Pāvesta lūgšanu nodomi decembrim

Pāvesta lūgšanas vispārējais nodoms norāda uz divu kultūru, nāves un dzīvības kultūru, konfrontāciju. 2008. gada decembrī esam aicināti lūgties: Laikā, kad manāmi izplatās vardarbības un nāves kultūra, lai Baznīca, ar katru apustulisko un misiju darbu, drosmīgi veicinātu dzīvības kultūru. Tāds ir lūgšanu vispārējais nodoms šim mēnesim.

Tā dziļākai izpratnei mums tiek piedāvāts pievērsties pāvesta Benedikta XVI uzrunai kristības sakramenta svinēšanas laikā, Vatikānā, 2006. gada 8. janvārī. Kristība mūs ieved komūnijā ar Kristu un, tādējādi, dod dzīvību. Kristība ir dzīvības dāvana – atgādināja pāvests. Taču dāvanu esam aicināti pieņemt, esam aicināti to izdzīvot. Draudzības dāvana ietver sevī to, lai draugam teiktu „jā”, savukārt, attiecībā uz to, kas ar šo draudzību nav savienojams, teiktu „nē”. Kāds ir šī „nē” saturs? Attiecībā uz ko mums vajadzētu teikt „nē”?

Šodien mēs esam aicināti teikt „nē” plaši izplatītajai nāves kultūrai – skaidroja Svētais tēvs. Ar šo nāves jeb „antikultūru” ir saistītas, piemēram, narkotikas, bēgšana no realitātes ilūziju pasaulē, meli, krāpšanas, netaisnība, necieņa pret otru cilvēku, bēgšana no atbildības par cietējiem, bezatbildīga seksualitātes izmantošana, kad otrs cilvēks tiek uzskatīts tikai par izpriecu objektu. Caur šīm lietām daudzi mūsdienu ļaudis mēģina sevi piepildīt un atrast laimi, taču galarezultātā piedzīvo vilšanos, tukšumu un nāvi. Kristieša teiktais „jā” Kristum, ir „jā” dzīvībai. Mēs sakām „jā” Radītājam, kurš mūsu dzīvi piepilda ar jēgu; mēs sakām „jā” Kristum, kurš ir mums tuvu un rāda dzīvības pārpilnības ceļu. Mēs sakām „jā” arī Baznīcai, kurā ir klātesošs dzīvais Kristus. Īstenībā, mūsu „jā” saturs, dzīvības kultūras saturs atrodams desmit Dieva baušļos, kas ir ierakstīti mūsu sirdī. Aicinājums veicināt dzīvības kultūru ir konkrēts un skaists aicinājums, jo to izdzīvojam draudzībā ar Kristu.

Misiju nodomā šajā mēnesī Baznīca lūdzas: Lai ar konkrētiem solidaritātes žestiem, sevišķi misiju zemēs, kristieši apliecina, ka Betlēmes silītē dzimušais Bērns ir spoža cerība pasaulei.

Vēsts par Pestītāja nākšanu pasaulē aicina mūs nebaidīties – atgādināja Benedikts XVI vienā no „Urbi et Orbi” uzrunām. Tomēr, vai trešās tūkstošgades cilvēkam vārds „Pestītājs” vēl joprojām kaut ko izsaka? Vai cilvēks vēl saskata tajā kādu vērtību? Vai modernajam cilvēkam ir vajadzīgs Pestītājs? Laikā, kas vienā pasaules malā valda patēriņa mentalitāte un zinātnes sasniegumi sit augstu vilni, citās zemeslodes vietās cilvēki dzīvo lielā nabadzībā, mirst no slimībām un bada. Rietumu sabiedrībā cilvēki dzīvo bailēs no terorisma, daudzi kļuvuši par atkarību vergiem, daudziem, neraugoties uz materiālo pārticību, pietrūkst prieka un cerības. „Vārds ir tapis miesa un dzīvojis starp mums”. Ikreiz Ziemassvētkos Kristus nāk no jauna mūsu vidū. Viņš nāk, jo labi zina, ka cilvēcei ir vajadzīgs Pestītājs. Viņš nāk piepildīt pasauli ar cerību, ar mīlestību, ar dzīvību.

J. Evertovskis / Vatikāna Radio