Sv. Franciska Romiete – mistiķe un žēlsirdības darbu veicēja
9. martā pāvests apmeklēs Kapitoliju un sv. Franciskas Romietes baziliku un klosteri.
Kā liecina šai sievietei piedēvētais vārds, viņas izcelsme un dzīve ir saistīta ar
kādreiz grandiozās impērijas galvaspilsētu. Franciska piedzima 1384. gadā, senā un
bagātā ģimenē ar uzvārdu de Buscis. Pret meitenes gribu, viņa tika izprecināta jau
12 gadu vecumā. Franciska nebija laimīga, vēl jo vairāk tāpēc, ka vīrs, pēc kāda kautiņa
kļuva invalīds. Jaunā sieviete savu mīlestību veltīja pilsētas nabadzīgajiem un slimajiem,
savas mājas durvis viņa atvēra atstumtajiem. Vēl intensīvāku žēlsirdības apustulātu
Franciska uzņēmās mēra laikā. Neraugoties uz ģimenes labklājību, viņa vienmēr ģērbās
pieticīgās drēbēs.
Pēc dažiem laulībā pavadītiem gadiem, vīrs piekrita Franciskas
lūgumam turpmāk ievērot šķīstību. Tūlīt pēc tam, Franciska pieredzēja daudzas garīga
veida ekstāzes. Viņa uzsāka vadīt sieviešu grupu, kas ievēroja līdzīgu dzīvesveidu,
ko visvairāk raksturoja ticība Dievam, žēlsirdība un šķīstība.
1425. gada 15.
augustā, Jaunavas Marijas Debesīs Uzņemšanas dienā, Franciska un deviņas citas sievietes
salika svētsolījumus Romas Santa Maria Nova bazilikā. Tā radās jauna reliģiska
kopiena, ko šodien pazīst ar nosaukumu „Sv. Franciskas Romietes oblātes”. Kopiena
vadās pēc sv. Benedikta un sv. Franciska garīguma. Pēc svētsolījumu salikšanas, pirmās
oblātes sāka dzīvot ordeņa mājā, kas atrodas pie tā dēvētā „Spoguļu torņa”, itāliski
Tor dei Specchi, kas vēl šodien ir aplūkojams mūžīgajā pilsētā, dažu soļu attālumā
no Kapitoloja kalna.
Franciska Romiete nomira 1440. gada 9. martā. Savas dzīves
laikā viņa bija ieguvusi Kunga ciešanu stigmātus. Kā vienotības zīme ar cietošo Pestītāju,
viņas sānus ilgāku laiku iezīmēja sāpīga brūce. Pēc tam, kad viņas cilvēcisko pieķeršanos
bija iespaidojusi divu dēlu nāve, Franciska mistiskā veidā pieņēma Jēzus mātes ciešanas.
Viņas mīlestību uz dievišķo Bērnu vainagoja vairākas mistiskas vīzijas, kas saistījās
ar Ziemassvētkiem, Triju Ķēniņu ierašanos un Jēzus upurēšanu svētnīcā.
Sv.
Franciskas kanonizācijas bullā 1608. gadā tiek apgalvots, ka viņas lūgšanas un ciešanas
ir palīdzējušas pārvarēt Rietumu Baznīcas shizmu (1378-1417) un rosinājušas pāvestus
atgriezties Romā no Avinjonas trimdas. Sv. Franciskas Romietes dibinātās oblātes savu
dzīvi veltī lūgšanām un žēlsirdības darbiem. Laika gaitā viņas ir papildinājušas savu
harizmu, pievēršoties arī izglītības darbam. Šobrīd reliģiskā kopiena dod pajumti
pontifikālo universitāšu studentēm un katehizē bērnus.