Benedikts XVI Kristus kapa bazilikā: tukšais kaps liecina par cerību!
„Šī ir vieta, kur izšķirošā veidā notika pārmaiņas cilvēces vēsturē,” atgādināja pāvests,
piektdienas rītā stāvot pie Kristus kapa Jeruzalemē. Pēc tikšanās ar kristīgo konfesiju
pārstāvjiem, pāvests apmeklēja Svētā kapa baziliku, kurā ir ietverta Golgāta un Kristus
kapa vieta. Jēzus laikā tās atradās ārpus pilsētas. Līdz ar trešā Jeruzalemes mūru
celtniecību no 41. līdz 44. gadam, Golgāta jau tika ietverta pilsētā. Pēc jūdu sacelšanās
135. gadā, imperators Hadrians, vēloties izdzēst visas jūdu reliģijas pēdas, lika
noslaucīt no zemes virsas arī Kristus kapu. Tas tika piepildīts ar zemi un uz šīs
vietas uzcelts Venērai veltīts romiešu templis. Tomēr Jeruzalemē bija palikusi kristiešu
kopiena, kas parūpējās par to, lai turpmākās paaudzes zinātu kapa atrašanās vietu.
Pirmā
ekumeniskā koncila laikā (Nīkaja, 325), Jeruzalemes bīskaps Makārijs lūdza imperatoru
Konstantīnu nojaukt uz Kristus kapa uzcelto Venēras templi, zem kura kaps bija saglabājies
labā stāvoklī. Konstantīna māte, svētā Helēna, virs tā lika uzcelt Augšāmcelšanās
baziliku.
614. gadā notika persiešu iebrukums Jeruzalemē, kura laikā kapakmens
no Kristus kapa tika pārlauzts, bet vēlāk tā vairāki gabali iemūrēti dažādos altāros.
638. gadā Jeruzalemē iebruka arābi. Kristieši pie Svētā kapa turpināja lūgties un
svinēt dievkalpojumus. Apkārt valdīja gan šķietamas iecietības, gan atklāta naida
atmosfēra. 1009. gadā kalifs Al Hakims kapu lika nojaukt pilnībā. 1048. gadā bizantiešu
imperators Konstantīns Monomaks saņēma atļauju veikt svētnīcas restaurāciju. Pati
bazilika (Martyrium) netika atjaunota. Restaurēts tika vienīgi tas, kas bija
palicis pāri no kapa. Savukārt, virs Golgātas tika uzcelta kapela, kas aizsedza klinti.
Krusta
karotāji, kas Jeruzalemē ienāca 1099. gada 15. jūlijā, nolēma iepriekšējās celtnes
neatjaunot, bet nojaukt tās un uzcelt lielu baznīcu, kas vienā vienīgā celtnē ietvertu
visas piemiņas vietas, kas saistās ar Jēzus nāvi un augšāmcelšanos. Jaunā baznīca
tika iesvētīta 1149. gadā un palika gandrīz nemainīga līdz XIX gadsimtam, kad franciskāņi
veica nozīmīgus dievnama nostiprināšanas darbus, atstājot neskartu sākotnējo struktūru.
1808. gadā daudzas baznīcas vietas cieta ugunsgrēkā. Grieķu pareizticīgie saņēma otomaņu
autoritāšu atļauju veikt restaurāciju. Diemžēl, restaurācijas laikā tika iznīcināti
daudzi uzraksti, dekorācijas un latīņu karaļu kapavietas. Pēc zemestrīces 1927. gadā
Britu valdība, kam bija pārstāvniecība Palestīnā, dievnamu kārtējo reizi nostiprināja,
taču 1948. gadā postījumus bazilikai nodarīja bombardējumi arābu un izraēliešu karā.
Līdz
pat šodienai Kristus kapa baziliku pārvalda trīs kristīgās konfesijas – Romas latīņu
rita katoļi, grieķu pareizticīgie un armēņu pareizticīgie. Katras minētās konfesijas
divi pārstāvji šodien sagaidīja pāvestu un pavadīja viņu pie Kristus kapa. Stāvot
pie tā, Benedikts XVI teica: „Svētā Jāņa Evaņģēlijs ir atstājis mums pacilājošu atstāstu
par Pētera un Jēzus mīļotā mācekļa vizīti pie tukšā kapa Lieldienu rītā. Šodien, pēc
divdesmit gadsimtiem, Pētera pēctecis, Romas bīskaps, stāv pie tā paša tukšā kapa
un pārdomā par Augšāmcelšanās noslēpumu. Sekojot apustuļa pēdās, es vēlos no jauna
pasludināt – mūsdienu vīriešiem un sievietēm, Baznīcas nelokāmo ticību, ka Jēzus Kristus
tika „krustā sists, nomiris un apglabāts” un ka Viņš „trešajā dienā augšāmcēlās no
mirušiem”. Paaugstināts pie Tēva labās rokas, Viņš nosūtīja mums savu Garu grēku piedošanai.
Izņemot Viņu, ko Dievs padarīja par Kungu un Kristu, „nevienā citā nav pestīšanas,
jo zem debess cilvēkiem nav dots neviens cits vārds, kurā viņi varētu kļūt pestīti
(Apd 4:12).”
Pāvests piebilda, ka šī ir vieta, kur izšķirošā veidā notika
pārmaiņas cilvēces vēsturē. Ilgo grēka un nāves valstību satricināja paklausības un
dzīvības triumfs. Šeit Kristus, jaunais Ādams, iemācīja, ka ļaunajam nekad nepieder
gala vārds, ka mīlestība ir stiprāka par nāvi, ka mūsu un visas cilvēces vēsture atrodas
uzticīgā un apredzīgā Dieva rokās.
Pirms atgriešanās Romā, Benedikts XVI vēlējās
atstāt šādu vēstījumu: „Tukšais kaps liecina par cerību, par cerību, kas nepieviļ,
jo tā ir dzīvības Gara dāvana. Tas ir vēstījums, ko noslēdzoties manam svētceļojumam
Svētajā Zemē vēlos jums šodien atstāt. Lai cerība, pateicoties Dieva žēlastībai, no
jauna iedegas to ļaužu sirdīs, kas dzīvo šai zemē! Lai tā iesakņojas jūsu sirdīs,
lai tās netrūkst jūsu ģimenēs un kopienās, un lai tā katru no jums iedvesmo liecināt
par Miera Princi!”
Pāvests piebilda, ka šis senais Anástasis memoriāls
mēmi liecina gan par pagātni un tās kļūdām, nesapratni un konfliktiem, gan arī par
godības pilno apsolījumu, kas turpinās izstarot no Kristus tukšā kapa. Šī svētā vieta,
kur Dieva spēks atklājās nespēkā un cilvēciskās ciešanas pārveidoja dievišķā godība,
ar ticības acīm mudina raudzīties uz krustā sistā un augšāmcēlušā Kunga seju. To kontemplējot,
pāvests aicināja aizvien vairāk apzināties, ka arī tagad kristiešos darbojas žēlastība
un Kristus augšāmcelšanās. Svētais tēvs novēlēja, lai tās palīdz nojaukt jebkādus
šķēršļus, kas atrodas kristiešu ceļā un kopīgi liecināt par Kristu un Viņa mīlestības
izlīdzinošo spēku.