Lieldienu vēstījums "Urbi et Orbi". Pāvests aicina ticīgos lūgties par mieru Āfrikā
un Tuvo Austrumu reģionā
Pasaulē šodien skan priecīgais sauciens Alleluja, Kristus ir augšāmcēlies,
Alleluja! "Priecīgas Lieldienas" – ar šiem vārdiem Benedikts XVI sveica kristiešus
Latvijā un visā pasaulē. Lieldienu apsveikumu pāvests izteica 63 valodās. Publicējam
Benedikta XVI vēstījumu Kristus Augšāmcelšanās svētkos.
Dārgie brāļi un māsas
Romā un visā plašajā pasaulē!
No savas sirds dziļumiem sūtu jums visiem Lieldienu
sveicienu ar sv. Augustīna vārdiem: “Resurrectio Domini, spes nostra – Kunga
augšāmcelšānās ir mūsu cerība” (Agostino, Sermo 261, 1). Ar šo apstiprinājumu
lielais bīskaps paskaidroja saviem ticīgajiem, ka Kristus ir augšāmcēlies, lai mēs,
kaut arī lemti nāvei, neraizētos, ka ar nāvi dzīve ir pilnīgi beigusies, Kristus ir
augšāmcēlies, lai dotu mums cerību (cfr ibid.).
Patiesi, viens no jautājums,
kas visvairāk uztrauc cilvēka eksistenci ir tieši šis: “Kas ir pēc nāves?” Uz šo mīklu
šodienas svētki ļauj mums atbildēt, ka nāvei nav pēdējais vārds, tāpēc ka beigās triumfē
Dzīve. Šī mūsu pārliecība nebalstās tikai uz vienkāršiem cilvēciskiem apsvērumiem,
bet gan uz vēsturisku ticības faktu – Jēzus Kristus, piesists krustā un apbedīits
ir augšāmcēlies savā godības pilnajā miesā. Jēzus ir augšāmcēlies, lai arī mēs, ticot
Viņam, iegūtu mūžīgo dzīvi. Šī vēsts ir evaņģēlija pamatā. To ar pārliecību paziņo
arī sv. Pāvils: “Ja Kristus nav augšāmcēlies, tad velta ir mūsu sludināšana, velta
ir jūsu ticība.” Un turpina: “Ja mēs cerējām uz Kristu tikai šīs dzīves dēļ, tad mēs
esam visnožēlojamākie no cilvēkiem” (1 Cor 15,14.19).
No Lieldienu rītausmas,
jauns cerības pavasaris apņem pasauli, no tās dienas jau ir sākusies mūsu augšāmcelšanās,
jo Lieldienas nav tikai vēsturiski svarīgs brīdis, bet gan jauna stāvokļa sākums.
Jēzus ir augšāmcēlies, nevis lai Viņa atmiņa dzīvotu Viņa mācekļos, bet tāpēc, ka
Viņš pats dzīvo mūsos un Viņā mēs jau varam baudīt mūžīgās dzīves prieku.
Tātad,
augšāmcelšānās nav tikai teorija, bet gan vēsturiska patiesība - caur Cilvēku Jēzu
Kristu, caur viņa “Pashu”, caur Viņa “pāreju”, kas atvēra “jaunu ceļu” starp debesīm
un zemi (cfr Ebr 10,20). Tas nav mīts, tas nav sapnis, tā nav vīzija vai utopija,
tā nav pasaka, bet gan vienreizējs un neatkārtojams notikums – Jēzus no Nācaretes,
Marijas dēls, kas piektdien, saulrietā tika noņemts no krusta un guldīts kapā, uzvarošs
ir pametis kapu. Turklāt pirmās dienas pēc sabata rītausmā, Pēteris un Jānis atrada
tukšu kapu. Magdalēna un pārējās sievietes satika augšāmcēlušos Jēzu, maizes laušanā
Viņu atpazina arī divi mācekļi no Emmausas, Augšāmcēlušais ir parādījies vakarā apustuļiem
pēdējo vakariņu vietā un pēc tam citiem mācekļiem Galilejā.
Kunga augšāmcelšanās
vēsts izgaismo pasaules, kurā mēs dzīvojam, tumšākās vietas. Tas sevišķi attiecas
uz materiālismu un nihilismu, uz pasaules uztveri, kas nespēj uztver to, kas nav ar
zinātniskiem eksperimentiem pierādāms, un bez mierinājuma atgriežas tukšuma sajūtā,
kam būtu jābūt cilvēciskās pastāvēšanas gala mērķim. Tā ir patiesība, ja Kristus nebūtu
augšāmcēlies, “tukšums” būtu guvis pārsvaru. Ja atņemam Kristu un Viņa augšāmcelšanos,
tad cilvēkam nav izejas un ikviena viņa cerība paliek tikai ilūzija. Bet tieši šodien
ar spēku atskan Kunga augšāmcelšanās vēsts, tā ir atbilde uz skeptiiķu atkārtoto jautājumu,
ko mēs atrodam arī Ekleziasta grāmatā: “Vai ir kaut kas par ko var teikt: “Lūk, tas
ir jaunums?”” (Qoh 1,10). Mēs atbildam, jā, Lieldienu rītā viss ir atjaunots.
“Mors et vita / duello conflixere mirando: dux vitae mortuus/ regnat vivus
– dzīve un nāve sadūrās lielā cīņā, lai arī Dzīvības Kungs ir miris, tomēr ir dzīvs
un uzvar. Tas ir jaunums! Jaunums, kas izmaina to dzīvi, kuri to pieņem, kā tas notiek
ar svētajiem. Kā tas, piemēram, notika ar sv. Pāvilu.
Daudzas reizes, Pāvila
Jubilejas gada laikā, esam varējuši meditēt par lielā Apustuļa pieredzi. Sauls no
Tarsas, nenogurdināmais kristiešu vajātājs, uz Damaskas ceļa satika augšāmcēlušos
Jēzu un tapa Viņa “sagūstīts”. Mēs zinām, kas notika tālāk. Ar Pāvilu notiek tas par
ko viņš vēlāk rakstīs Korintas kristiešiem: “Ja kāds ir Kristū, tad viņš ir jauna
radība, vecais ir pagājis, ir radies jaunais” (2 Cor 5,17). Lūkosimies uz šo
lielo misionāru, kas ar drosmīgu savas apustuliskās darbības entuziasmu, sludināja
Evanģēliju daudzām tālaika pasaules tautām. Viņa mācība un viņa piemērs mudina mūs
meklēt Kungu Jēzu. Iedrošina mūs uzticēties Viņam, jo tukšuma sajūtu, kas mēģina apdulināt
cilvēci, ir pārņēmusi gaisma un cerība, kas staro no augšāmcelšanās notikuma. Tagad
patiešām psalma vārdi ir reāli un patiesi: “Pat tumsa Tev nav tumša, un nakts ir gaiša
kā diena” (139[138],12). Tagad nevis tukšums apņem katru lietu, bet gan Dieva mīlestības
pilnā klātbūtne. Pat nāves valstība ir tikusi atbrīvota, jo arī “pazemēs” ir nonācis
dzīvības Vārds, ko nes Gara dvesma. (v. 8).
Ja ir patiesi, ka nāvei vairs nav
varas pār pasauli un cilvēku, tomēr paliek vēl daudzas, pārāk daudzas tās vecās valstības
zīmes. Ja caur Pashu, Kristus ir iznīcinājis ļaunuma sakni, tomēr Viņam ir vajadzīga
vīriešu un sieviešu palīdzība, kas katrā laikā un vietā palīdz nostiprināt Viņa uzvaru
ar tiem pašiem ieročiem – taisnīguma un patiesības, žēlsirdības, piedošanas un mīlestības
ieročiem. Tā ir vēsts, ko nesenajos apustuliskajos ceļojumos uz Kamerūnu un Angolu
vēlējos nest visam Āfrikas kontinentam, kas mani uzņēma ar lielu entuziasmu un atvērtību
klausīties.
Patiesi, Āfrika nesamērīgā veidā cieš vardarbīgo un nebeidzamo
konfliktu dēļ, kas bieži tiek aizmirsti un kas ievaino un novājina tās dažādās nācijas
un aizvien pieaugošs tās dēlu un meitu pulks top par bada, nabadzības un slimību upuriem.
Šo pašu vēsti ar spēku atkārtošu Svētajā Zemē, kurp man būs prieks doties pēc pāris
nedēļām. Grūtā, bet nepieciešamā samierināšanās, kas ir priekšnoteikums kopējai drošībai
un mierīgai līdzās pastāvēšanai, nevar kļūt par patiesību, ja ne pateicoties atjaunotiem,
nenogurstošiem un patiesiem centieniem atrisināt izraēlas-palestīnas konfliktu.
No
Svetās Zemes skatiens vēršas uz kaimiņu zemēm, uz Tuvajiem Austrumiem, uz visu pasauli.
Laikā, kad pasaulē trūkst pārtikas, ir finansiāla nestabilitāte, jauna un jau pastāvoša
nabadzība, uztraucošas klimatiskās izmaiņas, vardarbība un grūtības, kas daudziem
liek doties prom no savas zemes meklējot drošāku izdzīvošanu, arvien draudošāko terorismu,
pieaugošām bailēm par neskaidro rītdienu, ir svarīgi atgūt perspektīvu, kas dod cerību.
Lai neviens neizvairās no šīs miermīlīgās cīņās, kas sākās no Kristus Pashas. Viņš
– to atkārtoju vēlreiz, meklē vīriešus un sievietes, kas tam palīdz nostiprināt savu
uzvaru ar tiem pašiem ieročiem – taisnību un patiesību, žēlsirdību, piedošanu un mīlestību.
Resurrectio Domini, spes nostra! Kristus augšāmcelšanās
ir mūsu cerība! Baznīca to šodien paziņo ar prieku, sludina cerību, kuru Dievs ir
darījis stipru un neuzvaramu uzceļot Jēzu Kristu no nāves; vēsta cerību, kuru tā nes
sirdī un vēlas dalīties ar visiem, katrā vietā, it sevišķi tur, kur kristieši tiek
vajāti ticības dēļ un tāpēc, ka iestājas par taisnību un mieru; piesauc cerību, kura
spēj radīt drosmi uz labo, neskatoties uz to, cik tas maksā. Šodien Baznīca slavē
“dienu, ko ir devis Kungs” un aicina priecāties. Šodien Baznīca lūdzas, piesaucot
Mariju, Cerības Zvaigzni, lai tā vada cilvēci uz pestīšanas drošo ostu, kas ir Jēzus
sirds, Pashas upuris, Jērs, kas “atpestīja pasauli”, Nevainīgais, kurš “samierināja
grēciniekus ar Tēvu”. Uz Viņu, uzvarošo karali, uz Viņu – krustā sisto un aušāmcēlušos,
mēs ar prieku saucam mūsu Alleluja!