Montekassino abatija laikmetu griežos

Pirms pāvesta Benedikta XVI vizītes Montekassino benediktiešu abatijā, galvenajos vilcienos pārlaposim tās daudzās lappuses, kas veido šīs sakrālās vietas vēsturi. Aizvadītajā gadsimtā, II Pasaules karā, abatija jau ceturto reizi savas pastāvēšanas četrpadsmit gadsimtu ilgajā laikā tika iznīcināta pilnībā. Kara otrajā pusē, vajājot vācu karaspēku, to ik pa laikam bombardēja sabiedroto karaspēks. Taču 1944. gada 15. februārī komplekss saņēma izšķirošo triecienu. Tieši pēc gada, 1945. gada 15. februārī, tika likts pamatakmens abatijas rekonstrukcijai, līdz 1964. gada 24. oktobrī to varēja atklāt pāvests Pāvils VI. Tai pašā gadā, atklāšanas svinību laikā viņš pasludināja abatijas dibinātāju, svēto Benediktu no Nursijas par Eiropas debesīgo aizbildni.

Pirmoreiz abatija cieta sagrāvi 577. gadā. To izraisīja vietējo hercogu konflikts, kas turpinājās pēc longobardu karaļa Klēfa nāves. Klosteri izpostīja hercoga Zotones karavīri. Otrreiz abatiju nodedzināja saracēņi 883. gadā, trešoreiz to sadragāja 1349. gadā notikusī zemestrīce.

Bez šīm, pilnīgas izpostīšanas reizēm, Montekassino abatija ir pieredzējusi vairākus uzbrukumus, laupīšanas un ļaunprātīgas dedzināšanas, mūku iznīcināšanas un padzīšanas. Taču vēstures tumšās lappuses ir mijušās ar vairākiem uzplaukumiem, abatijas kompleksa paplašinājumiem, ceļot jaunas ēkas, baznīcas, bibliotēku. Vairāki mākslinieki ir rūpējušies par abatijas izdaiļošanu.

Četri bijušie Montekassino abatijas abati un mūki ir kļuvuši par pāvestiem. Tie ir Stefans IX, jeb Federiks no Lorenas un svētīgais Viktors III, jeb Dezidērijs. Tie abi dzīvoja XI gadsimtā. Gadsimtu vēlāk par pāvestu tika iecelts bijušais abatijas bibliotekārs Džovanni Kaetani, kurš pieņēma Gelāzija II vārdu, bet XVI gadsimtā kardināls Džovanni de Mediči, kurš dzīvoja ārpus Montekassino abatijas, taču bija nozīmēts par „abatu komendantu”, kļuva par pāvestu, ko Baznīcas vēsturē pazīst kā Leonu X, to, kurš 1518. gadā uzsāka prāvu pret Mārtiņu Luteru.

Trīs pāvesti savulaik ir uzņēmušies arī Montekassino abatu lomu. Svētīgais Urbāns V, tūlīt pēc jau pieminētā zemestrīces postījuma 1349. gadā, redzot, ka abatija atrodas nožēlojamā stāvoklī, uzņēmās abata lomu un lika visiem benediktiešu klosteriem ik pēc diviem gadiem dot sešdesmito daļu no saviem ienākumiem abatijas atjaunošanai.

Pāvils II, kurš ir pazīstams kā dedzīgs korupcijas apkarotājs, 1464. gadā sevi pasludināja par abatu komendantu. Pēdējais pāvests-abats bija Gregors XVI. Viņš ir nācis no kamalduliešu mūku vidus.

Montekassino abatijā ir viesojušies vairāki pāvesti. Pagājušajā gadsimtā to apmeklēja Pāvils VI un Jānis Pāvils II. Pāvils VI, iesvētot jaunuzcelto abatijas kompleksu 1964. gadā, teica, ka šīs svinības simboliskā veidā ir arī kara epilogs. Citējot Isaja grāmatu, viņš toreiz apliecināja: „Šeit vēlamies pārkalt savus zobenus par lemešiem un savus šķēpus par vīna dārza dārznieku nažiem.” Pāvests Pāvils VI teica arī šādus vārdus: „šeit vēlamies, lai piedošanā atdzimtu cilvēku brālība, lai viņi atteiktos no ienaida, lepnības un skaudības, kas ved pie kara. Lai viņi to aizvieto ar saskaņu un sadarbību. Lai Montekassino vienmēr deg dievbijīga brālības liesma… Abatijas spēja piesaistīt un izstarot gara gaismu, dod spēku, kas ir nepieciešams, lai pasaulē valdītu miers.”

I. Šteinerte/Vatikāna Radio