004. gadā un 2008. gadā. Pēdējoreiz – uz svētā Pāvila gada atklāšanas svinībām. Benedikts XVI, savukārt, Ekumeniskajā patriarhātā bija ieradies 2006. gadā, par vizītes datumu izvēloties svētā Andreja svētkus – 30. novembri.

Šīs vizītes pierāda, ka starp Katolisko un Pareizticīgo Baznīcām pastāv kopēja ticība, atsauce uz apustuliskumu un apustulisko pēctecību, apņemšanās pārvarēt šķēršļus, kas traucē ceļā uz pilnīgu vienotību un uz kopīgu Euharistijas svinēšanu.

Pārlapojot šo tikšanos hroniku, var konstatēt, ka sarunām ir sekojušas vispārējas draudzības izpausmes starp katoļiem un pareizticīgajiem, jo īpaši, sagatavojoties dialogam no 1975 līdz 1978. gadam, atklājot oficiālo teoloģisko dialogu 1979. gadā un to veicot. Ejot pretim vienotībai, tiek sekots svēto brāļu un apustuļu Pētera un Andreja piemēram, kas savu dzīvi vainagoja ar moceklību. Tāpat tiek sekots svētā Pāvila mācībai, kurš savās vēstulēs ir apliecinājis Baznīcas vienotības nepieciešamību.

Tieši Pāvila gada atklāšanas svinības pāvestam ir devušas iespēju uzaicināt ekumenisko patriarhu Bartolomeju I uz Romu, lai kopā svinētu svēto Pētera un Pāvila svētkus. Svētā Pāvila ārpus mūriem bazilikā, pāvests vadīja Vesperes, piedaloties patriarham Bartolomejam I un citu Baznīcu delegācijām, kas ir īpaši saistītas ar svētā Pāvila ceļojumiem.

Pāvests, patriarhs un Kenterberijas anglikāņu arhibīskapa pārstāvis, sākoties Pāvila gadam, iededza lampiņu, kas ir degusi visu gadu, simbolizējot gaismu, kurai svētais Pāvils liek atspīdēt uz kristīgo kopienu un kas apgaismo ceļu pretim pilnīgai vienotībai.

Euharistiskās svinības, ko vadīja pāvests Jānis Pāvils II un kurās piedalījās patriarhs Bartolomejs I, bija kā ķīla tai dienai, kurā katoļi un pareizticīgie kopā svinēs Euharistiju. Šis šķita visaugstākais sasniegums abu Baznīcu ekumeniskajās attiecībās, taču tai pašā laikā arī šķelšanās traģiskuma manifestācija. Pirmajā liturģijas daļā – Vārda liturģijā, visi bija vienoti, taču sākoties Euharistiskajai upurēšanai, patriarhs Bartolomejs I nokāpa no paaugstinājuma un attālinājās no altāra. Evaņģēlija lasījumu nolasīja latīņu rita katoļu diakons un pareizticīgo diakons grieķu valodā. Pēc tam latīņu rita diakons saņēma svētību no patriarha, bet pareizticīgo diakons no pāvesta. Tad pāvests un patriarhs svētīja tautu – pāvests ar pareizticīgo Evaņģēliju, bet patriarhs ar katoļu Evaņģēliju. Sekoja patriarha homīlija, ko ievadīja pāvesta prezentācijas uzruna, bet vēlāk sprediķi teica pāvests. Nozīmīgs elements šais svinībās bija ticības apliecinājums. Svētais tēvs un patriarhs kopā recitēja Konstantinopoles-Nīkajas simbolu oriģinālajā grieķu valodā saskaņā ar bizantiešu liturģiju un izrunu. Ticības apliecinājums katoļiem un pareizticīgajiem ir tas pats!

Lai apmainītos ar miera sveicienu, patriarhs atkal uzkāpa uz altāra paaugstinājuma un kopā ar Svēto tēvu sniedza viens otram miera skūpstu. Jāatgādina, ka 1967. gadā, pāvests Pāvils VI pateicoties patriarham Atenagoram par Svētā Krēsla delegācijas uzaicinājumu, novēlēja: „lai miera zīme, ar ko apmainījāmies liturģijā, kļūtu par pilnīgas Euharistiskās kopības gaidīšanas zīmi.”

Dievišķās liturģijas noslēgumā, vispirms pāvests un tad patriarhs svētīja klātesošos un izgāja procesijā kristīgās tautas vidū, un simboliskā veidā – pretim visai cilvēcei, lai sludinātu Pestīšanas Evaņģēliju.

I. Šteinerte/Vatikāna radio