Pāvesta lūgšanu nodomi aprīlim

Aprīlī esam aicināti lūgties: Lai Dievs svētī lauksaimnieku darbu ar bagātīgu ražu un lai turīgajās tautās modina līdzjūtību pret pasaulē valdošo bada traģēdiju. Tāds ir pāvesta lūgšanas vispārējais nodoms.

Vēršoties pie lauksaimniekiem, viņiem veltītajā jubilejas dienā – 2000. gada 11. novembrī, pāvests Jānis Pāvils II norādīja uz lauksaimniecības un ekonomiskās dzīves ciešo saikni ar ētiku. Zeme ir uzticēta cilvēkam, tomēr tās galvenais saimnieks ir Dievs. Tāpēc cilvēks ir aicināts būt par gudru pārvaldnieku, rīkojoties saskaņā ar Radītāja likumiem, nevis par zemes ļaunprātīgu izmantotāju. Cilvēks ir Dieva līdzstrādnieks. Tā ir brīnišķīga misija – atgādināja Jānis Pāvils II. Ja zeme pieder Dievam, tad tās labumi pienākas visiem cilvēkiem. Tas ir ļoti svarīgs Baznīcas sociālās mācības princips. Visus labumus, ko Dievs deva cilvēkam, Viņš tos deva ar Tēva sirdi, kurš rūpējas par saviem bērniem bez izņēmuma. Tāpēc Dieva zeme ir reizē arī cilvēka – visu cilvēku – zeme. Tas, protams, neizslēdz tiesības uz privātīpašumu – norādīja pāvests. Katram cilvēkam ir tiesības saņemt zemes augļus. Tas, ka šodien vēl daudzi cilvēki ir spiesti ciest badu un dzīvot necilvēcīgos apstākļos, ir liels skandāls! Jānis Pāvils atgādināja, ka tādēļ nedrīkstam aprobežoties tikai ar skaistām akadēmiskām uzrunām. Politikā un ekonomikā jārīkojas tā, lai šo cilvēces kaunu izskaustu. Jāizrauj visu nezāļu pašas saknes, kas izraisa trūkumu un badu. Iemesli ir ļoti dažādi. Absurdāko bada iemeslu vidū jāmin bruņotie konflikti un netaisnīga labumu sadale gan atsevišķās valstīs, gan pasaulē. Jānis Pāvils II uzsvēra, ka lauksaimnieciskās dzīves jautājumiem jāpieiet ne tikai kā tehniskiem vai politiskiem jautājumiem, bet arī – pie tam, tas ir galvenais – kā morāliem jautājumiem. Tieši ētisko principu ievērošana ir sākums un pamats tam, lai tiktu atrisinātas ekonomiskās problēmas.

Misiju nodomā šajā mēnesī lūdzamies: Lai kristieši, kas strādā zemēs, kurās nabagu, vājo, sieviešu un bērnu stāvoklis ir viskritiskākais, drosmīgi īstenojot solidaritātes un mīlestības Evaņģēliju, būtu par cerības zīmi.

Enciklikā „Deus Caritas est” Benedikts XVI atgādina, ka tie, kuri Baznīcā strādā karitatīvajā laukā, nedrīkst iedvesmoties no pasaules pārveidošanas ideoloģijām. Viņiem ir jāvadās no ticības, kas darbojas mīlestībā. Šo personu sirdīs jābūt dziļi iespiestam Kristus mīlestības attēlam. Vispirms ir svarīgi, lai šos cilvēkus būtu skārusi Kristus mīlestība. Viņu darbību iedvesmojošajam kritērijam jābūt svētā Pāvila vārdiem Otrajā vēstulē korintiešiem: „Kristus mīlestība mūs skubina”. Bez tam, ikvienas katoļu karitatīvās organizācijas līdzstrādnieks tiecas sadarboties ar Baznīcu un tās ganiem, lai pasaulē izplatītos Dieva mīlestība. Jāapzinās, ka ar praktisko darbību vien tomēr nepietiek. Šajā darbībā esam aicināti vadīties no mīlestības pret otru cilvēku. Taču mīlestības pret tuvāko pamats ir mūsu dziļā saikne ar pašu Kristu. To ņemot vērā, kristietis kļūs par cerības zīmi citiem.

J. Evertovskis / Vatikāna Radio