Oktobrī Baznīca aicina ticīgos lūgties: «Lai Bīskapu sinode palīdz Baznīcas ganiem,
teologiem, katehētiem un animatoriem, kuri kalpo Dieva Vārdam, drosmīgi un vienotiem
ar visu Baznīcu, nodot tālāk ticības patiesības». Tāds ir lūgšanu vispārējais
nodoms šim mēnesim.
Tā dziļākai izpratnei esam aicināti pārdomāt Benedikta
XVI 2006. gada 26. maijā veiktās vizītes laikā Polijā teikto uzrunu. Pāvests klātesošos
mudināja «būt stipriem ticībā» un atgādināja ciešo saikni «starp ticību un dievišķās
Patiesības apliecināšanu, starp ticību un atdevi Jēzum Kristum mīlestībā, starp ticību
un baušļu ievērošanu dzīvē».
Pāvests pasvītroja, ka ticība ir Dieva dāvana
un, reizē, tā ir arī uzdevums. Ticība ir patiesības par Dievu un cilvēku pazīšana
un apliecināšana. Šī ticība ir cieši saistīta ar Kristus vārda sludināšanu. Daudzi
Evaņģēlija sludinātāji, palikdami uzticīgi Kristus vārda patiesībai, atdeva savu dzīvību.
Tā radās Baznīcas Tradīcija, pret kuru, diemžēl, gan pagātnē, gan mūsdienās daži cilvēki
un strāvojumi izturas nevērīgi, sagroza vai atmet Evaņģēlija patiesības, kas modernajam
cilvēkam šķiet apgrūtinošas. Šodien viņš tiecas uzskatīt, ka viss ir relatīvs; arī
ticības patiesības daži mēģina pakārtot cilvēciskajiem apstākļiem. Taču tikai pilnīga
patiesības pieņemšana ved cilvēku pa pestīšanas ceļu, ko mums pavēris Kristus. Pāvests,
apustuļi un visi kristieši ir atbildīgi par to, lai Evaņģēlija patiesība tiktu sludināta
visā tās integritātē.
Benedikts XVI uzsvēra, ka katrs kristietis ir aicināts
apzināties šo atbildību un palikt uzticīgs Evaņģēlija mācībai pat tad, kad reizēm
cilvēciski tas šķiet grūti. Ticēt nenozīmē tikai pieņemt noteiktu skaitu abstraktu
patiesību par Dieva noslēpumiem, par cilvēku, par dzīvību un nāvi, par nākotni. Ticēt
nozīmē būt ciešās attiecībās ar Kristu; tās ir attiecības, kas balstītas uz Tā mīlestību,
kurš pirmais mūs mīlēja, līdz pat pilnīgai sevis atdevei.
Benedikts XVI uzsvēra,
ka Dievs, atdodot par mums savu Dēlu, apliecināja savu mīlestību. Kādai jābūt mūsu
atbildei? Ko nozīmē mīlēt Kristu? Tas nozīmē, uzticēties Viņam arī pārbaudījuma brīžos,
uzticīgi Viņam sekot arī Krusta ceļā, cerībā, ka drīz uzausīs augšāmcelšanās rīts.
Uzticoties Kristum, mēs neko nezaudējam, tieši pretēji, visu iegūstam. Mīlēt Kristu,
nozīmē, atrasties ar Viņu dialogā, savu gribu saskaņojot ar Viņa gribu. Mīlēt Viņu,
nozīmē, ievērot Viņa baušļus. Tas, kurš tic un mīl, kļūst par patiesas «mīlestības
civilizācijas» veidotāju, kuras centrā ir Kristus.
Savukārt misiju nodomā
esam aicināti lūgties: «Lai šajā misijām veltītajā mēnesī, ar Pontifikālā Misionāru
darbu biroja un citu organizāciju palīdzību, katra ticīgo kopiena apzinās nepieciešamību
ņemt dalību Katoliskās Baznīcas universālajā misijā ar lūgšanu, upuri un konkrētu
atbalstu».
Benedikts XVI vēstījumā Pasaules Misiju dienā 2006. gadā rakstīja,
ka autentiskas misiju darbības primārais ekleziālās kopienas uzdevums ir saistīts
ar uzticību dievišķai mīlestībai, un tas attiecas uz katru kristieti un visu Dieva
tautu. Tieši šī apziņa par kopējo misiju ir avots nesavtīgai kalpošanai, lai piepildītu
sabiedrību ar cilvēciskām un garīgām vērtībām. Katras misiju darbības dvēsele ir mīlestība.
Tā ir arī vienīgais kritērijs, pēc kura visam jānotiek vai nav jānotiek, jātiek mainītam,
vai nē. Iesākums, kuram jāvirza katra darbība un nobeigums, uz kuru visam jātiecas.
Būt misionāriem nozīmē mīlēt Dievu ar visu savu būtību līdz pat dzīvības dāvāšanai
par Viņu. Būt misionāriem ir noliekties, kā labajam Samarietim, visu vajadzībām, īpaši
visnabadzīgākajiem un kuriem ir vajadzīgs atbalsts, jo tas, kurš mīl ar Kristus sirdi
nemeklē personiskās intereses, bet vienīgi Tēva godību un sava tuvākā labumu. Šeit
ir apustuliskās misiju darbības auglības noslēpums, kas pārsniedz visas robežas un
kultūras, sasniedz tautas un izplatās līdz zemes malām.