V.E. Antona Justa uzruna Bīskapu sinodē

Vatikānā turpinās Bīskapu sinode par Dieva Vārdu. Piektdien, 10. oktobrī, sinodes dalībniekus angļu valodā uzrunāja Latvijas Baznīcas pārstāvis, Viņa Ekselence Antons Justs. Lūk, viņa teiktais:

„Savā uzrunā atsaukšos uz Instrumentum Laboris 28. punktu: „vārds izplatās (sal. 2. Tes 3:1) un nonāk kā auglīgs lietus no debesīm (sal. Is 55:10-11)”. Vēlos runāt par XX gadsimta mocekļiem, jo īpaši par manas dzimtās Latvijas mocekļiem. Tie ir priesteri, vīrieši un sievietes, kas mira, sludinot Dieva Vārdu.

Atceros latviešu priesteri Viktoru, kurš padomju režīma laikā Latvijā tika arestēts tikai tāpēc, ka viņam bija Svētie Raksti. Padomju aģentu skatījumā Svētie Raksti bija antirevolucionāra grāmata. Aģenti nometa Svēto Rakstu grāmatu uz grīdas un pavēlēja priesterim uzkāpt uz tās ar kāju. Priesteris atteicās to darīt. Tā vietā viņš nometās ceļos un noskūpstīja grāmatu. Šī žesta dēļ viņš tika notiesāts uz 10 gadu ilgiem spaidu darbiem Sibīrijā. Izciešot sodu un atgriežoties draudzē, viņš celebrēja Svēto Misi un lasīja Evaņģēliju. Paceļot lekcionāriju, viņš teica: „Tie ir Svēto Rakstu Vārdi!” Ļaudis raudāja un pateicās Dievam. Viņi neuzdrošinājās aplaudēt, jo varas kalpi to varētu izprast kā provokāciju.

Latvijā padomju laikā nebija ļauts iespiest nedz reliģiska satura grāmatas, nedz Svētos Rakstus, nedz arī katehismu. Tika uzskatīts, ka bez drukātā Dieva Vārda nepastāvēs arī ticība. Latviešu ticīgie rīkojās līdzīgi pirmo gadsimtu kristiešiem – viņi iemācījās Svēto Rakstu fragmentus no galvas.

Latvijā joprojām ir saglabājusies mutvārdu tradīcija. Sludinot Dieva Vārdu, mēs balstāmies uz mūsu mocekļiem. Mūsu mazbērni atceras savus vectēvus un vecāsmātes, kas mira par ticību. Arī viņi vēlas būt par ticības varoņiem. Latvijā mēs sludinām dzīvo Dieva Vārdu. Mēs ejam procesijās un svētceļojumos, mēs dziedam dziesmas, lūdzamies un sakām: „tas ir Dieva Vārds”, par kuru savas dzīvības atdeva mūsu vecvecāki.”

No angļu val. tulkoja I. Šteinerte