Patriarha Bartolomeja I uzruna Bīskapu sinodes dalībniekiem

Vatikānā notiekošās Bīskapu sinodes dalībnieki sestdien piedalījās Vesperu svinībās, ko vadīja pāvests Benedikts XVI. Klāt bija arī viesis no Konstantinopoles, ekumeniskais patriarhs Bartolomejs I. Viņš teica uzrunu, kurā pateicās pāvestam par uzaicinājumu ierasties Romā un uzrunāt bīskapus, kas no visām pasaules malām ir sapulcējušies kopā, lai kavētos pārdomās par Dieva Vārdu un dalītos pieredzē par to, kā šis Vārds izpaužas katras vietējās kopienas dzīvē un misijā. Viņa Svētība pāvesta uzaicinājumu novērtēja kā vēsturisku žestu, jo tā ir pirmā reize, kad Pareizticīgo Baznīcas pārstāvis vēršas pie Romas Katoliskās Baznīcas Bīskapu sinodes locekļiem. „To varam uzskatīt par Svētā Gara darbības izpausmi un par nozīmīgu soli pilnīgas kristiešu vienotības atjaunotnē,” teica patriarhs. Viņš pastāstīja, ka arī Pareizticīgo Baznīca piešķir lielu lomu sinodālajai sistēmai. Tā ir Baznīcas pārvaldes un organizācijas vadošā struktūra. Izvērtējot Romas Katoliskās Baznīcas pašreizējās Bīskapu sinodes tematu, kas ir veltīts Dieva Vārdam, Konstantinopoles patriarhs atzīmēja, ka sinodei šai ziņā ir liela nozīme arī citu kristīgo kopienu vidū – visiem, kuri ir aicināti liecināt par Kristu mūsdienu pasaulei.

Savas pārdomas par Dieva Vārdu patriarhs Bartolomejs I iedalīja trīs tematos, kurus izskatīja bīskapiem adresētajā uzrunā. Pirmais temats „Klausīties un sludināt Vārdu ar Svēto Rakstu starpniecību” bija veltīts Baznīcas kā Svēto Rakstu mācītājas darbībai. „Svētie Raksti ir dzīva liecība par Dieva un Viņa tautas attiecībām,” viņš teica. Bez tam, Dieva Vārds ir adresēts dažādu tautu un kultūru cilvēkiem, nešķirojot viņus pēc privilēģijām, pēc rasu, dzimumu, vai sociālajām atšķirībām. Patriarhs uzsvēra, ka šodien tas ir svarīgāk nekā jebkad agrāk, jo ir nepieciešams atbildēt uz pasaules nabadzīgo, neaizsargāto, atstumto vajadzībām. Tā rīkojoties, Baznīca var rādīt, ka tā ir atšķirīga zīme globālās kopienas vidū.

Otrais temats, kuram pievērsās viesis no Konstantinopoles, saucās „Redzēt Dieva Vārdu. Ikonu un dabas skaistums”. Viņš norādīja, ka nekur citur nav iespējams saskatīt neredzamā Dieva skaistumu kā ikonogrāfijas mākslā un Viņa radītajā dabā. „Ikonas izceļ Baznīcas fundamentālo misiju atzīt, ka visi cilvēki un visas lietas ir radītas un aicinātas būt „labas” un „skaistas”,” teica Bartolomejs I. Runājot par Dieva radīto dabu, viņš izteica nožēlu, ka cilvēki ir aizmirsuši kontemplēt Dieva Vārdu, raugoties uz mūsu planētas okeāniem, mūsu kontinentu kokiem un mūsu zemes dzīvniekiem. „Esam nolieguši mūsu pašu dabu, kas liek būt pazemīgiem un klausīties Dieva Vārdu, ja vēlamies „piedalīties dievišķajā dabā” (sal. 2 Pēt 1,4),” piebilda patriarhs.

Trešais temats, ko Viņa Svētība aplūkoja uzrunā Bīskapu sinodes locekļiem, bija veltīts svēto sadraudzībai un sakramentiem. Bartolomejs I paskaidroja, ka Dieva Vārds ir iemiesots radītajā, jo īpaši Euharistijas sakramentā. Tajā Vārds kļūst miesa un ticīgajiem ļauj sevi ne tikai redzēt, bet arī pieskarties sev ar mūsu pašu rokām. Klausīto Vārdu Euharistijā var arī redzēt un dalīties tajā. Pirmajos dokumentos par Euharistiju, tai skaitā Atklāsmes grāmatā un Didahē, Euharistija tika salīdzināta ar pravietojumu. Bīskapi, kas svinēja Euharistiju, tika uzskatīti par praviešu pēctečiem. Svētais Pāvils Euharistiju aprakstīja kā Kristus nāves un Viņa otrreizējās atnākšanas „pasludināšanu” (sal 1 Kor 11). Būdama Svēto Rakstu noslēgums, tā ir Valstības un eshatoloģisko realitāšu pasludināšana. Euharistijā Vārds un Sakraments kļūst par vienu kopēju realitāti. Vārds vairs nav „vārdu virknējums”, bet gan „Persona”, kas sevī iemieso visas cilvēciskās būtnes un visu radīto. Baznīcā šī kopība atspoguļojas svēto dzīvē. Dieva Vārds kļūst par krustā sistā un tai pašā laikā godības pilnā Kristus Miesu. Svētajiem ir organiskas attiecības ar debesīm un zemi, ar Dievu un visu radīto. Askētiskā cīņā svētie izlīdzina Vārdu ar pasauli. Ar grēku nožēlas un šķīstīšanās starpniecību, viņi ir līdzjūtības pilni pret visām radībām. Tā ir visaugstākā pazemība un pilnība.

Aplūkojis šos trīs tematus saistībā ar Dieva Vārdu, patriarhs Bartolomejs I vērsās pie Bīskapu sinodes locekļiem, uzsverot, ka „mums pašiem ir jāļauj, lai Dieva Vārds veic izmaiņas mūsos”. „Ja pasaule nespēj dalīties priekā par Kristus Augšāmcelšanos, tas nozīmē, ka esam vainojami mēs, un ka mums ir jāpārskata savs godīgums un uzņēmība, sludinot dzīvo Dieva Vārdu,” teica patriarhs.

I. Šteinerte