Kam un kāpēc neērts šķiet pāvests un viņa mācība?

„Katoļi labi apzinās, ka Itālijā un visā Eiropā pastāv naids pret Baznīcas mācību, jo īpaši ētikas jomā. Prese, kas lielā mērā ir varas un interešu izpausme, ir viena no galvenajām ienaida izplatītājām. Pēc saprotamiem motīviem, ienaids ir vērsts pirmkārt, uz pāvestu, kas būdams Baznīcas augstākā autoritāte šīszemes virsū, piedāvā Baznīcas mācību sabiedrībai. Tāpēc pret pāvesta personu nemitīgi tiek izrādīta nepatika un hiperkritika.” Ar šādiem vārdiem Itālijas jezuītu izdevuma La Civilta’ Cattolica vienā no jaunākajiem numuriem sākas raksts ar nosaukumu „Neērtais pāvests?”. Tā autors Džandomeniko Mučči cenšas izanalizēt iemeslus, kāpēc pāvesta, jo īpaši pašreizējā pāvesta Benedikta XVI persona dažiem kalpo par traucēkli savu nodomu īstenošanā.

Pāvesta Jāņa Pāvila II pontifikāta laikā kardināls Ratcingers zināmās aprindās tika saukts par „rotveileru” – par nelokāmu un aukstu doktrīnas sargu. Šodien dažos Itālijas preses izdevumos Benedikts XVI tiek atzīts par lielu teologu, taču viņam tiek pārmests abstraktums. Šī gada 20. martā laikrakstā Corriere della Sera žurnālists G. Reale cenšas apliecināt, ka pašreizējais pāvests ir Baznīcas regresīvo pozīciju aizstāvis. „Ja vien viņš nav savu līdzstrādnieku upuris,” piemetina žurnālists.

Zināmas domstarpības pastāv arī pašā Baznīcā. Daži nevēlas saprast iemeslus, ko pāvests izceļ, apgalvodams, ka diskusijām nav pakļaujami atsevišķi ētiska rakstura temati, piemēram, faktisko un homoseksuālo savienību likumīga atzīšana.

Medijos izvērstā kampaņa, kuras mērķis ir diskreditēt pāvestu, piedāvā visekstravagantākās pāvesta uzrunu interpretācijas. „Taču mūsu mērķis,” raksta jezuītu tēvs Džandomeniko Mučči, „ir izcelt to „kultūras režiju”, kas– sākot no Times līdz New York Times un Washington Post, no Le Monde līdz Starptautiskajam valūtas fondam un lielajiem Itālijas dienas izdevumiem, cenšas pasaules līmenī nomelnot un deleģitimizēt Baznīcu.”

Šīs kampaņas iemesls faktiski ir tikai viens. Vislabāk tas izpaužas publicista Euģenio Skalfari rakstā „Atbilde Habermasam par reliģiju un laicismu” (La Repubblica, 23, 2008. g. jūlijs): „Vēsturiskās reliģijas, bet katoļticība jo īpaši, nepiekāpjas ne par soli, lai atteiktos no sava absolūtisma depozīta un savas patiesības pārākuma pār visām citām patiesībām. Baznīca ar savu ekleziālo hierarhiju, kuras augšgalā ir pāvests, nenogurstoši cīnās pret vērtību un morāles relatīvismu, tā apkaro apziņas brīvību jau tāpēc vien, ka uzskata sevi par dogmatisko patiesību nesēju.”

Stefano Rodota citā tā paša laikraksta numurā runā par „Vatikāna centieniem diktēt pasaulei ētisko līniju attiecībā par dzīvības tematiem”. Viņaprāt, Baznīca „nemaz neievēro, ka tā sevi ir izolējusi ne vien diplomātiski, bet zaudējusi arī savu kultūras hegemoniju” (2009. g. 24. marts).

Ir redzams, ka šie publicisti vēlas gūt virsroku pār pāvesta mācību, kurā viņš liek uzsvaru uz ģimenes morāli un civilo ētiku. Taču, vai šie un citi centieni liek zaudēt uzticību pāvesta mācībai? Pirms pāris gadiem, kad daži Romas universitātes La Sapienza mācībspēki bija kritiski noskaņoti pret pāvesta vizīti, šīs pašas universitātes studenti 90% gadījumu apliecināja vēlēšanos dzirdēt viņiem sagatavoto pāvesta uzrunu. Itālijā deviņdesmitprocentīga interese nav izrādīta nevienai citai publiskai personai.

„Bez šaubām, pāvests piedāvā tikai ētisku projektu, kura mērķis ir cilvēka formācija visā viņa kopumā. Tas ir kultūras un garīgs projekts, kas balstās uz dabisko likumu un ir līdzjūtības piesātināts pret atsevišķu indivīdu kritieniem. Pāvesta vārdi cilvēkus rosina pamanīt to ikdienas pieredzi, kurā dominē narkotiku un alkohola posts, vardarbība pret vājajiem, dzīvības, kas tiek atstumtas, cilvēcības un solidaritātes jēgas nonivelēšanās,” paskaidro jezuītu tēvs Mučči.

Raksta autors ir ievērojis, ka starp tiem, kas cenšas nomelnot pāvestu, atrodas tādi, kas ir atbalstījuši totalitāros režīmus. Taču šodien viņi cenšas vainot totalitārismā Baznīcu, kas aizstāv neaizsargātos un nabadzīgos. Tie paši, kas Baznīcu aicina piedalīties labāku valsts pilsoņu audzināšanā, paradoksālā kārtā tai pārmet jaukšanos valsts darīšanās. Visvairāk šie pārmetumi atskan tad, ja tiek apspriesti jautājumi par dzīvību, ģimeni, attieksmi pret slimniekiem, jo īpaši pret nedziedināmi slimiem cilvēkiem. No šādām pozīcijām, kas bieži vien ir saistītas ar politiskām interesēm, tiek raidītas arī sistemātiskas naida izpausmes pret pāvestu. Pāvests tiek vainots dialoga trūkumā ar sabiedrību, ar dažiem ticīgajiem, pret kuriem viņam it kā nepietiek mīlestības atšķirīgo uzskatu dēļ.

„Itālijas prese pāvesta tēlu cenšas pasniegt hiperkritiskā gaismā,” raksta tēvs Mučči. Viņš atzīst, ka tai pašā laikā netrūkst sabiedrībā pazīstamu personu, kas savas balsis paceļ pāvesta aizstāvībai. To dara, piemēram, Livorno pilsētas ebreju kopienas kultūras asesors Gvido Gvastalla, kurš avīzē „Il Foglio Quotidiano” 2008. gada janvārī publicējis rakstu „Septiņi iemesli, kāpēc ebrejs pāvestā saskata gudrību”.

Pāvesta lomu un kalpošanu pozitīvi novērtējuši divi angļu vēsturnieki. Maikls Burlē, ilggadējais Oksfordas un Hārvardas universitāšu, un Londonas Ekonomikas skolas profesors Benedikta XVI mācību pretstata tāda „multikulturālisma” banalitātei, kurā bez jebkādas izvērtēšanas tiek sajaukti visdažādākie, pat vispretrunīgākie uzskati. Burlē dalās šādā novērojumā: „Liberālā elite reliģijas vietā dod priekšroku nemitīgai, mantrai līdzīgai dažu vārdu recitēšanai. Starp šiem vārdiem visvairāk izceļas „cilvēktiesības”, „atšķirības”, „tolerance”. It kā liberālās elites pārstāvji paši būtu šos vārdus izgudrojuši. Viņi neapzinās, cik ļoti šie vārdi patiesībā ir saistīti ar kristīgo kultūru. Tā ir kultūra, kas balstīta uz idejām un struktūrām, kurās ir pilnīgi iegrimusi mūsu dzīve, bet kuras nespējam atzīt.”

Savukārt Pauls Džonsons, nedēļas izdevuma New Statesman direktors uzsver, ka lielākā cilvēces daļa reliģijā saskata vitālu cilvēka dzīves dimensiju. Viņš atzīst, ka pāvests rūpējas par to, lai prāts netiktu atrauts no transcendentā. Džonsons ir sarūgtināts, ka „diemžēl, visi mūsdienu sabiedrības spēki ir nostājušies pret viņu”.

Pret pāvestu nekādā ziņā nav nostājies filozofs Andrē Gluksmans, kurš rakstā „Benedikta XVI pusē” laikrakstā Corriere della Sera 2007. gada jūlijā nekavējās apgalvot, ka atbalsta pāvesta nostāju pret jebkādu postmodernā relatīvisma formu.

„Minētie autori pārstāv dažādas kultūras vides, taču viņus vieno pārliecība, ka nevar pastāvēt konflikts starp reliģiju un zinātni, starp prāta darbību un atvērtību pret transcendento. Tāpēc pāvestā viņi saskata nevis neērtu personu, bet gan jauna humānisma sludinātāju. Neraugoties uz iepriekš minētajiem Euģenio Skalfari un Rodotas uzskatiem, kas darbojas stipri ierobežotā apvārsnī, nešķiet, ka pāvests būtu dogmatisma upuris un ka Baznīca būtu zaudējusi savu ietekmi Rietumu kultūrā,” tā atkal tēvs D.Mučči.

Raksta „Neērtais pāvests?” autors aicina ievērot, ka tā dēvētā „laicīgā” fronte ir radikalizējusi savu konfrontāciju ar Baznīcu. Tai ir iepaticies lietot terminu „katolicisms grūtībās”. Presē tiek piekopta stratēģija, saskaņā ar kuru Baznīca tiek pasniegta kā veclaicīga, noslēpumaina, nervoza – „gandrīz kā psiholoģisks gadījums”. Tai pašā laikā tiek noklusēts Baznīcas devums sociālajā jomā, kas Itālijā pārsvarā gulstas tieši uz katoļticīgo, jo īpaši, uz laju pleciem.

Jezuītu tēvs D.Mučči norāda, ka pāvesta Benedikta XVI mācība atspoguļo Vatikāna II koncila mācību. Pāvests ir noraizējies par tādas kultūras izplatību, ko cenšas veicināt viņa pretinieki. Benedikts XVI mūsdienu cilvēku uzlūko kā tādu, kas būdams gadsimtiem ilgas vēstures mantinieks, „tur aizdomās Dievu, it kā Viņš vēlētos kaut ko atņemt no cilvēka dzīves, kā konkurentu, kurš ierobežo cilvēka brīvību un ka cilvēks varēs pilnībā baudīt dzīvi tikai tad, kad atbrīvosies no Dieva… .

Cilvēks nevēlas paļauties uz Dieva mīlestību. Tā viņam nešķiet uzticama. Viņš paļaujas vienīgi uz zināšanām, jo domā, ka tās viņam spēj dot varu, ar kuru viņš autonomā veidā vēlas pārvaldīt savu dzīvi”. Šos vārdus pāvests teica 2005. gada 8. decembrī, atceroties 40. gadskārtu, kopš noslēdzās Vatikāna II koncils.

Nākamā gada aprīlī, uzrunājot Pontifikālo Bībeles komisiju, Benedikts XVI norādīja, ka daži cilvēki izstrādā teorijas par prāta un brīvības absolūto kundzību pār morālajām normām. Šīs „laicīgās morāles” autori apgalvo, ka cilvēks kā racionāla būtne ne tikai var, bet viņam arī vajag brīvi noteikt savas uzvedības vērtību.

Pāvesta rūpju lokā ir ne tikai uz kultūras, bet arī uz pastorālā vide, kas ir cieši saistīta ar pirmo. Pagājušā gada martā, uzrunājot Pontifikālo Kultūras padomi, viņš sacīja, ka „sekularizācija nav tikai ārējie draudi ticīgajiem, bet tā jau ilgu laiku izpaužas pašas Baznīcas iekšienē. No iekšienes un dziļi tā saduļķo kristīgo ticību, ticīgo dzīves stilu un ikdienas izturēšanos. Viņi dzīvo pasaulē un bieži vien viņus iezīmē attēlu kultūra, kas uzspiež pretrunīgus modeļus un impulsus, praktiski liekot noliegt Dievu. Pēc Dieva vairs nav vajadzības, nav jādomā vairs ne par Viņu, nedz arī par atgriešanos pie Viņa. Bez tam, dominējošā hedonistiskā un konsumistiskā mentalitāte gan ticīgajos, gan viņu ganos veicina paviršību un egocentrismu, kas iedragā Baznīcas dzīvi. Pastāv risks iekrist garīgā atrofijā un sirds tukšumā.”

I. Šteinerte/Vatikāna Radio