Pāvests Gregors Lielais un viņa veikums Baznīcā

3. septembrī Baznīca atzīmē svētā Gregora Lielā piemiņas dienu. Gregors Lielais, kurš ir pazīstams arī kā pāvests Gregors I, tiek atzīts par vienu no četriem ievērojamākajiem latīņu rita Baznīcas doktoriem, jeb tēviem. Pārējie trīs ir svētie Ambrozijs, Augustīns un Hieronīms. Gregors Lielais, kurš ir arī pirmais pāvests-mūks, atstāja vislielāko ietekmi uz viduslaiku Baznīcu. Viņš sarakstīja „Dialogu” grāmatu, pateicoties kurai, ieguva Austrumu Baznīcas atzinību. Tur viņu sāka dēvēt par Gregoru Dialogistu. Viņu atzīst arī par Anglijas debesīgo aizbildni.

Gregors Lielais piedzima ap 540. gadu bagātā romiešu ģimenē. Tā dzīvoja uz Čelio pakalna iepretim vēsturiskajam Palatīna kalnam, kurā savulaik atradās Romas imperatoru un augstmaņu pilis. Tiesa, Gregora dzīves laikā no bijušās patriciešu greznības tur bija palikušas vairs tikai drupas.

Gregora tēvs Gordianus bija cieši saistīts ar Romas Baznīcu, kur ieņēma kādu nozīmīgu, bet pagaidām nenoskaidrotu amatu. Māte Silvija tiek godināta kā svētā. Romā viņas vārdā ir nosaukta arī 1959. gada 23. februārī iesvētītā baznīca, kuras titulārbīskaps ir Latvijas Romas Katoliskās Baznīcas kardināls Jānis Pujats.

Jau kopš agras bērnības vecāki rūpējās par Gregora izglītību. Senie arhīvi vēstī, ka viņš bija ļoti apdāvināts bērns. Viņam pašam visvairāk interesēja tiesību zinātnes. Jaunībā Gregors aktīvi iesaistījās politiskajā dzīvē un kādu laiku pildīja Romas pilsētas prefekta pienākumus.

Trīs Gregora tēva māsas bija kļuvušas par mūķenēm. Arī mātes svētīgās dzīves iedvesmots, Gregors sāka izrādīt interesi par klosterdzīvi. Pēc tēva nāves, mantojumā atstāto villu uz Čelio pakalna viņš pārvērta par klosteri un veltīja to apustuļa Andreja piemiņai. Viņš pats salika klosterdzīves solījumus.

Pāvests Pelāgijs II Gregoru iesvētīja par diakonu un aicināja viņu darbā par savu konsultantu, lai pārvarētu Baznīcas šķelšanos Ziemeļitālijā. 579. gadā Pelāgijs II viņu nominēja par savu sūtni Konstantinopoles imperatora galmā. Atgriežoties Romā, viņš kalpoja pie Pelāgija II par sekretāru, bet tuvojoties pāvesta nāvei, tikai izraudzīts par viņa sekotāju Romas bīskapa amatā.

590. gadā, uzsākot pāvesta pienākumu veikšanu, Gregors I uzrakstīja vairākas vēstules, kurās nosodīja aristokrātisko dzimtu centienus ieņemt Pētera pēcteča troni. Vēstulēs viņš cildināja mūku kontemplatīvo dzīves veidu.

Gregors I sniedza lielu ieguldījumu Ziemeļeiropas tautu kristianizācijā. Viņš sūtīja Augustīnu no Kenterberijas veikt evaņģelizāciju Anglijā. Šī misija guva lielus panākumus un Anglija kļuva par nākamo misionāru kalvi, no kurienes tie devās izplatīt Kristus vēsti Nīderlandē un Vācijā.

Pāvesta amatā Gregors I izcēlās ar lielu pazemību. Aprakstot pāvestu pienākumus, viņš izmantoja terminu “Dieva kalpu kalps”. Tūlīt pēc Gregora I nāves, ticīgie pieprasīja, lai viņu pasludinātu par svētu.

Pāvests Gregors Lielais veica arī liturģiskas izmaiņas svētās Mises svinēšanā. “Tēvs mūsu” lūgšanu viņš pārcēla pēc Romas kanona, pirms Svētās Komūnijas. Šīs izmaiņas netika pieņemtas ambroziāņu ritā un vēl šodien tajā var vērot seno, pirmsgregoriānisko dievkalpojuma svinēšanas veidu.

Divus gadsimtus pēc Gregora Lielā nāves, Kārlis Lielais sev līdzi uz franku galmu atveda dziedātājus no pāvesta kapelas Romā, lai tie klēriķiem iemācītu dziedāt “autentisko” liturģiju, kā to sauca pats franku karalis. Mācot šo, Romā ierasto liturģisko dziedāšanu, tika izplatīta arī ideja, ka tā ir nākusi no Gregora Lielā laikiem. Mākslinieki sāka gleznot gleznas, kurās bija attēlots Svētais Gars baloža veidā sēžam uz svētā Gregora pleca un viņam ausī dziedam Dieva patiesās dziesmas. Tādējādi šī, Romā izveidotā, bet vēlāk franku impērijā attīstītā dziedāšanas forma rada nosaukumu “gregoriāniskie dziedājumi”.

Ar Gregora Lielā vārdu bieži vien kļūdaini tiek saistīts gregoriāniskais kalendārs. Jāatgadina, ka to daudz vēlāk, 1582. gadā, izveidoja pāvests Gregors XIII, izdodot bullu Inter gravissimas.

Svētceļnieki, kas apmeklē Romu, šodien var uzkavēties pie pāvesta Gregora Lielā kapa svētā Pētera bazilikā un iegriezties arī viņa vārdā nosauktajā baznīcā San Gregorio al Celio, kas ir uzbūvēta uz viņa dzimtās un vēlāk par klosteri pārveidotās mājas. Šeit vienā no kapelām var pagodināt arī Gregora mātes, svētās Silvijas piemiņu. Tiek pieļauts, ka zem altāra atrodas viņas kaps.

I. Šteinerte