Visi priesteri ir aicināti pievērst aizvien lielāku uzmanību savai iekšējai atjaunotnei,
lai liecība par Kristu, ko tie sniedz mūsdienu pasaulei, būtu iedarbīgāka – norāda
Benedikts XVI vēstulē priesteriem Jubilejas gada ietvarā. Viņiem veltītā gada atklāšana
notiks Vissvētākās Jēzus Sirds svētkos un Lūgšanu dienā par klēra svētdarīšanu, 19.
jūnijā. Jubilejas gada svinības paredzētas sv. Jāņa Marijas Vianeja nāves atceres
150. gadadienas sakarā. Arsas prāvests pārkāpa mūžības slieksni 1859. gada 4. augustā.
Pāvests vēlējās, lai šis gads tādējādi kļūtu par iespēju dziļāk apzināties priesteriskās
misijas nozīmi, kā arī, lai tas kļūtu par īpašu lūgšanas laiku par aicinājumiem uz
priesterību.
Benedikts XVI ir adresējis vēstuli visas pasaules priesteriem.
Tajā viņš aicina pievērst uzmanību sv. Jāņa Marijas Vianeja dzīves piemēram. Pasvītro,
ka priesterība ir milzīga dāvana Baznīcai un visai cilvēcei. Norāda uz apustuliskajām
grūtībām, viņu nenogurstošo kalpojumu un priesteru lielo mīlestību. Neskatoties vajāšanām,
reizēm līdz pat asins izliešanai, priesteri nesavtīgi veltī sevi kalpošanai Dievam
un cilvēkiem. Svētais tēvs ar rūgtumu pievēršas arī dažu priesteru neuzticībai, pieļautajām
kļūdām un izraisītajiem skandāliem, no kā cieš visa Baznīca.
Runājot par Arsas
prāvestu Vianeju, Benedikts XVI norāda uz viņa pazemību un atgādina, ka vienlaikus
viņš teicami apzinājās priesterības lielumu. Priesteris ir otrais Kristus. „Priesteris
ir kaut kas liels”, savā laikā sacīja sv. Vianejs. „Ja mums nebūtu ordinācijas sakramenta,
tad mums nebūtu arī Kunga. Priesterība ir Jēzus Sirds mīlestība”. Pāvests atgādina,
ka Arsas prāvests pilnīgi un nesavtīgi veltīja sevi šim kalpojumam. Protams, zinām,
ka priestera kalpojuma derīgums nav atkarīgs no viņa svētuma. Tomēr nedrīkstam aizmirst
arī to, ka no priestera dzīves svētuma ir atkarīgs viņa darba auglīgums. Pr. Vianejs
viesojās ģimenēs, apmeklēja slimos, rīkoja draudzes svētkus, vāca līdzekļus žēlsirdības
darbiem, rūpējās par dievnama skaistumu, iestājās par bērnu izglītošanu un aicināja
lajus uz sadarbību. Šajā sakarā Svētais tēvs pasvītro, ka mūsdienu priesteriem pienākas
aizvien lielākā mērā sadarboties ar lajiem, ar kuriem tie veido „vienu priesterisko
tautu”.
Jānis Vianejs uzrunāja un turpina uzrunāt ar savu ikdienas dzīves
liecību. Viņš stundām ilgi pavadīja lūgšanā Vissvētākā Sakramenta priekšā un stundām
ilgi bija cilvēku rīcībā konfesionālā. Bez tam, viņš bija pārliecināts, ka priestera
kalpojuma auglīgums ir atkarīgs no Svētās Mises. Priesteris kļūst remdens tādēļ, ka
nepievērš pietiekošu uzmanību Svētajai Misei – viņš norādīja. „Cik nožēlojami, ja
priesteris celebrē Euharistiju tā it kā darītu kaut ko ikdienišķu”, sacīja Arsas prāvests.
Vēstulē Benedikts XVI mudina priesterus ar neizsmeļamu paļāvību uzlūkot gandarīšanas
sakramentu un ierādīt tam centrālo vietu savā pastorālajā darbībā. Bieži vien Arsas
prāvests biktskrēslā pavadīja 16 stundas diennaktī. Viņš prata mierināt mazdūšīgos
un izvest no remdenības vienaldzīgos. Viņam izdevās pārveidot neskaitāmu cilvēku dzīves,
jo prata tiem atklāt Kristus žēlsirdīgo mīlestību – skaidro Benedikts XVI. Arsa bija
kļuvusi par „lielu dvēseļu slimnīcu”. Cilvēki tur ieradās no visas Francijas. Pr.
Vianejs mācīja, ka Dievs pirmais steidzas pretī grēciniekam. Dievs savā mīlestībā
meklē katru cilvēku, jo vēlas, lai viņš dzīvotu. Pāvests pasvītro, ka arī mūsdienu
cilvēkam ir steidzami vajadzīga Dieva žēlsirdīgā mīlestība. Nepieciešams liecināt
un atklāt šo patiesību, proti, ka Dievs ir Mīlestība.
Saviem brāļiem priesterībā,
Arsas prāvests reiz sacīja, ka lielas sāpes priesterim sagādā cilvēka remdenums, pieradums
grēkot un vienaldzība. Tāpēc viņš pats dzīvoja ļoti askētisku dzīvi, daudz gavēja.
Vēstulē Benedikts XVI aicina priesterus sekot šī svētā paraugam un patiesi izdzīvot
trīs evaņģēliskos padomus – nabadzību, šķīstību un paklausību. Šķīstība skaidri atspoguļojās
jau pr. Vianeja skatienā. Runājot par paklausību, viņš mācīja, ka Dievam varam kalpot
tikai vienā veidā, proti, izpildot Viņa gribu. Savā laikā sv. Vianejs pasvītroja arī
priesteru savstarpējo brālības saišu un vienotības ar savu bīskapu būtisko nozīmi.
Tikai dzīvojot komūnijā, priesteri varēs pilnībā izdzīvot celibāta dāvanu un viņu
kalpošana ticīgo vidū nesīs augļus.
Dokumenta noslēgumā Benedikts XVI atgādina
sava priekšgājēja Pāvila VI teikto, ka mūsdienu cilvēks labprātāk uzklausa lieciniekus
nekā skolotājus. Bet ja tas klausa skolotājus, tad tāpēc, ka tie ir liecinieki. „Dārgie
priesteri”, raksta Svētais tēvs, „Kristus liek uz jums cerības. Sekojot svētā Arsas
prāvesta piemēram, ļaujieties piederēt Viņam, tad arī jūs būsiet mūsdienu pasaulē
cerības, izlīgšanas un miera vēstneši”.