Pāvests tikās ar Itālijas civilās aprūpes dienesta jauniešiem
Uz tikšanos ar pāvestu sestdien Vatikānā bija ieradušies ap 7 tūkstoši jauniešu –
Itālijas civilās aprūpes dienesta darbinieku. Viņi veic visdažādākos kalpošanas darbus.
Īpaši tie izpaužas lielos publiskos pasākumos, kuros šie jaunieši rūpējas par drošību,
kārtības ievērošanu, nodrošina ar informāciju, sniedz neatliekamo medicīnisko palīdzību,
palīdz ievērot korektu ceļu satiksmi utt. Tiekoties ar pāvestu, civilās aprūpes dienesta
darbinieki bija tērpušies savai darba kopienai atbilstošajos formas tērpos, tādējādi
piepildot tikšanās vietu – Pāvila VI zāli, ar dažādu spilgtu krāsu gammu.
Svētais
tēvs teica, ka viņam vienmēr ir prieks tikties ar jauniešiem. Viņus uzrunājot, Benedikts
XVI kavējās pārdomās par Vatikāna II koncila konstitūcijā Gaudium et spes rodamo
prieka un cerības tematu. Šī dokumenta pēdējā daļā, kur tiek runāts arī par mieru
starp tautām, ir ierakstīts īpaši svarīgs teikums: „Miers nekad nav bijis stabili
sasniegts, taču tas ir jāceļ nemitīgi” (78). „Cik reāla ir šī atziņa!” teica pāvests
un piebilda, ka konflikti un vardarbība, diemžēl, nekad nebeidzas, bet miera meklējumi
vienmēr prasa daudz pūliņu. Gados, ko iezīmēja iespējamā sadursme starp pasaules militārajām
lielvarām, Vatikāna II koncils spēcīgi nosodīja bruņošanās sacensību.
„Bruņošanās,
ko veic dažas pasaules nācijas, nav drošs ceļš, lai saglabātu mieru,” teikts Gaudium
et spes. Dokumentā bruņošanās tiek salīdzināta ar vienu no vissmagākajām cilvēces
brūcēm, kas visvairāk skar nabadzīgos (sal. GS,81). Koncila tēvi rakstīja, ka ir jāmeklē
jauni miera ceļi, taču tie ir rodami tikai tad, ja notiek cilvēku iekšēja atgriešanās.
Pāvests
Benedikts XVI teica, ka šodien patiesa siržu atgriešanās ir vienīgais pareizais ceļš,
kas katru cilvēku un visu cilvēci kopumā var vest pie ilgotā miera. Šo ceļu ir norādījis
Jēzus. Viņš, universa karalis, nav nācis, lai pasaulē nestu mieru ar ieroču spēku,
bet gan ar atteikšanos no vardarbības. Jēzus izteiksmīgā veidā to ir apliecinājis
Pēterim Olīvu dārzā: „Liec savu zobenu savā vietā, jo visi, kas zobenu tver, no zobena
ies bojā” (Mt 26,52). Vēlāk, Poncija Pilāta priekšā Jēzus sacīja: „Mana valstība
nav no šīs pasaules. Ja mana valstība būtu no šīs pasaules, tad mani kalpi cīnītos
par to, lai es netiktu nodots jūdiem. Bet tagad mana valstība nav no šejienes.” (Jņ
18,36).
Pāvests norādīja: „Tas ir ceļš, ko ir gājuši un iet ne tikai Kristus
mācekļi, bet daudzi labas gribas vīrieši un sievietes, kas drosmīgi liecina par to
spēku, kāds rodas, atsakoties no vardarbības.” Uzrunājot Itālijas civilās aprūpes
dienesta darbiniekus, Benedikts XVI teica, ka šai kategorijai pieder arī viņi. Svētais
tēvs novēlēja, lai šie jaunie cilvēki vienmēr kalpotu par miera instrumentiem, atteiktos
no egoisma un netaisnībām, vienaldzības un ienaida, un katrā kopienā neatlaidīgi izplatītu
taisnību, vienlīdzību, brīvību, izlīgšanu, pieņemšanu, piedošanu.
Tāpat pāvests
aicināja „paplašināt sirdi” iepretim nabadzīgo vajadzībām un steigties tiem palīgā
ikreiz, kad tas ir nepieciešams. „Cīnīties pret nabadzību, nozīmē celt mieru”, uzsvēra
pāvests.
Benedikts XVI atgādināja Jēzus teiktos vārdus cilvēkiem, kas Viņam
sekoja: „kas savu dzīvību grib glābt, tas to pazaudēs, bet kas savu dzīvību pazaudēs
manis un Evaņģēlija dēļ, tas to izglābs” (Mk 8,35). Pāvests atgādināja, ka
šais vārdos ir ne tikai kristīga, bet universāli cilvēciska patiesība – dzīvība ir
mīlestības noslēpums. Jo vairāk to dāvājam citiem, jo lielāka tā kļūst. Jo vairāk
to dāvājam, jeb dāvājam paši sevi, savu laiku, savus resursus un savas labās īpašības
citu labā. Svētajam Asīzes Franciskam tiek piedēvēti šādi vārdi: „Kungs, dari mani
par sava miera instrumentu... Jo dodot, tiek saņemts, piedodot, tiek piedots, bet
mirstot, pieceļamies jaunai dzīvei.” Pāvests novēlēja, lai arī mūsdienu paaudzes jaunieši
pieņem šais vārdos izteikto dzīves loģiku.