Intervija ar kard. K. M. Martini pirms pāvesta vizītes Svētajā Zemē

Pirms pāvesta vizītes Svētajā Zemē Vatikāna radio redakcija itāliešu valodā iztaujāja kardinālu Karlo Marija Martini, kurš jau dažus gadus dzīvo Jeruzalemē. Iepazīstināsim ar šo interviju arī mūsu auditoriju Latvijā:

Kā radās ideja apmesties uz dzīvi Jeruzalemē 75 gadu vecumā?

 
Kad man uzdeva šo jautājumu, es vienmēr atbildēju: „ir jābūt attaisnojumam, lai nebrauktu uz Jeruzalemi!” Visi apstākļi ir par labu Jeruzalemei, jo īpaši kristietim, kurš tajā saskata debesis, kas skar zemi.

Kādi ir izlīgšanas augļi, ko esat devis laikā, kopš šeit atrodaties?

 
Domāju, ka esmu darījis maz, jo esmu dzīvojis ļoti noslēgtu dzīvi. Izlīgšana ir bijusi galvenokārt mans lūgšanu objekts. Esmu izdarījis kādu nelielu draudzības žestu, piemēram, attiecībā uz Betlēmes arābu universitāti, uz Jeruzalemes ebreju universitāti, esmu nodibinājis personīgas draudzības attiecības ar atsevišķiem cilvēkiem, taču neesmu īpaši nodevies starpreliģiju dialogam, arī tāpēc, ka esmu pārāk vecs priekš šīm lietām.

Benedikts XVI ir trešais pāvests mūsdienu laikmetā, kas dosies uz Svēto Zemi pēc Pāvila VI (1964) un Jāņa Pāvila II (2000). Pazīstot vietas un cilvēkus, kas šeit dzīvo, kā attiecaties pret šo universālās Baznīcas pārstāvja apustulisko ceļojumu?

 
Attiecos tāpat kā visi kristieši, ievērojot, ka Baznīca tiecas pret Jeruzalemi un Jeruzalemei piemīt simboliskas vērtības, kas ir mūžīgas. Patiešām, Pilsēta, jeb labāk sacīt, Dieva īstenotā Valstība, tiek saukta par Debesu Jeruzalemi. Pāvesti uz Jeruzalemi ir sākuši doties nesen, tāpēc, labi neapzināmies, ko gaidīt. Iespējams, ka Dievs gatavo kādus pārsteigumus, taču katrā ziņā šis ceļojums palīdzēs vēl vairāk pārliecināt ebrejus, ka Baznīca labprāt vēlas ar viņiem sazināties, veidot dialogu. Tāpat tas palīdzēs pārliecināt arī palestīniešu tautu, ka kristieši saprot viņu ciešanas un ir viņu pusē. Bez tam, pastāv kāds Dieva noslēpums, kas Baznīcā liek atgriezties Jeruzalemes centralitātes izjūtai, kas ir bijusi nedaudz pazaudēta.

Kādu garīgo nozīmi var dot šis ceļojums kristiešiem, kuri šodien dzīvo šai vardarbības izmocītajā zemes stūrītī?

 
Šī grupa, ko jūs pieminējāt, ir ļoti īpaša. Kristiešu ir ļoti maz un viņi atrodas grūtībās, jo nesaskata nākotni, tāpēc viņiem šis ceļojums iegūs atbalsta nozīmi pašreizējā situācijā, kā arī palīdzību nākotnē. Kristiešu dzīve šeit nav viegla, jo trūkst darba un iespēju izaugt, izpausties un attīstīties. Tāpēc viņi neapšaubāmi cer uz palīdzību.

Kāda nozīme pāvesta ceļojumam būs starpreliģiju dialoga un ekumenisma ziņā?

 
Jeruzaleme, kā vienmēr esmu teicis, pati par sevi nav sevišķi ekumeniska zeme. Ejot uz Kristus kapu, redzam, ka dažādas konfesijas cita citu cenšas pārspēt ar balss skaļumu, ka tās strīdas savā starpā. Tātad, Jeruzaleme nav vis pilsēta, kas der par ekumeniskā dialoga paraugu. Tomēr, šais gados ir veikts progress un gaidīsim, ka šis ceļš arī turpināsies. Veikt dialogu starp reliģijām arī nav viegli. Tas, uz ko es liktu uzsvaru, ir miera dialogs, dialogs cilvēku līmenī. Tā piemēram, pazīstu kādu diezgan lielu cilvēku grupu, kur katram ģimenē ir bijušas smagas sēras. Tomēr, tā vietā, lai meklētu atriebību, viņi iet un meklē, kur otrajā pusē, proti, palestīniešu, vai ebreju ģimenēs, ir bijušas līdzīgas sēras, lai varētu ar viņiem aprunāties. Lūk, šai ziņā varētu dot ievērojamu ieguldījumu dialoga veicināšanā. Tas ir dialogs, ko es saucu par miera dialogu. Tas ir dialogs cēlu vērtību līmenī, jo, kamēr reliģijās var būt kāds šķelšanās motīvs, šai dialogā pastāv tieši savstarpēja sapratne un spēja dziļi izprast otru.

Jūs runājāt par neseno progresu ekumenisma jomā. No kurienes tas radies?

 
Tas radies, pateicoties dažādām lietām. Galvenokārt, dažādiem teoloģiskiem dialogiem, kas ar Svētā Krēsla atbalstu ir notikuši dažādās pasaules vietās. Tad, pateicoties arī vietējo Baznīcu savstarpējai sadarbībai. Mani, piemēram, oficiāli pieņēma bijušais Krievijas patriarhs Aleksijs II. Mēs bijām draugi un viņš bija atbraucis arī uz Milānu. Tātad, ir bijusi dažāda apmaiņa, un tas ir veicinājis ekumenisko garu.

Eminence, kādas vietas Jeruzalemē un Svētajā Zemē jums ir visdārgākās?

 
Man nav grūti to pateikt: visdārgākā vieta ir Kalvārija, jo tur var pārdomāt par visas cilvēces likteni. Viss, kas negatīvā veidā skar cilvēces vēsturi, tai vietā tiek uzņemts un atpestīts. Tā ir dziļas piemiņas vieta.

Kā atcerējāties šo vietu nesen aizvadītajās Lieldienās?

 
Diemžēl, biju tālu no tās. Cerēju, ka visu laiku varēšu uzturēties Jeruzalemē, taču tas nav iespējams. Tāpēc atcerējos to lūgšanās. Lielajā piektdienā pārdomāju par situāciju, kurā Kristus upuris pārspēj visus pasaules noziegumus. Šai pasaulē pastāv daudzi vilšanās un rūgtuma iemesli, taču raugoties uz Kristu, ir zināms, ka Viņš uzvarēja visas šīs lietas un pārspēja tās. Mēs, cilvēki, nespējam pat izskaidrot kā, taču esam pārliecināti, ka labais ir stiprāks par ļauno.

Tātad, ko no pāvesta ceļojuma Svētajā Zemē jūs sagaidāt personīgajā līmenī?

 
Es vēlētos sagaidīt, lai turpinātos dialogs ar ebrejiem un lai tiktu likts uzsvars uz taisnību un patiesību ebreju un palestīniešu konfliktā. Kungs mums var gatavot arī pārsteigumus, taču šobrīd nezinu, kādi tie varētu būt, jo Viņš tos, iespējams, patur noslēpumā un atklās tikai pēdējā brīdī.

Kas, būtībā, ir vajadzīgs, lai Svētajā Zemē valdītu miers?

 
Ir vajadzīgas daudzas lietas, ir vajadzīga patiesība, taisnība, sapratne, atteikšanās no vardarbības, no terorisma. Pastāv daudzas lietas, kas netiek ievērotas, bet no kurām ir atkarīgs miers. Minēšu šādu piemēru: dalīšanās ūdenī. Ūdens ir maz un tajā ir jādalās līdzīgā mērā, tā, lai var dzīvot abas tautas, abas valstis. Pastāv arī politikas un dialogu ceļš, kā arī vienkāršas tikšanās starp cilvēkiem, piemēram, manis norādītās izlīgšanas grupas. Esmu pārliecināts, ka no tā var daudz ko iegūt. Tas ir Evaņģēlijs, ko cilvēki piemēro praksē. Viņi pat neapzinās, ka tas ir Evaņģēlijs, taču jau šī attieksme vien norāda uz evaņģēlisko skaistumu.

Tulkoja I. Šteinerte/Vatikāna Radio