"Vai afrikāņu kultūras elementi ir savienojami ar Baznīcas liturģiju?" – atbild pr.
G. Marini
Neraugoties uz nabadzību un daudzām ciešanām, ko izjūt Āfrikas kontinenta ļaudis,
šķiet, viņi no savas dzīves nekad nav ļāvuši izzust sakrālajai dimensijai. Gadsimtiem
ilgi tā ir atspoguļojusies afrikāņu mītos, dziesmās un dejās. Pieņemot kristietību,
sakrālais pilnā sparā sāka izpausties liturģiskajās svinībās. Pāvests Benedikts XVI,
atgriežoties Romā no Kamerūnas un Angolas apmeklējuma, sarunā ar žurnālistiem visvairāk
vēlējās izcelt tieši šo afrikāņu dvēseles īpašību – sakrālā izjūtu. Aizvadītajās dienās
notikušajos dievkalpojumos Svētajam tēvam bija izdevība vērot, kā Baznīcas ticība
izpaužas skaļos un izteiksmīgos vietējās kultūras elementos, kas piešķir vitalitāti
un aicināt aicina piedalīties katru klātesošo.
Īpaša šai ziņā bija Svētā Mise
Jaundes Amadū Ahidjo stadionā, kad Baznīcai Āfrikā pāvests pasniedza pirmssinodes
dokumentu Instrumentum laboris. Vairāk nekā 60 tūkstoši cilvēku tikpat kā vienā
balsī izcēla katru svarīgāko brīdi dievkalpojuma laikā.
Tā dēvētā Svētās Mises
„afrikanizācija” vienmēr ir bijusi diskusiju un izpētes objekts pārējā Baznīcas daļā.
Laikraksta L’Osservatore Romano žurnālists Mario Ponci šai sakarā iztaujāja
pontifikālo liturģisko ceremoniju meistaru Gvido Marini. Viņš pastāstīja, ka kopā
ar pāvestu Āfrikā piedalījušies liturģiskajās svinībās, kas noritējušās ļoti sakrālā
gaisotnē. Svinības papildināja gan dziesmas un klusuma brīži, gan vārdi un daži afrikāņiem
raksturīgi žesti un prieka saucieni. „Tās bija ļoti intensīvas, lūgšanu piesātinātas
tikšanās, kuru laikā tika dota žēlastība iedziļināties Dieva un Baznīcas noslēpumā,”
teica priesteris Marini.
Jautāts, kā notika gatavošanās šīm liturģiskajām svinībām,
ceremoniju meistars pastāstīja: „Tika strādāts daudz un ilgu laiku, lai tās varētu
īstenot vislabākajā veidā. Vispirms, kā jau pirms pāvesta ceļojumiem ierasts, Romā
notika dažas sanāksmes ar tiem, kas par liturģiskajām ceremonijām atbild vietējās
Baznīcās. Tad ieradāmies šais zemēs, lai redzētu svinību vietas un sagatavošanos uzsāktu
praksē. Ierodoties pāvestam, vēl notika daži mēģinājumi kopā ar vietējiem liturģisko
ceremoniju meistariem. Mūsu sadarbība bija ļoti sirsnīga un dāsna. Vietējie izrādīja
lielu atvērtību pret mūsu idejām un kopā izstrādājām sīkākās svinību detaļas.”
Baznīcā
ilgu laiku ir pastāvējušas diskusijas par to, kā savienot liturģiskos kanonus ar afrikāņu
vairākkārt izteikto vēlēšanos paust ticību saskaņā ar tradicionālo kultūru. Benedikts
XVI šais dienās izteicās, ka šī kultūra ir tikpat kā iedzimta. Priesteris Gvido Marini
uzskata, ka vienmēr ir jāvadās pēc visintīmākās un patiesākās liturģiskās realitātes,
proti, pēc Kunga noslēpuma svinēšanas, pēc Viņa nāves un augšāmcelšanās cilvēku pestīšanas
labā, pēc Baznīcas lūgšanas un siržu atgriešanās. „Ja dažādu kultūru izpausmes kalpo
šīm svinībām, tās var rast atbilstošu vietu un izteiksmi liturģijā. Šīs izpausmes
nav jāmaina, jo liturģija ir dārga, visai Baznīcai dota dāvana,” teica liturģijas
svinību eksperts.
Panākumi, ko Āfrikā gūst reliģiskās sektas, galvenokārt balstās
uz viņu spēju pielāgoties afrikāņu kultūrai. Kas būtu darāms Katoliskajai Baznīcai,
lai šī kontinenta tautām palīdzētu aizvien labāk identificēties ar to, kas notiek
Svētajā Misē?
Pāvesta liturģisko ceremoniju meistars sacīja: „Sarunas, kas
attiecas uz sektām, prasa izskatīt daudzveidīgas un sarežģītas problēmas. Taču, domāju,
ka afrikāņu kultūras adekvāta iekļaušana Kunga noslēpumu svinēšanā, var novērst pievienošanos
sektām. Tai pašā laikā ir svarīgi atcerēties, ka ne visas kultūras izpausmes ir savienojamas
ar Baznīcas liturģiju. Tāpēc ir nepieciešams veikt izglītības darbu. Tas attiecas
uz katru kultūru, kas satiekas ar Evaņģēliju. Šī kultūra tiek atveseļota un šķīstīta.”
Pāvestam,
šķiet, ir patikušas tās izteiksmes formas, kas izpaudās svinību laikā Āfrikā. „Man
šķiet, ka jā,” vēlējās apliecināt priesteris Marini, piebilzdams, ka Benedikts XVI
jau sniedza pozitīvu izvērtējumu, sarunājoties ar žurnālistiem lidmašīnā. „Iespējams,
ka pāvestam visvairāk ir paticis fakts, ka šais svinībās tika izjusta intensīva sakrālā
un noslēpuma pieredze. Neraugoties uz lielo dalībnieku skaitu, ticīgie bija dziļi
iegrimuši lūgšanā. Notika auglīga vietējo un universālo elementu saplūsme. Tās bija
Āfrikas un tai pašā laikā visas universālās Baznīcas liturģiskās svinības.”