Pāvesta vizīte pie Itālijas valsts prezidenta Džordžo Napolitano

Pāvests Benedikts XVI sestdien oficiālā vizītē apmeklēja Itālijas Republikas prezidentu Džordžo Napolitano. Delegācijas sastāvā bija arī Vatikāna valsts sekretārs kard. Tarčizio Bertone, Itālijas Bīskapu konferences prezidents Andželo Banjasko, Vatikāna sekretārs attiecībām ar valstīm arhib. Domeniko Mamberti un vairāki citi. Sagaidīt pāvestu pie Itālijas valsts robežas Pija XII laukumā bija ieradusies motociklistu vienība. Tās pavadībā pāvests un Vatikāna delegācijas locekļi devās uz prezidenta mītni Kvirināla pilī. Pirms tam korteža apstājās Venēcijas laukumā, kur Svēto tēvu sveica Romas pilsētas mērs Džanni Alemanno. Kvirinālā blakus Itālijas karogam pāvesta vizītes laikā tika uzvilkts arī Vatikāna valsts karogs, un tika atskaņotas abu valstu himnas. Sveikt pāvestu Itālijas prezidenta pilī bija ieradies arī ministru prezidents Silvio Berluskoni un vairāki citi Itālijas valdības pārstāvji. Vatikāna viesi apmeklēja vairākas Kvirināla pils zāles, tai skaitā arī Pasludināšanas kapelu.

Uzrunā prezidentam Napolitano, pāvests izteica prieku par iespēju vēlreiz apmeklēt Kvirinālu un atcerējās savu iepriekšējo viesošanās reizi tajā. Benedikts XVI to apmeklēja dažas nedēļas pēc tam, kad tika ievēlēts par Romas bīskapu un visas universālās Baznīcas ganu. Svētais tēvs piebilda: „Romas bīskapa vizīte Kvirinālā pieder ne tikai pie daudzpusējām attiecībām starp Svēto Krēslu un Itāliju, bet tai ir arī simbolisks raksturs. Šeit dzīvoja vairāki mani priekšgājēji un no šejienes vairāk nekā divus gadsimtus vadīja universālo Baznīcu, pieredzot arī pārbaudījumus un vajāšanas. Pāvesti Pijs VI un Pijs VII vardarbīgā veidā tika izraidīti no bīskapu sēdekļa un aizsūtīti trimdā. Gadsimtu gaitā Kvirināla pils ir bijusi lieciniece daudzām priekpilnām un dažām bēdīgām pāvestu vēstures lappusēm. Tā glabā daudzas liecības arī par pāvestu centieniem mākslas un kultūras veicināšanā.”

Benedikts XVI atgādināja, ka zināmā vēstures brīdī šī pils kļuva gandrīz vai pat pretošanās zīmi. Itālija centās izveidot vienotu valsti, bet Svētais Krēsls bija noraizējies par savas neatkarības saglabāšanu, lai spētu veikt savu universālo misiju. Šis kontrasts ilga dažus gadu desmitus un izraisīja ciešanas tiem, kas mīlēja gan dzimteni, gan Baznīcu. Tā dēvētais „Romas jautājums” tika atrisināts, 1929. gada 11. februārī parakstot Laterāna vienošanos. 1939. gada beigās, desmit gadus pēc vienošanās parakstīšanas, notika pāvesta vizīte Kvirinālā. Pāvests Pijs XII tad izteicās šādā, gandrīz poētiskā veidā: „Vatikāns un Kvirināls, ko vienu no otra atdala Tibras upe, ir vienoti ar miera saitēm un tēvutēvu ticību. Tibras viļņi ir aizskalojuši un Vidusjūrā apglabājuši pagātnes trauksmainos notikumus, un upes krastos atkal likuši atplaukt olīvu zariem.”

Pašreizējais pāvests izteica prieku, ka Romas pilsētā tagad mierīgi sadzīvo un auglīgi sadarbojas divas valstis – Itālija un Vatikāns. Benedikts XVI atgādināja, ka 4. oktobrī Itālija atzīmē sava debesīgā aizbildņa, svētā Asīzes Franciska svētkus. Pāvests Jānis Pāvils II, apmeklējot Kvirinālu 1985. gadā, teica: „būtu grūti atrast otru cilvēku, kurš sevī tik bagātīgā un harmoniskā veidā iemieso itāļu ģēnija īpašības. Laikā, kad brīvo komūnu veidošanās liecināja par sociālās, saimnieciskās un politiskās dzīves atjaunotni, tai pašā laikā iedragājot vecās feodālās sistēmas pamatus, Francisks sludināja miera un mīlestības Evaņģēliju, vienlaikus palikdams uzticīgs Baznīcai un pilnīgi piederīgs tautai, kuras daļa viņš bija”.

Pāvests Benedikts XVI teica, ka svētā Franciska figūrā, kas piesaista gan ticīgos, gan neticīgos, var apjaust Baznīcas nemitīgās misijas tēlu, tai skaitā arī attiecībās ar pilsonisko sabiedrību. Arī mūsdienu dziļo pārmaiņu laikā Baznīca visiem cilvēkiem turpina piedāvāt Evaņģēlija pestījošo vēsti. Tā ir apņēmusies sniegt ieguldījumu tādas sabiedrības veidošanā, kura balstās uz patiesību un brīvību, uz dzīvības un cilvēciskās cieņas respektu, uz taisnību un solidaritāti.

Lai piepildītu savu misiju, Baznīcai ir nepieciešama reliģiskā brīvība visā tās plašumā. „Nav iespējams aprobežoties ar reliģiskā kulta brīvību. Ir jānodrošina reliģijas publiskā dimensija un līdz ar to arī ticīgo iespēja piedalīties sociālās kārtības celtniecībā,” pāvests atkārtoja vārdus, ko bija teicis ANO asamblejas dalībniekiem, kas šogad atzīmē 60. gadskārtu, kopš pieņemta Universālā Cilvēktiesību deklarācija.

Benedikts XVI piebilda, ka ieguldījumu sabiedrības celtniecībā Baznīca sniedz dažādos veidos, jo tā ir miesa ar daudziem locekļiem, garīga un vienlaikus arī redzama realitāte. Tās locekļiem ir dažādi paaicinājumi, uzdevumi un lomas. Īpašu atbildību Baznīca uzņemas jaunās paaudzes priekšā. Šodien neatliekams ir izglītības jautājums. Tā ir atslēga, bez kuras nav pieejama kristīgā humānisma nezūdošajās vērtībās balstīta nākotne. Tāpēc, jauniešu izglītošana ir Baznīcas neatliekams uzdevums, kas ir jārisina kopā ar ģimeni un skolu.

Vēršoties pie Itālijas prezidenta Džordžo Napolitano, pāvests novēlēja, lai kristīgās kopienas un daudzās itāļu ekleziālās kustības un organizācijas spēj audzināt cilvēkus, jo īpaši jauniešus, kā atbildīgus, sociālajā dzīvē iesaistītus pilsoņus. Viņš izteica pārliecību, ka arī pašreizējos ekonomiskās un sociālās nestabilitātes brīžos, ticīgie kopā ar saviem ganiem spēs sniegt nozīmīgu devumu kopējā labuma celtniecībā valstī, kā arī visā Eiropā un cilvēku ģimenē kopumā, ka viņi to darīs, īpašā veidā ievērojot nabadzīgos un atstumtos, jauniešus, kas meklē darbu, ģimenes un vecus cilvēkus.

Pāvests apliecināja, ka nav jābaidās no tā, ka Baznīca un tās locekļi var radīt draudus brīvībai. Viņš aicināja neaizmirst, ka visiem sabiedrības locekļiem, respektējot citam citu, ir jāpiedalās cilvēka patiesā labuma nodrošināšanā, ko gadsimtiem ilgi ir apzinājusies kristietības kultūrā izaudzinātā itāļu tauta.

Noslēdzot uzrunu, Benedikts XVI novēlēja Itāliju un tās iedzīvotājus Jaunavas Marijas mātišķajai aizbildniecībai. Svētais tēvs atgādināja, ka Kristus Māti ar lielu godbijību godina visā šai zemē – pussalā un salās, no ziemeļiem līdz dienvidiem, kā viņam pašam ir bijusi izdevība pārliecināties pastorālo vizīšu laikā.

Pašreizējais pāvests vēlējās atgādināt svētīgā Jāņa XXIII vārdus, kas par Itāliju teikti Vatikāna II koncila priekšvakarā Asīzē: „Tu, izredzētā Itālija, kuras krastos bija lemts apstāties Pētera laivai! Šī iemesla dēļ no visām malām pie tevis nāk pasaules tautas, kuras tu proti uzņemt ar vislielāko cieņu un mīlestību. Glabā svēto derību, kuru tev uztic debesis un zeme!”

I. Šteinerte