Doktora grādu teoloģijā ieguvis pr. Aleksandrs Stepanovs

17. jūnijā, daudzu draugu, tuvinieku, studiju biedru un profesoru klātbūtnē, doktora grādu teoloģijā Pontifikālajā Laterāna universitātē ieguva Latvijas Baznīcas priesteris Aleksandrs Stepanovs. Viņa izstrādātās zinātniskās tēzes nosaukums ir „Kristus figūra vajātās Latvijas Baznīcas sprediķos, teoloģiskajā literatūrā un tautas dievbijībā laikposmā no 1940. līdz 1991. gadam. Jēzus Kristus jaunās sludināšanas analīze un perspektīvas.”

Tātad, priesteris Stepanovs savā darbā aplūko divu totalitāro varu – nacistu un komunistu laikus un uzdod jautājumu – kādu Kristu sludināt mūsdienās, jaunajā situācijā, kas ir pilnīgi atšķirīga no vajāšanu laika?

Savu vēsturiski teoloģisko izpēti doktorands ir ietvēris trijās daļās un sešās nodaļās. Vispirms viņš iepazīstina ar Latvijas vēsturisko kontekstu – ar politisko, ekonomisko, sociālo, kultūras un reliģisko situāciju, lai izceltu tajā Baznīcas dzīvi un darbību. Priesteris Stepanovs aplūko četrus vēsturiskus posmus – vispirms no 1918. līdz 1940. gadam, kad Baznīca bija stabila, plaukstoša un garīgi stipra. Sekoja pirmā padomju okupācija 1940. gadā. Notika izmaiņas visās dzīves sfērās un šis gads Latvijas historiogrāfijā iezīmējās kā „baigais gads”. Arī vācu nacisti pret Baznīcu saglabāja to pašu apspiešanas attieksmi, ko jau bija pieņēmuši komunisti.

II Pasaules kara beigas iezīmēja jaunu Latvijas okupāciju no PSRS puses. Tā „atsāka centienus veidot „jaunu cilvēku” saskaņā ar komunistiskās ideoloģijas meliem, proti, cilvēku bez Dieva, bez individualitātes un nacionalitātes, tādējādi nesot smagus antropoloģiskus zaudējumus,” pastāstīja doktorands sava darba prezentācijā. Viņš pieminēja karojošā ateisma veiktās vajāšanas – dievnamu profanāciju un slēgšanu, slepkavības un represijas, vārda brīvības apspiešanu un antireliģisko propagandu, melus un nomelnošanu, kolaboracionismu, apostāzi un daudzo cilvēku ievainotās sirdsapziņas.

„Taču antikristīgā kampaņa nebija vienīgi tumša vardarbību hronika. Paradoksālā veidā ticīgos tā rosināja sniegt spēcīgu ticības liecību,” teica priesteris Stepanovs. Viņš izcēla Rīgas bīskapa Juliana Vaivoda lomu. Šis prātīgais Baznīcas gans un Vatikāna II koncila mācības veicinātājs Latvijas Katolisko Baznīcu vadīja no 1963. gada līdz pat neatkarības slieksnim. Disertācijas darba aizstāvētājs atzīmēja, ka 1983. gadā, nominējot Julianu Vaivodu par kardinālu, pāvests Jānis Pāvils II izdarīja spēcīgu triecienu komunistiskajam režīmam.

Otrajā pētījuma daļā, kas atbilst četrām nākamajām nodaļām, tēzes autors analizē ticības sludināšanas avotus, latviešu bīskapu un priesteru sprediķus. Laikā, kad bija aizliegta reliģiskā literatūra, viņu mācība sastādīja galveno ticības sludināšanas avotu. Trešajā un ceturtajā nodaļā tiek aplūkota teoloģiskā un garīgā literatūra, kas sastāvēja no teoloģijas rokasgrāmatām, lūgšanu grāmatām, no „nelegālās bibliotēkas” rakstiem, sauktajiem arī par samizdat izdevumiem. Vesela nodaļa ir veltīta septiņiem darbiem, kuros ietverta „Baznīcas klusumā” teoloģiskā mācība. Piektajā nodaļā autors koncentrējas uz tautas dievbijības studijām par Kristus figūru. Trešais studiju posms, kas atbilst sestajai nodaļai disertācijā, tiek iedalīts divās daļās, kur veikta sintēze un izceltas nākotnes perspektīvas.

Kādu Kristus attēlu visā kopumā rāda mūsu Baznīcas avoti? Ateisma režīmā jau pats dzīves konteksts Baznīcu mudināja gandrīz pusgadsimtu interpretēt Kristus figūru un Viņa vēsti no apoloģētiskā skatījuma, lai aizstāvētos pret karojošā ateisma apvainojumiem. Tādējādi, kas attiecas uz Iemiesošanās noslēpumu, Baznīca centās apliecināt Jēzus personas vēsturiskumu; Augšāmcelšanās tika prezentēta kā Viņa dievišķās dabas pierādījums. Bez tam, cietošā un mīlošā Kristus attēls kā morāli taisnīga vīra modelis, īpaši tuvs bija tautas dievbijībā. Kristoloģiskā perspektīva bija saistīta ar Kristus ciešanām, kuru detalizēts apraksts, to emocionālā un dramatiskā noskaņa, liecināja par Kristus atpestījošā upura mīlestības pilno motivāciju, par grēku piedošanu mūžīgajā dzīvē. Tomēr pastāvēja risks, ka līdz ar krusta interpretāciju var izraisīt barga Tēva attēlu.

Izdarot kopsavilkumu, doktorands apliecina, ka „latviešu Evaņģēlija” kodols sastāvēja no mūžīgās dzīves apsolījuma, kuras garants bija cietošais Kristus Pestītājs. Tomēr, pēc vajāšanu gadiem, Cietošā figūra mūsdienu cilvēku vairs nepiesaista. Tā neatbilst arī jaunajiem sabiedrības izaicinājumiem un problēmām. Tai pašā laikā šāda figūra Kristus noslēpumu liek aplūkot tikai vienpusēji.

Priesteris Aleksandrs Stepanovs norāda, ka pašreizējā smagās politiskās, ekonomiskās un sociālās krīzes kontekstā reliģiskais jautājums ir vēl aktuālāks nekā agrāk. Tāpēc, līdzās kristīgajām konfesijām, rodas ezotēriska un sektantiska rakstura grupas. Neopagānisms sevi piesaka kā tautas identitātes izteiksme. Var redzēt, ka tādā pasaules kontekstā, kur visvairāk valda cilvēka vajadzību apmierināšanas prasība, rodas jauna tipa cilvēks, atšķirīgs no padomju cilvēka, tomēr zināmas ideoloģijas nosacīts: tas ir stiprs, aizvien zeļošs cilvēks, ko raksturo morālā un reliģiskā relatīvisma pazīmes. Bez tam, krīze vēl vairāk atklāj sabiedrību, kas cieš no šķelšanās. Šīs šķelšanās dziļākā sakne joprojām paliek „cilvēka ievainotā dvēsele”, kā to ir novērojis Rīgas luterāņu arhibīskaps Jānis Vanags un apgalvojis ekumeniskās tikšanās reizē ar pāvestu Jāni Pāvilu II 1993. gada septembrī.

Jaunais teoloģijas zinātņu doktors Aleksandrs Stepanovs atgādina, ka Kristus nestā pestīšana atšķiras no pieņemtā modeļa „cēlonis-efekts”. Tā balstās uz citu kārtību, uz beznosacījumu attiecībām, jeb mīlestību – uz vienīgo, kas dziedina un rada patiesu vienotību. Tas ir jauns attiecību veids, kuru ir uzsācis Kristus un darījis iespējamu caur savu Lieldienu noslēpumu. Cilvēkam tas ļauj īstenot savu iedzimto spēju mīlēt.

„Lai raisītu brīvu ticības atbildi un lai īstenotu cilvēka spēju ienākt mīlestības attiecībās, ir nepieciešams, lai Baznīca Latvijā turpinātu raudzīties uz augšāmcēlušā Kristus personu un sludināt to,” savas zinātniskās tēzes prezentācijā teica priesteris Stepanovs. Viņš piebilda, ka sludināšanas efektivitāte ir atkarīga no attiecību veidošanas ar brāļiem ticībā, no pazemības spējas un savstarpējas otra pieņemšanas. Tas attiecas gan uz intraekleziālo, gan uz ekumenisko līmeni.

Priestera Aleksandra Stepanova disertācijas vadītājs Pontifikālajā Laterāna universitātē bija profesors Ļubomirs Žaks, korelatori Filips Šeno un Nikola Čola.

I. Šteinerte/Vatikāna radio