Pāvesta uzruna, apritot Vatikāna valsts pastāvēšanas 80 gadiem

Sakarā ar Vatikāna valsts dibināšanas 80. gadskārtu bija sarīkota sanāksme, kuras dalībnieki sestdien tikās ar pāvestu Benediktu XVI. Atsaucoties uz sanāksmes tematu „Maza teritorija lielai misijai”, viņš teica uzrunu, vispirms paskaidrojot, ka misija, ko ir aicināts veikt Vatikāns, ir Jēzus uzticētā misija apustulim Pēterim un viņa pēctečiem. „Šais astoņdesmit gados tas ne vienmēr ir bijis saprasts gan pastāvēšanas mērķu, gan uzdevumu ziņā. Tie, kas ik dienas kalpo Svētajam Krēslam, vai tie, kas dzīvo Romā, ir pieraduši, ka pilsētas sirdī pastāv neliela suverēna valstiņa, taču ne visiem ir zināms, ka tas ir trauksmaina vēsturiska procesa auglis, kuram ir augsti ticības ideāli un apziņa par sasniedzamajiem mērķiem,” tā par Vatikānu teica pašreizējais pāvests. Viņš domās pārcēlās uz 1929. gada 11. februāri, kurā tika parakstītas Laterāna vienošanās. No jaundibināmās valsts puses tās parakstīja pāvests Pijs XI. Benedikts XVI pastāstīja, ka viņš tad bija vēl bērns un kopā ar vecākiem uz šo pāvestu raudzījās ar godbijību un mīlestību. „Viņš bija patiesais Vatikāna valsts dibinātājs un pirmais tās celtnieks,” teica Benedikts XVI. Viņš vadīja Baznīcu smagajos gados starp diviem Pasaules kariem. Viņa darbam piemita daudzas dimensijas, tai skaitā misionārā ekspansija, rūpes par Dieva kalpu formāciju, laju darbības veicināšana Baznīcā un sabiedrībā, Baznīcas attiecību veidošana ar sabiedrību. Pāvestam Pijam XI bija jāstājas pretim tālaika lielākajiem izaicinājumiem – nacionālsociālismam un fašismam. Benedikts XVI pastāstīja, ka Vācijā joprojām atceras viņa encikliku Mit brennender Sorge, kas bija spēcīgs signāls pret nacismu. Pijs XI vēlējās, lai Baznīca varētu baudīt to brīvību, kura ir nepieciešama tai uzticētās misijas veikšanai. Arī Vatikāna valsts nodibināšana, kas bija iespējama pēc Laterāna vienošanos parakstīšanas, Pijam XI nozīmēja Baznīcas brīvību Kristus misijas turpināšanai.

Benedikts XVI izdarīja šādu kopsavilkumu: „Var apgalvot, ka savas pastāvēšanas astoņdesmit gados Vatikāna valsts ir apliecinājusi, ka tā ir vajadzīgs instruments, kas vienmēr ir bijis to uzdevumu augstumos, kuru izpildi ir prasījusi un turpina prasīt gan pāvesta misija, gan Baznīcas vajadzības, gan vienmēr mainīgie sabiedrības apstākļi. Tieši tāpēc, manu godināmo priekšgājēju – Dieva kalpa Pija XII un pāvesta Jāņa Pāvila II vadībā, ir īstenojusies un turpina īstenoties nemitīga piemērošanās šīs vienreizējās, uz apustuļa Pētera kapa būvētās valsts normām, struktūrām un līdzekļiem. Nozīmīgā gadskārta, kuru atceramies šais dienās, ir dziļas pateicības motīvs Kungam, kurš vada Baznīcas likteņus bieži vien brāzmainajos vēstures jūras apstākļos un Viņa vikāram zemes virsū palīdz pildīt misiju Christianae religionis summus Antistes.”

Pāvests pateicās visiem tiem, kas pagātnē un tagad kalpo Vatikāna valsts ietvaros – gan tiem, kas ir plaši pazīstami, gan tiem, ko zina tikai nedaudzie, bet kuru darbs ir vienlīdz vērtīgs.

Benedikts XVI piebilda, ka Vatikāna valsts ir gandrīz nesaskatāms punktiņš pasaules kartē, minimāla valstiņa, kurai nav varena karspēka un kura šķiet nenozīmīga starptautisko ģeopolitisko stratēģiju ietvaros. Un tomēr – Vatikāns ir bijis un turpina būt solidaritātes izstarošanas un mācības par kopējo labumu centrs. „Vai nav tiesa, ka no visām zemes malām cilvēki uz šo nelielo zemes gabalu raugās ar lielu uzmanību?” jautāja pāvests. Viņš teica, ka Vatikāns glabā ticības, vēstures un mākslas bagātības, kas ir visas cilvēces mantojums. No tā sirds paceļas nemitīga vēsts par patiesu sociālo progresu, par cerību, izlīgšanu un mieru.

Benedikts XVI novēlēja, lai Vatikāna valsts vienmēr kļūst par patiesu „pilsētu uz kalna”, kas mirdz, pateicoties savai pārliecībai un dāsnai kalpošanai. Svētais tēvs lūdza tai Kristus Mātes Jaunavas Marijas, svēto Pētera un Pāvila, kā arī daudzu citu mocekļu, kas ar savām asinīm slacījuši šo svēto zemi, aizbildniecību, un svētīja visus, kas strādā šai valstī.

I. Šteinerte/Vatikāna radio