Pāvests apmeklēja bērnu-invalīdu centru Jaundē

Ceturtdienas pēcpusdienā, plkst. 16, pāvests apmeklēja bērnu-invalīdu centru, kurš ir nosaukts dibinātāja, kanādiešu tautības kardināla un bijušā Monreālas arhibīskapa Pola Emīla Ležē vārdā. Šodien to vada Sociālo lietu ministrija. Bērni, kas dzīvo šai centrā, saņem medicīnisko aprūpi, izglītību un dažādas profesionālās iemaņas.

Pāvestu sagaidīja ap 200 centra iemītnieku kopā ar Sociālo lietu ministru, centra direktoru un bīskapu, kurš atbild par slimnieku pastorālo aprūpi. Uzrunājot jaunos pacientus, Benedikts XVI atgādināja, ka viņi savās ciešanās nav vieni, jo pats Kristus ir klātesošs tiem, kas cieš. Pāvests domās kavējās ne tikai pie šī centra iedzīvotājiem, bet pie visiem slimniekiem Āfrikā – pie tiem, kas ir kļuvuši par AIDS, malārijas un tuberkulozes upuriem. Svētais tēvs Kunga vārdā vēlējās nest mierinājumu gan slimniekiem, gan viņu ģimenēm, apliecināt savu atbalstu un aicināt vērsties pie Kristus un Marijas, kuru Viņš mums devis kā Māti. Marija iepazina ciešanas un sekoja savam Dēlam ceļā uz Kalvāriju, savā sirdī glabādama to pašu mīlestību, ko Jēzus ir nācis nest visiem cilvēkiem.

Ciešanu, slimības un nāves priekšā, cilvēks sajūt kārdinājumu kliegt no sāpēm, tāpat kā savas sāpes izkliedza Ījabs. Arī viņa vārds nozīmē „cietošais”. Jēzus pats kliedza pirms nāves krustā (sal. Mk 15,37; Ebr 5,7). Tad, kad mūsu stāvoklis pasliktinās, lielākas kļūst bailes. Daži sāk šaubīties par Dieva klātbūtni savā dzīvē. Turpretim, Ījabs par Dieva klātbūtni bija pārliecināts. Viņa kliedziens nebija sacelšanās kliedziens, bet gan vaimanas par savu postu. Ījaba draugi nespēja viņu mierināt, viņu vārdi izrādījās tukši.

Kā izturēties cietēju priekšā viņu līdzcilvēkiem? Pāvests teica, ka mums visiem šais gadījumos bieži vien trūkst patieso vārdu. Taču cietošā bāļa, vai māsas priekšā cieņas pilns un līdzjūtīgs klusums, mūsu klātbūtne un lūgšanas, maiguma un mierinājuma žests, skatiens, smaids var dot vairāk nekā daudzi vārdi. Šādi izturējās neliela vīriešu un sieviešu grupa, to skaitā Jaunava Marija un apustulis Jānis, kuri sekoja Jēzum un bija klāt Viņa ciešanu un nāves kulminācijā. Šai grupā bija arī kāds afrikānis – Kirēnes Sīmanis. Viņš palīdzēja Jēzum nest krustu uz Golgātu. Šis cilvēks, lai arī ne pēc savas gribas, palīdzēja Ciešanu vīram. Kirēnes Sīmanis nezināja, ka viņa priekšā atradās Pestītājs. Nav viegli uzņemties cita krustu. Tikai pēc Jēzus augšāmcelšanās Sīmanis saprata, ko viņš bija paveicis. Uzrunājot slimniekus, pāvests teica, ka tikai Kunga pēdējā uzvara atklās mūsu pārbaudījumu galējo jēgu.

Svētais tēvs vaicāja: „Vai nevar teikt, ka ikviens afrikānis zināmā veidā ir Kirēnes Sīmaņa ģimenes loceklis? Katrs afrikānis un katrs cietējs palīdz Kristum nest Viņa krustu un kopā ar viņu kāpj Golgātā, lai kādu dienu kopā ar Viņu augšāmceltos.” Benedikts XVI aicināja vērst skatienu uz krustu, jo Krustā sistais dod dzīvību, mierinājumu un dziedināšanu.

Pāvests atgādināja, ka piemēru var smelties no svētajiem, kuri savu dzīvi ir veltījuši Dievam. Svētā Terēze no Avilas savulaik uzticēja klosteri svētā Jāzepa aizbildniecībai. Viņa pati atguva veselību svētā Jāzepa svētkos. Taču Terēze saprata, ka Jāzeps aizbildina pie Dieva ne tikai par miesas, bet arī par dvēseles veselību. Bez tam, viņš ir lūgšanas piemērs.

Pāvests rosināja mācīties no svētā Jāzepa gan veselos, gan slimos. Viņš pateicās medicīniskajam un saimnieciskajam personālam, kas kardināla Pola Emīla Ležē centrā aprūpē bērnus-invalīdus un visiem deva savu apustulisko svētību. Mazie pacienti pasniedza viesim dāvanas, kuras bija sagatavojuši pašu rokām.

I. Šteinerte / Vatikāna Radio