Pr. K. Vojtilas "ģimenes regula" viņa studentu un draugu atmiņās
Pontifikālajā Jāņa Pāvila II institūtā Vatikānā 24. aprīlī bija sarīkota studiju diena
par tematu „Mīlestība un tās regula. Laulāto garīgums Karola Vojtilas skatījumā”.
Tikšanās dalībnieki komentēja kādreizējā Krakovas arhidiecēzes priestera sastādīto
„Regulu laulātajiem Humanae vitae”. Šī regula tapusi komunisma apstākļos sadarbībā
ar studentu grupu Środowisko (tulkojumā: „vide”).
Środowisko
grupas dalībnieki Danuta Ciselska, Terēze Malecka, Gabriels Turovskis un laulātie
Ludmila un Staņislavs Grigeļi 24. aprīlī bija ieradušies Vatikānā, lai piedalītos
diskusijās. Jāņa Pāvila II vārdā nosauktā Pontifikālā institūta direktors Livio Melina
izcēla trīs galvenos punktus minētajā regulā. Proti:
mīlestībai ir nepieciešama
regula, jo tā nav vienkāršs sentiments, bet gan brīva sevis dāvāšana, kurā būtisks
elements ir atbildība;
lai dzīvotu pēc regulas, ir jātiecas pretim ideālam,
tātad, jādzīvo garīguma perspektīvā;
tiekties pēc garīguma un dzīvot pēc regulas
var tikai tad, ja pastāv kopienas vide, kas ģimenei palīdz un to pavada. Tāpēc, ir
jāizveido „ģimeņu ģimene”.
Pontifikālās Laju padomes prezidents, kardināls
Staņislavs Rilko, atklājot sanāksmi, sacīja, ka priestera Karola Vojtilas pastorālā
darbība Krakovas universitātes studentu vidū izrietēja tieši no viņa dziļajām mīlestības
jūtām pret studentiem un jaunajiem pasniedzējiem, ar kuriem tos vienoja draudzības
saites un kuriem viņš kļuva par garīgo vadoni, savukārt, studenti un jaunie pasniedzēji
– par viņa „vidi”. „Situācijā, kurā bija liegta jebkāda pulcēšanās brīvība, vispārējais
termins „vide”, autoritātēm nozīmēja faktisku agregatīvu realitāti. Tolaik, līdzīga
grupa pulcējās arī ap priesteri Janu Petraško, lai arī šajā gadījumā studenti un profesori
to nesauca par „vidi”. Tomēr abas šīs grupas, kas izveidojās Krakovas arhidiecēzē,
kļuva par efektīviem cilvēciskās un kristīgās formācijas instrumentiem.
„Karola
Vojtilas mīlestības pedagoģija ir nesusi bagātīgus augļus „vides” jauniešu vidū, viņu
ģimenes dzīvē, viņu bērnu ģimenes dzīvē, darbā un Baznīcas aktivitātēs. Tas ir garīgais
piedzīvojums, kas joprojām turpinās arī mūsu dienās,” teica kardināls Rilko.
Staņislavs
Grigeļs, kurš vada Jāņa Pāvila II Pontifikālā institūta Karola Vojtilas katedru, pastāstīja,
ka „vides” dalībniekus vienoja izpratne par to, ka laulība un ģimene ir cilvēka brīvības
un nacionālās suverenitātes pēdējie balsti. Tad, kad krīt šie balsti, krīt arī cilvēku
sabiedrība un Baznīca. Grigeļa kungs akcentēja arī, ka laji, kas piederēja Vojtilas
un Petraško grupām, atšķiras ar svētīgas dzīves paraugu. Dievs ir vēlējies, ka viens
no šiem lajiem Ježi Ciselskis, Krakovas Politehniskā institūta profesors, kurš kopā
ar diviem bērniem gāja bojā kuģa avārijā, apmeklējot Ēģipti, šodien, kopā ar Karolu
Vojtilu un Janu Petraško, ir ierindots Viņa kalpu sarakstā.
Karola Vojtilas
bijušie studenti šais dienās iepazīstināja ar trim viņa tekstiem, kas pirmoreiz iztulkoti
itāliski. Tie attiecas uz Krakovas periodu Jāņa Pāvila II dzīvē un ir ietverami Laulības
sakramenta teoloģijā. Pšemislavs Kvjatkovskis, kurš šobrīd ir doktorands Pontifikālajā
Jāņa Pāvila II institūtā, uzsvēra, ka „vides” dalībnieki sirdī glabā šo vienreizējo
personību un tās cīņu par to, lai tiktu izprasta patiesība par cilvēku, kas slēpjas
vīrieša un sievietes noslēpumā, un kurus Dievs ir radījis pēc sava attēla un līdzības.
„Ir jāatzīst dažādi briesmu faktori, kas apdraud mīlestību ģimenē. Tāpat ir jānosoda
jebkādi meli un ilūzijas par ģimeni. Ir jāatzīst, jātic un skaļi jāatkārto, ka ģimene
ir viens no veidiem, kādā izpaužas universālais mīlestības paaicinājums. Laulības
sakramentālā žēlastība nav vis kāda teorija, bet gan auglīga dalība Dieva mīlestībā,
kas ir laulāto dzīves iesākums un piepildījums,” uzsvēra kādreizējais Karola Vojtilas
skolnieks.
Danuta Ciselska, Dieva kalpa Ježi Ciselska sieva, pastāstīja, ka
Środowisko grupa dzīvoja bagātīgu dzīvi, kurā valdīja draudzīgas attiecības,
tūrisms un kultūra. Priesteris Vojtila vienmēr bija kopā ar grupas dalībniekiem –
gan pārgājienos, koncertos, teātra izrādēs, kino. Vēlāk viņš kopā ar visiem piedalījās
diskusijās.
Šai studentu un jauno pasniedzēju grupā nodibinājās ciešākas attiecības
un ar laiku tika slēgtas arī laulības. Bez šaubām, arī problēmas, kas attiecās uz
iepazīšanos un laulāto dzīvi, tika apspriestas ar priesteri ilgāku individuālu pārrunu
laikā. „Vēl šodien nespēju saprast, kā viņš atrada mums nepieciešamo laiku,” atceras
Ciselskas kundze. „Viņš vienmēr bija pieejams. Gadījumos, kad viņam neizdevās atrisināt
problēmu, vai iedziļināties tajā, viņš rakstīja vēstules. Viņš palīdzēja mums risināt
ne tikai dzīves teorētiskās, bet arī praktiskās un personīgās problēmas. Viņš paskaidroja,
ieteica, vadīja, bet nekad neuzspieda kādu noteiktu lēmumu. Tas bija jādara mums pašiem.
Domāju, ka tieši viņa totālā nodošanās mums un savam darbam, novērsa mūsos jebkādas
skaudības jūtas pret citiem. Katrs saņēma tieši to, ko bija gaidījis. Priesteris bija
draugs katram no mums, viņš bija autoritāte, skolotājs un daudziem arī biktstēvs.
Mēs vēlējam viņam labu un viņš vēlēja labu mums. Mēs viņu ļoti cienījām un arī viņš
mūs cienīja, tāpat, kā visu savu dzīvi cienīja katru cilvēku. Visa pasaule varēja
viņam sekot daudzus gadus. Vujeks, jeb tēvocis, kā viņu sauca studenti, izturējās
vienādi pret visiem, kuri vērsās pie viņa ar savām problēmām.”
„Kur slēpjas
Svētā tēva Środowisko fenomens?” sanāksmē jautāja cita Karola Vojtilas skolniece
Terēze Malecka. Viņa teica, ka Vujeks vienmēr ir bijis klātesošs visā viņu dzīvē un
viņš ir klātesošs arī tagad. Izmantojot mūsdienu valodas salīdzinājumus, Maleckas
kundze teica: „viņš bija oriģināls un pievilcīgs priesteris, īsts jauniešu grupas
gans. Viņš bija centrālā figūra ekskursijās, reliģiskajā dzīvē un izklaidē. Taču visvairāk
par visu viņš bija garīgais vadītājs, kurš piedalījās mūsu dzīves galvenajos notikumos,
jo īpaši kāzās. Viņš bija klāt arī mūsu ģimenes dzīvē, attiecībās ar vecākiem un vēlāk
– ar mūsu bērniem un mazbērniem. Viņš bija ieinteresēts arī mūsu katra profesionālajā
un darba dzīvē.
Neraugoties uz to, kādu ekleziālo pakāpi viņš ieņēma, Vujeks
vienmēr uzturēja ar mums ciešas attiecības, kas līdzinājās ģimenes attiecībām, attiecībām,
kādas ir ar tēvu un māti ģimenē. Vujeks ap sevi radīja absolūtas atklātības un atvērtības
atmosfēru, un mēs, katrā mūsu dzīves posmā viņam uzticējām arī mūsu personīgos jautājumus.
Mūsu kontakti ar viņu un mūsu dzīves gaita bija balstīti uz patiesību. Viņš mūs pavadīja
ar savu lūgšanu un bez šaubām, to dara arī tagad, un mēs centāmies un joprojām cenšamies
mainīties.”
Ludmila Grigele pastāstīja par Janu Petraško, kuru Karols Vojtila
pats uzskatīja par savu skolotāju. Mēnesi pēc ievēlēšanas par pāvestu, Jānis Pāvils
II rakstīja Janam Petraško: „Pateicos Tev, dārgais Jan, par to, ka savulaik norādīji
man ceļu pie universitāšu jaunatnes. Arī par to, ka man, tāpat kā daudziem citiem,
esi iemācījis un turpini mācīt, ar kādu cieņu, mīlestību, godīgumu ir jāizturas pret
šo mūsu kalpošanu, kas ir vienota ar Dieva Vārda sludināšanu.”
Citā vēstulē,
ko Svētais tēvs jau rakstīja sakarā ar Jana Petraško aiziešanu mūžībā, viņš atcerējās
viņu kā „mūsdienu universitāšu pastorālās aprūpes meistaru”. Środowisko dalībniece
Ludmila Grigele atgādināja, ka Jans Petraško bija pirmais, kas konceptuāli izstrādāja
un konkrēti īstenoja to jauniešu pastorālās un ģimeniskās aprūpes stilu, ko visa pasaule
iepazina, pateicoties Jāņa Pāvila II biogrāfiem.
Priesteris Petraško jaunajiem
laulātajiem piedāvā vērsties pie Dieva ar šādiem vārdiem: „Esmu atvedis (atvedusi)
šo sievieti (vīrieti) Tavā priekšā, jo Tu man viņu dāvini. Jo tikai no Tavas rokas
varu ņemt tavu īpašumu un tikai ar Tavu piekrišanu viņa (viņš) var kļūt mana (mans).”
Petraško
pieder arī šādi vārdi: „Šķīsta un uzticīga mīlestība ir skaista, bet tā prasa nemitīgu
Dieva un cilvēku palīdzību. Nekad neviena mīlestība starp cilvēkiem nav nozīmējusi
piederēšanu. Tas ir jautājums, kas tiek nemitīgi atkārtots un atbilde, kas tiek nemitīgi
gaidīta. Tā ir izvēle, kas tiek nemitīgi izdarīta. Tas ir lēmums, kas tiek nemitīgi
pieņemts, lai pieņemtu mīļoto personu. Mīlestība izriet no brīvības un brīvība katru
dienu uzdod jautājumu: ko var izvēlēties cilvēks? Mīlestībai nepietiek ar jautājumu.
Tai nepietiek ar vienu pašu atbildi. Tā nemitīgi, dažādos veidos jautās: vai tu mani
mīli?”
Cits Środowisko dalībnieks Gabriels Turovskis sanāksmē nolasīja
referātu par tematu „Vujeka klātbūtne Środowisko grupā vakar un šodien”. „Priestera
Karola – Svētā tēva Jāņa Pāvila II Środowisko fenomens ir jāuzlūko divos līmeņos:
dabiskajā un pārdabiskajā,” aicināja Turovskis. Viņš kavējās šādās atmiņās:
„Jau
no sākumiem Karols Vojtila balstījās uz tā pastorālā darba piemēru, ko Baznīcā bija
veicis svētais Florians no Krakovas. Vojtila nodibināja savu „vidi” ne tikai, lai
rastu atpūtu draugu pulkā, bet lai rādītu viņiem Dievu un lai darītu to ar Vārda,
lūgšanas un savas personīgās dzīves piemēru, kalpojot kā garīgais tēvs. Viņš mācīja
bez lekcijām un kursiem. Viņš norādīja uz dabas skaistumu kā uz Dieva radīto darbu,
viņš mācīja mīlēt Dzimteni un rūpēties par tās nākotni, viņš lika akcentu uz Dzimtenes
vēstures zināšanām.
Dodoties viņa pēdās, mēs savam Vujekam katrs savā veidā
bijām cilvēki, ko viņš mīlēja, par kuriem lūdzās, kuriem deva padomus un par kuriem
šad tad kavējās ilgākās pārdomās. Kā prāvests, viņš pazina savas draudzes locekļus,
atmiņā glabājot sava veida „sarakstu”. Laiku pa laikam – tad, kad piedzima mūsu bērni,
vai mūžībā aizgāja vecāki un draugi, viņš šo sarakstu atjaunoja. Viņš bija apmierināts
ar mūsu panākumiem, akadēmiskajiem grādiem, mūsu pozīciju zinātnē un sabiedrībā. Viņš
vadīja rekolekcijas un svētceļojumus pie Dievmātes. Viņš izmantoja katru izdevību,
lai apmeklētu savas „vides” locekļus viņu mājās, dziedāja kopā ar mums Ziemassvētku
dziesmas un piedalījās mūsu bērnu rotaļās. Šādu atbalstu viņš mums sniedza gadiem,
viņu mīlēja mūsu bērni un mazbērni, bet uzkāpis Pētera krēslā, viņš kļuva par mūsu
tēvoci-vectētiņu.”
Piebildīsim, ka Jāņa Pāvila II izstrādātā laulības un ģimenes
regula, kopā ar citiem to pavadošiem tekstiem, šais dienās ir izdota itāliski. Bez
tam, grāmatā parādās arī vairākas retas fotogrāfijas, kurās Karols Vojtila ir redzams
kopā ar saviem Krakovas draugiem.