Arhibīskaps U. Ramons Santana: palūkoties tālāk par politiskajām pozīcijām!

Baznīcai ir jāveicina dialogs starp dažādām politiskajām un sociālajām realitātēm valstī, tai ir jāatbalsta izlīgšanas iniciatīvas un jāpaceļ kritiska balss pret tiem, kas vēršas pret cilvēku cieņu. Šīs ir galvenās vadlīnijas, kas izriet no Venecuēlas Bīskapu konferences prezidenta Ubaldo Ramona Santanas sacītā intervijā laikrakstam L’Osservatore Romano.

Bīskaps Santana, kurš vada arī Marakaibo arhidiecēzi, kopā ar citiem Venecuēlas bīskapiem šais dienās ir ieradies Romā, kur veic vizīti Ad limina apostolorum.

Venecuēla pārdzīvo politiskā un sociālā konflikta brīžus. Kādu attieksmi šai situācijā ir izvēlējusies Baznīca?
Ar savu klātbūtni, pastorālo kalpošanu un Baznīcas mācību esam centušies atvērt telpu, kur visi venecuēlieši jūtas aicināti palūkoties daudz tālāk par politiskajām pozīcijām un meklēt dialoga ceļus. Mēs neesam ne politiķi, ne sociologi, nedz arī sociālo komunikāciju darbinieki, tomēr saprotam, ka mums, kā Baznīcas ganiem ir jāapgaismo cilvēku sirdsapziņa attiecībā uz politisko situāciju. Mums ir jāpārzina konkrētā politiskā realitāte, kurā dzīvo mūsu tauta. Mēs redzam, ka tā turpina dzīvot nabadzībā. Tāpēc vēlamies izmantot sociālās komunikācijas līdzekļus, lai spētu uzrunāt cik iespējams lielāku cilvēku skaitu. Baznīcas loma ir reliģiska un pastorāla, tāpēc esam pārliecināti, ka Baznīcai nevajag identificēties ne ar vienu no politiskajiem subjektiem – ne ar valdību, ne ar opozīciju, nedz arī ar kādu citu politisku spēlētāju. Baznīcai ir jāpaceļas citā līmenī – tai līmenī, kurā mēs jūtamies visu cilvēku garīgie gani un kur visi cilvēki bez izņēmuma mums ir vienlīdz svarīgi.

Kādā veidā bīskapi veicina dialogu un izlīgšanu? Vai ir kādi rezultāti aicinājumiem, ko esat izdevuši pēdējā laikā?
Šķiet, ka visumā šie aicinājumi ir maz ievēroti gan no valdības sektora, gan no opozīcijas puses, jo reliģisko vēsti tās abas ir vairāk ieinteresētas izmantot savā labā, nevis ieklausīties tajā. Tāpēc, katra no abām pusēm mums cenšas piespēlēt lomu, vai arī ievietot mūs tādā kontekstā, kas patiesībā mums nepieder. Bez šaubām, neviena no šīm politisko spēku cerībām neatbilst Baznīcas patiesajai misijai. Tāpēc mūsu vēsts, vismaz šai vidē, ne vienmēr tiek uzklausīta. Taču šī vēsts ir pieņemta diecēzēs un ekleziālajās kopienās. Kristiešiem tā ir parādījusi, kādai ir jābūt bīskapa patiesajai lomai tādā situācijā, kāda valstī valda šobrīd.

Kādas ir šībrīža attiecības starp Baznīcu un valsti?
Tās ir saspringtas attiecības, jo mēs vēl neesam varējuši atrast atklāta dialoga ceļus. Pastāv institucionālās komunikācijas avoti – piemēram, Reliģisko kultu nodaļas Iekšlietu un Tieslietu ministrijās. Taču nekas neliecina, ka tām par mums būtu interese. Pastāv arī citi komunikācijas avoti, piemēram, izglītības jomā. Paldies Dievam, ir organisms, kas dialogā spēj vienot valdību un Baznīcu. Tā ir Venecuēlas Katoliskās izglītības apvienība. Visumā šis kanāls darbojas diezgan labi. Katrā ziņā, jāatzīst, ka tiešs dialogs starp valdību un Bīskapu konferenci nepastāv.

Kādas ir sabiedrības prioritātes un kāds ir Baznīcas devums taisnīgākas un vienlīdzīgākas valsts veidošanā?
No vienas puses, valdības autoritātes cenšas parādīt, ka tauta ir pilnībā identificējusies ar revolucionāro ideālu. Savukārt, tie, kas ir opozīcijā, runā par vīlušos tautu, kas dzīvo nemitīgā atriebībā. Domāju, ka venecuēlieši tomēr uzstāda daudz dziļāku prasību – piemēram, politisko mieru, lielāku dialogu un patiesu sapratni starp dažādiem politiskajiem spēkiem, starp partijām, valdību un opozīciju, starp dažādiem valsts organismiem. Būtībā, runa ir par prasību pēc drošības. Tauta saskata aizsardzības nepieciešamību izejot ielās, atgriežoties mājās, ceļojot. Pastāv milzīga vajadzība pēc mierīgas dzīves. Ir pārāk daudz nolaupīšanas, vardarbības, uzbrukumu, zādzību draudu, kas cilvēkiem liek dzīvot bailēs. Domāju, ka tauta vēlas, lai valdība nodarbotos ar patiesajām problēmām, tās nepolitizējot. Politiķi vairāk rūpējas par varu, lai varētu kontrolēt politiskos sektorus un gūtu iespaidu, nevis uzklausa tautas sūdzības par to, ka tā ir spiesta dzīvot trūkumā.

Tulkoja I. Šteinerte/Vatikāna radio